Aleksandrijas sargs

61. NODAĻA kempdeivida, mērilenda

Stefānija pūlējās aptvert prezidenta teikto. Kā to saprast jūsu nodevēju?

Danielss uzmeta viņai bažīgu skatienu. Daži šajā valdī­bā rīkojas man aiz muguras. Perina intrigas, virza savus plā­nus, domādami, ka es esmu pārāk slinks, pārāk neattapīgs vai stulbs, lai to pamanītu. Nav jābūt gaišreģim, lai noteik­tu, kurš ir viņu vadonis. Mans tā saucamais uzticīgais vice­prezidents. Godkārīgais maita.

Prezidenta kungs… ierunājās Stefānija.

Tas ir kas jauns prezidenta kungs! Varbūt mūsu attie­cības beidzot sāk uzlaboties.

Man bija zināmas šaubas par jums un šo administrāciju.

Tāda nelaime piemīt visiem birokrātiem karjeristiem. Mēs, politiķi, nākam un ejam. Bet jūs, ļautiņi, paliekat vēl un vēl. Tas nozīmē, ka jums ir, ar ko salīdzināt. Man par no­žēlošanu, šajā ziņā, jums, Stefānij, taisnība. Man apkārt ir no­devēji. Viceprezidents ir tā iekārojis manu amatu, ka nevar vien nociesties. Un, lai to iegūtu, ir gatavs noslēgt darījumu ar pašu nelabo. Danielss apklusa, un Stefānija viņu nepār­trauca. Ar Zelta aunādas ordeni.

Vai viņa nepārklausījās?

Viņš ir tur. Pašlaik, l iekas ar ordeņa vadītāju. Vīru, vār­dā Alfrēds Hermans.

Stefānija bija pārāk zemu novērtējusi Deniju Danielsu. Tā­pat kā Brentu Grinu. Viņi abi bija gluži labi informēti. Kasi­opeja šūpojās krēslā, bet Stefānija redzēja, ka viņa uzmanīgi klausās. Viņa bija pastāstījusi Kasiopejai par ordeni.

Mans tēvs bija tā biedrs, paziņoja Kasiopeja.

Sarunā ar Stefāniju viņa to nebija pieminējusi.

Daudzus gadus viņš kopā ar Henriku apmeklēja orde­ņa tikšanās. Pēc tēva nāves nolēmu nepārņemt šo dalību.

Pareiza izvēle, atbildēja Danielss. -Šis grupējums ir saistīts ar daudziem starptautiskiem konfliktiem. Un viņi rī­kojas prasmīgi. Neatstāj pirkstu nospiedumus. Protams, gal­venie spēles dalībnieki parasti iet bojā. Kā katrai kārtīgai ban­dai, viņiem ir arī savs izsitējs tips ar segvārdu Ērgļa nagi. Kā jau īstiem eiropiešiem. Algots slepkava ar lepnu vārdu. Viņi arī nolaupīja Malones dēlu.

Un jūs tikai tagad mums to sakāt?

Jā, Stefānij. Viena no priekšrocībām, esot brīvās pasau­les līderim, varu darīt, ko vien iedomājos. Viņš uzmeta Stefānijai caururbjošu skatienu. Notiek daudz kas svarīgs. Notikumi risinās strauji. Visās frontēs, šajos apstākļos esmu darījis visu, kas iespējams.

Atgriežoties pie galvenā, viņa jautāja:

Kāpēc viceprezidents tiekas ar Zilā krēsla padomnieku?

Zilā krēsla padomnieku? Redzu, ka jūs arī kaut ko zi­nāt. Es jau cerēju, ka tā būs. Viceprezidents pārdod savu dvē­seli. Tas ordenis ir iekārojis ne vairāk, ne mazāk kā Alek­sandrijas bibliotēku. Viņi meklē pierādījumu kādai teorijai, un, lai gan, manuprāt, tas viss ir kaut kāds murgs, acīmre­dzot tur slēpjas kas vairāk.

Ko saka izraēlieši? jautāja Kasiopeja.

Viņi negrib, lai kaut kas tiktu atrasts. Un punkts. Lai viss paliek, kā bijis. Izskatās, ka ordenis gadu desmitiem ir izdarījis spiedienu uz Saūda Arābijas karalisko ģimeni un ta­gad nolēmis sacelt lielu troksni, satracināt ebrejus un arā­bus ne pa jokam. Nav slikts plāns. Mēs savulaik esam darī­juši to pašu. Bet šis tracis izvērtīsies plašumā. Fanātiķu rīcī­bu nevar paredzēt vienalga, vai tie ir arābi vai izraēlieši… Viņš apklusa. Vai amerikāņi.

Un kas man būtu jādara? jautāja Stefānija.

Ļaujiet man pastāstīt vēl kaut ko, ko jūs nezināt. Kotons vēlreiz piezvanīja Grīnam. Viņš lūdza pakalpojumu. Tā nu Grīns atļāva Malonem, viņa bijušajai sievai un vēl vienam vī­rietim ar kara lidmašīnu lidot ja spējat tam noticēt uz Sīnaju. Pašlaik viņi ir ceļā. Mēs domājam, ka trešais ceļabiedrs ir tas ordeņa algotnis. Malone lūdza Grīnam arī pārbaudīt kāda cilvēka identitāti, bet to ģenerālprokurors neņēma vērā. Nemaz nesāka ievākt ziņas. Mēs gan painteresējāmies. Malo­ne nosauca vārdu Džeimss Makolums. Apraksts neatbilst, bet ir atrodams cilvēks ar šādu vārdu bijušais armijnieks, spec­dienesta kareivis, tagad brīvs algotnis. Šķiet piemērota bio­grāfija, lai strādātu ordeņa labā, vai ne?

Kā viņš satikās ar Maloni? jautāja Kasiopeja.

Danielss papurināja galvu. Nezinu, bet man prieks, ka

Kotons ir kopā ar viņu. Diemžēl mēs nekādi nespējam palī­dzēt.

Varam sazināties pa rāciju ar to lidmašīnu, ieminējās Kasiopeja.

Prezidents papurināja galvu. Nevar. Nedrīkstam nevie­nam izrādīt, ka esam iesaistīti. Man jānotver nodevēji. Un, lai tiktu tiem klāt, jārīkojas piesardzīgi.

Un finālisti ir, paziņoja Stefānija, Lerijs Deilijs un Brents Grīns.

Danielss piešķieba galvu. Uzvarētājs balvā saņems ap­maksātu ceļojumu taisni uz federālo cietumu. Kad es pats būšu viņam iespēris pa pakaļu.

Bija atgriezies viņa ieradums visus izrīkot.

Jūs abas esat vienīgās, kam varu uzticēt atrisināt šo jau­tājumu. Nevienu citu aģentūru nevaru iesaistīt acīm redza­mu iemeslu dēļ. Es ļāvu visām intrigām attīstīties, lai jums būtu izdevība. Stefānij, es zināju, ka jūs vajājāt Deiliju, bet, par laimi, nevērsāties pret viņu. Tagad mums jāatrod patie­sība.

Jūs tiešām domājat, ka iesaistīts ģenerālprokurors? jautāja Kasiopeja.

Nav ne jausmas. Brents tik veiksmīgi tēlo svētuļa lomu un varbūt arī ir istens dievbijīgs kristietis. Taču viņš arī ne­vēlas zaudēt ietekmīgu amatu un kļūt par konsultantu vai drīzāk izkārtni kādai Vašingtonas juristu firmai. Tāpēc viņš palika arī otru termiņu. Pie velna, visi pārējie aizmuka no kuģa uzspodrināja savas biogrāfijas ar lepnu pieredzi valdības darbā un devās izmantot iegūtās pazīšanās. Taču Brents ne.

Stefānija juta, ka nedrīkst to noklusēt. Viņš teica, ka pats esot nopludinājis informāciju par Aleksandrijas saikni, lai va­rētu meklēt nodevēju.

Varbūt tā arī bija, nezinu. Toties zinu to, ka mans naci­onālās drošības padomnieka vietnieks nodarbojas ar Kon­gresa uzpirkšanu. Mans viceprezidents perina intrigas kopā ar dažiem no pasaulē bagātākajiem cilvēkiem. Un divas val­stis Vidējos Austrumos, kuras parasti ir uz nažiem, pašlaik sadarbojas, lai nepieļautu tūkstoš piecsimt gadu vecas bib­liotēkas atrašanu. Vai tāds apkopojums derēs, Stefānij?

Jā, prezidenta kungs. Mēs saprotam.

Tad atrodiet manu nodevēju!

Un kā jūs iesakāt to darīt?

Danielss pasmaidīja par jautājuma apņēmīgo toni.

Es esniu daudz par to domājis. Vispirms kaut ko uzēdīsim, pēc tam jums abām mazliet jāpaguļ. Jūs izskatāties pārgurušas. Šeit varēsiet atpūsties drošībā.

Tas nevar gaidīt līdz rītam, iebilda Stefānija.

Būs jāpagaida. Vai zināt, kā var pagatavot labu putru? Nevārot. Ļaujot tai sutināties katlā zem vāciņa uz lēnas uguns. Tā kukurūzas miltus var pārvērst par dievu ēdienu. Lai intrigas arī dažas stundas pasutinās, pec tam es jums pa­stāstīšu, kas man padomā.