Aleksandrijas sargs

20. NODAĻA LONDONA 13:20

Malone izkāpa no taksometra un nopētīja kluso ielu. Namu fasādes ar jumtu korēm, grezni metāla kalumi un puķes uz palodzēm. Ikviena no šīm gleznainajām karaļa Džordža laika mājām šķita īsta miera osta, kur mīt grāmatu tārpi un zinātnieki. īstā vieta Džordžam Hadādam.

Viņš dzīvo šeit? jautāja Pema.

Es ceru. Jau gandrīz gadu neesmu saņēmis no viņa nevienu ziņu. Bet šī ir adrese, ko man iedeva pirms trim gadiem.

Pēcpusdiena bija vēsa un sausa. Nesen viņš laikrakstā Times bija izlasījis, ka Angliju pārņēmis šim gadalaikam ne­parasts sausums. Kārnais nebija viņiem sekojis no Hītrovas, bet varbūt stafeti bija pārņēmis kāds cits, jo viņš noteikti sa­zinājās ar saviem līdzdalībniekiem. Taču neviens cits takso­metrs tuvumā nebija redzams. Savādi, ka Pema vēl jopro­jām bija līdzās, taču viņš bija pelnījis šo neērtības sajūtu. Pats bija to sagādājis, aicinot Pemu līdzi.

Viņi uzkāpa pa pakāpieniem un iegāja mājā. Malone uz­kavējās vestibilā, lai nopētītu ielu.

Taču neparādījās ne mašīnas, ne cilvēki.

Trešā stāva dzīvokļa durvju zvans klusi iešķindējās. Mel­nīgsnējais vīrs, kas atvēra durvis, bija maza auguma un tukls, ar pelēcīgi sirmiem matiem un platu seju. Ieraugot atnācēju, brūnās acis priecīgi iemirdzējās, un platajā smaidā Malone pamanīja apvaldītu sajūsmu.

Koton! Kāds pārsteigums! Es vēl vakar par jums iedo­mājos.

Viņi sirsnīgi sarokojās, un Malone iepazīstināja Hadādu ar Pemu. Hadāds aicināja viesus ienākt. Biezi mežģīņu aiz­kari apslāpēja dienas gaismu. Ātri pārlaidis skatienu dzīvok­lim, Malone redzēja, ka interjers tīši veidots juceklīgs kla­vieres, vairākas bufetes, klubkrēsli, lampas ar grezniem zīda abažūriem un ozolkoka galds ar datoru un milzīgām grā­matu un papīru kaudzēm.

Hadāds ar rokas mājienu norādīja uz visu šo haosu.

Mana pasaule, Koton.

Sienas bija noklātas ar kartēm. To bija tik daudz, ka zaļganpelēkais krāsojums bija redzams tikai vietām. Malone pārlaida skatienu kartēm un redzēja, ka tajās attēlota Svētā zeme, Arābija un Sīnaja pussala dažādos laikos no mūs­dienām līdz senlaikiem. Dažas bija kopijas, citas oriģināli, bet visas interesantas.

Vēl viena mana apsēstība, paskaidroja Hadāds.

Pēc sirsnīgā ievada Malone nolēma ķerties pie galvenā.

Notikušas izmaiņas. Tāpēc esmu ieradies. Viņš izstāstīja, kas bija noticis iepriekšējā dienā.

Vai jūsu dēls nav cietis? jautāja Hadāds.

Viņam nekas nekaiš. Bet pirms pieciem gadiem es neko nejautāju, jo tāds bija mans darbs. Tagad tā vairs nav, tāpēc vēlos zināt, kas notiek.

Jūsu izglābāt man dzīvību.

Par to man pienāktos patiesība.

Hadāds ieveda viesus virtuvē, kur visi apsēdās pie ovā­la galda. Smacīgajā gaisā bija jūtams iesīkstējis vīna un taba­kas dūmu aromāts. Tas ir sarežģīti, Koton. Es pats to īsti sapratu tikai dažu pēdējo gadu laikā.

Džordž, man jāzina viss.

Viņus abus pārņēma kāda netīkama apjausma. Veca drau­dzība var apsīkt. Cilvēki mainās. Tas, kas reiz vienoja divus cilvēkus, var kļūt par traucēkli. Taču Malone zināja, ka Ha­dāds viņam uzticas, un vēlējās atbildēt ar to pašu. Beidzot vecākais vīrs ierunājās. Malone klausījās, kā Hadāds stāsta par 1948. gadu, kad deviņpadsmit gadu vecumā cīnījies pa­lestīniešu pretošanās kustībā, pūloties apturēt cionistu invā­ziju.

Es nošāvu daudzus cilvēkus, teica Hadāds. Bet vie­nu nekad nespēšu aizmirst. Viņš bija ieradies satikt manu tēvu. Diemžēl viņš jau bija izdarījis pašnāvību. Mēs notvē­rām šo svešinieku, domājot, ka viņš ir cionists. Es biju jauns, naida pilns un nepacietīgs', bet viņš runāja galīgas muļķības. Tāpēc es viņu nošāvu. Hadāda acu kaktiņos sariesās asa­ras. Viņš bija Sargs, bet es viņu nogalināju un neko neuz­zināju. Vecais vīrs apklusa. Un tad, pēc vairāk nekā piec­desmit gadiem, pavisam neticamā kārtā mani apmeklēja vēl viens Sargs.

Malonem tāda sakritība šķita aizdomīga.

Viņš ieradās manās mājās un, stāvēdams tumsā, teica to pašu, ko 1948. gadā teica pirmais Sargs.

Es esmu Sargs.

Vai Hadāds sadzirdēja pareizi? Jautājums pazibēja prātā vienā mirklī. No bibliotēkas? Vai man tiks piedā­vāts uzaicinājums?

Kā jūs to zināt?

Hadāds pastāstīja viņam visu, kas notika tajā senajā dienā. Runādams viņš nopētīja savu viesi. Tas bija kalsns, ar ogj melniem matiem, biezām ūsām un saulē iedegušu, vēja aprautu seju. Kārtīgi un neuzkrītoši ģērbies un at­bilstoši izturējās. Diezgan līdzīgs pirmajam sūtnim.

Atnācējs sēdēja un klusēja, un šoreiz Hadāds apņēmās saglabāt pacietību. Beidzot Sargs ierunājās:

Mēs lasījām jūsu grāmatas un pētījumu publikāci­jas. Jūsu zināšanas par seno Bībeles tekstu ir iespaidīgas, tāpat kā jūsu spēja interpretēt senebreju tekstu. Un jūsu argumenti pret oficiālo tulkojumu ir pārliecinoši.

Hadāds priecājās par šo uzslavu. Rietumkrastā tādas bija liels retums.

-Mēs esam sena brālība. Pirms daudziem gadsimtiem pirmie Sargi izglāba no bojāejas daudzus Aleksandrijas bibliotēkas dārgumus. Tas bija cēls darbs. Laiku pa laikam mēs piedāvājam uzaicinājumu tādiem cilvēkiem kā jums, kuriem tas var nākt par labu.

Hadādam uzreiz radās daudz jautājumu, bet viņš izteica šo vienu:

Sargs, kuru es nošāvu, teica, ka mēs cīnoties neva­jadzīgā karā. Un ka esot arī daudz spēcīgāki ieroči nekā lodes. Ko viņš ar to domāja?

Nezinu. Acīmredzot jūsu tēvs nebija ieradies biblio­tēkā un tātad neguva no tās nekādu labumu un arī mēs neguvām labumu. Cerams, ka jūs gan ieradīsiet ies.

Kā to saprast neieradās?

Lai iegūtu tiesības piekļūt bibliotēkai, jums jāiztur varoņa pārbaudījums. Svešinieks izvilka aploksni. In­terpretējiet šos vārdus ar prātu, un es jūs sagaidīšu pie ieejas. Man būs godpilnais pienākums ielaist jūs bibliotē­kā.

Hadāds paņēma aploksni. Es esmu jau vecs. Kā lai dodos tālā ceļojumā?

Jūs atradīsiet spēkus.

Kāpēc?

Jo bibliotēkā jūs atradīsiet atbildes.

Mana kļūda, turpināja Hadāds, bija tāda, ka es pastāstīju par šo apciemojumu palestīniešu varasiestādēm. Taču es teicu patiesību. Es nespēju doties šādā ceļojumā. Kad paziņoju par notikušo, domāju, ka runāju ar draugiem

Rietumkrastā. Bet visu noklausījās izraēliešu spiegi, un jau pēc mirkļa es kopā ar jums nonācu kafejnīcā, kura uzsprāga.

Malone atcerējās to dienu, vienu no baisākajām savā mūžā. Viņiem abiem tik tikko izdevās dzīviem izkļūt no gruvešiem.

Kā tu tur nokļuvi? raižpilnā balsī jautāja Pema.

Mēs ar Džordžu pazīstam viens otru jau daudzus gadus. Mums ir kopīga interese par grāmatām, sevišķi par Bībeli. Šis vīrs ir viens no izcilākajiem ekspertiem pasaulē. Man patīk no viņa izvilināt kādas zinību druskas.

Nemaz nezināju, ka tev ir arī kādas intereses, nobrī­nījās Pema.

Laikam mēs abi daudz ko nezinājām viens par otru. Viņš redzēja, ka Pema ir sapratusi mājienu, tāpēc neko vairs nepiebilda un mainīja tematu. Kad Džordžs nojauta, ka draud briesmas, viņš, neuzticēdamies palestīniešiem, lūdza palīdzību man. Stefānija aizsūtīja mani noskaidrot, kas no­tiek. Pēc sprādziena kafejnīcā Džordžs gribēja pazust no ska­tuves. Visi nosprieda, ka viņš sprādzienā gājis bojā. Tāpēc es palīdzēju viņam pazust.

Un piešķiri segvārdu Aleksandrijas saikne, piebilda Pema.

Acīmredzot kāds par mani uzzināja, paziņoja Hadāds.

Malone pamāja ar galvu. Notika ielaušanās datora fai­los. Taču tur nav minēta jūsu adrese, tikai tas, ka es vienī­gais zinu jūsu atrašanās vietu. Tāpēc viņi nolaupīja Geriju.

To es tiešām nožēloju. Neparko nebūtu vēlējies, lai ma­nis dēļ jūsu dēls nonāk briesmās.

Tad izstāstiet, Džordž, kāpēc jūs grib nogalināt?

Tajā laikā, kad pie manis ieradās Sargs, es strādāju pie kādas teorijas saistībā ar Veco derību. Jau pirms tam biju publicējis dažus pētījumus par šā Svēto rakstu teksta tālaika statusu, taču gatavoju vēl ko vairāk.

Grumbas Hadāda acu kaktiņos šķita padziļināmies, un Malone vēroja, kā draugs cīnās ar smagām domām.

Kristieši mēdz pievērst lielāku uzmanību Jaunajai derī­bai, turpināja Hadāds. Jūdi ticēja Vecajai. Uzdrošinos ap­galvot, ka vairākums kristiešu īsti neizprot Veco derību, tikai domā, ka Jaunā derība ir Vecajā izteikto pareģojumu piepil­dījums. Taču Vecā derība ir svarīga, un tās tekstā ir tik daudz pretrunu tādas, kuras tiešām varētu likt apšaubīt tās vēsti.

Malone jau iepriekš bija dzirdējis Hadādu runājam par šo jautājumu, bet šoreiz viņš tai pievērsās ar jaunu dedzību.

Piemēru ir daudz. Pirmajā Mozus grāmatā ir divi pret­runīgi piemēri par pasaules radīšanu. Parādītas divas dažā­das Ādama pēcnācēju ģenealoģijas. Pēc tam grēku plūdi. Dievs liek Noasam atvest septiņus tīru dzīvnieku pārus un vienu pāri netīru. Citā Pirmās Mozus grāmatas daļā ir mi­nēts tikai viens pāris no katra veida. Vienā pantā Noass pa­laiž gaisā kraukli meklēt zemi, bet citā pantā tā ir dūja. Pat plūdu ilgums ir pretrunīgs. Četrdesmit dienas un naktis vai trīssimt septiņdesmit? Parādās abi šie skaitļi. Nemaz neru­nājot par stāstījumos atrodamajām sīkajām neprecizitātēm, piemēram, dažādi vārdi, kuros nosaukts Dievs. Dažos frag­mentos YHWH, Jahve, citos Elohim. Kā jums šķiet, vai vis­maz Dieva vārds nebūtu jāsauc konsekventi?

Malone atcerējās, kā pirms dažiem mēnešiem Francijā bija dzirdējis līdzīgas sūdzības par četriem Jaunās derības evaņ­ģēlijiem.

Tagad vairākums piekrīt, turpināja Hadāds, ka Veco derību sarakstījuši daudzi autori ļoti ilgā laikā. Pārrakstītāji prasmīgi apkopojuši visdažādākos avotus. Šis secinājums ir neapgāžams un ir jau pietiekami sens. Kāds divpadsmitā gad­simta spāņu filosofs viens no pirmajiem norādīja, ka Mozus nevarēja sarakstīt Pirmās Mozus grāmatas 12:6 bet tolaik tai zemē dzīvoja kānaānieši. Un kā gan Mozus varētu būt sarakstījis visas piecas grāmatas, ja pēdējā no tām visos sī­kumos aprakstīts viņa nāves laiks un apstākļi?

Un daudzās literārās novirzes. Piemēram, tiek lietoti se­nie vietu nosaukumi, bet pēc tam tekstā tiek pieminēts, ka šīs vietas vel ir redzamas līdz šai dienai. Tas neapšaubāmi norāda uz vēlāku laiku ietekmēm, kas pārveido, paplašina un izdaiļo tekstu.

Malone piebilda:

Un līdz ar katru šādu pārveidojumu arvien vairāk tika zaudēta sākotnējā nozīme.

Bez šaubām. Ticamākais pieņēmums ir tāds, ka Vecā derība tika sarakstīta laikā no 1000. līdz 586. gadam pirms mūsu ēras. Vēlākie sacerējumi parādījās ap 500.-400. gadu pirms mūsu ēras. Bet varbūt teksts ticis pieslīpēts vēl pat 300. gadā pirms mūsu ēras? To neviens droši nezina. Mēs zinām tikai to, ka Vecā derība ir kā ielāpu sega katra tās daļa sarakstīta citādos vēsturiskos un politiskos apstākļos, paužot dažādus reliģiskus uzskatus.

Es protu to novērtēt, atbildēja Malone, atkal atcerē­damies Francijā atklātās Jaunās derības pretrunas. Varat man ticēt. Taču tas nav nekas revolucionārs. Cilvēki vai nu tic, ka Vecā derība ir Dieva vārds, vai arī uzskata to par senu teiksmu apkopojumu.

Bet ja nu vārdi ir izmainīti līdz tādai pakāpei, ka zudu­si sākotnējā vēsts? Bet ja nu Vecā derība, kādu mēs to pazīs­tam, nav un nekad nav bijusi īstā, sākotnējā Vecā derība? Tas gan varētu daudz ko mainīt.

Es klausos.

Tieši tas man jūsos patīk, pasmaidīja Hadāds. Jūs esat tik labs klausītājs.

Malone pēc Pemas sejas izteiksmes redzēja, ka viņa gan tam nepiekrīt, tomēr viņa klusēja, kā bija solījusi.

Mēs jau esam par to runājuši, turpināja Hadāds. Vecā derība pašos pamatos atšķiras no Jaunās. Kristieši Jau­nās derības tekstu uztver burtiski, pat tiktāl, ka uzskata to par vēsturi. Turpretī stāsti par patriarhiem, iziešanu no Ēģip­tes un Kānaānas iekarošanu nav vēsture. Tās ir tikai tēlai­nas alegorijas, kas vēsta par reliģijas reformu, kas pirms dau­dziem gadiem notika kādā zemē, sauktā par Jūdeju. Protams, savs patiesības kodols šajos vēstījumos ir, taču tie drīzāk ir nostāsti nekā fakti.

Labs piemērs ir Kains un Ābels. Šo notikumu laikā uz ze­mes esot bijuši tikai četri cilvēki Ādams, Ieva, Kains un Ābels. Taču Pirmās Mozus grāmatas 4:17 teikts Kains atzi­na savu sievu, un tā kļuva grūta. No kurienes radās sieva? Vai tā bija Ieva? Viņa māte? Vai tas nav pietiekami zīmīgs pie­mērs? Pēc tam, uzskaitot Ādama pēcnācējus, Piektajā Mozus grāmatā teikts, ka Mahalaleēls nodzīvoja astoņsimt deviņ­desmit piecus gadus, Jareds astoņsimt gadus, bet Ēnohs trīssimt sešdesmit piecus gadus. Un Ābrahāms? Viņam it kā bija simts gadu, kad Sāra dzemdēja īzaku, pati būdama de­viņdesmit gadu veca.

Neviens to neuztver burtiski, ieminējās Pema.

Reliģiozi ebreji varētu pret to iebilst.

Ko jūs ar to gribat teikt, Džordž? jautāja Malone.

Vecā derība, kādu mēs to pazīstam šodien, ir tulkoju­mu rezultāts. Oriģinālā teksta senebreju valoda izzuda ap 500. gadu pirms mūsu ēras. Tāpēc, lai izprastu Veco derību, mums jāpieņem tradicionālā ebreju interpretācija vai jāmek­lē norādes mūsdienu dialektos, kas ir cēlušies no zudušās senebreju valodas. Pirmā metode neder, jo ebreju zinātnie­ki, kuri pirmie interpretēja tekstu 500.-900. gadā pirms mūsu ēras, vairāk nekā tūkstoš gadus pēc tā tapšanas, paši nezi­nāja senebreju valodu un atveidoja tekstu uz minējumu pa­mata. Vecā derība, ko daudzi dziļi ciena kā paša Dieva vār­dus, patiesībā ir tikai stipri aptuvens tulkojums.

Džordž, mēs jau esam par to runājuši. Zinātnieki gad­simtiem ilgi lauzuši šķēpus par šiem jautājumiem. Tas nav nekas jauns.

Hadāds viņam viltīgi uzsmaidīja. Bet es vēl neesmu pa­teicis visu.