Aleksandrijas sargs

3. NODAĻA KOPENHĀGENĀ

Malones māja nodrebēja kā zemestrīcē, kāpņutelpā aug­šup pacēlās karstuma vilnis. Viņš metās pie Pemas, un abi nogāzās uz apdilušā paklājiņa, kas sedza dēļu grīdu. Viņš aizsedza sievieti ar savu augumu, kad norībēja vēl viens sprādziens un liesmas pieņēmās spēkā.

Viņš paraudzījās arā pa durvīm.

Lejā plosījās uguns.

Biedējoši tumšs dūmu mākonis cēlās augšup.

Pielēcis kājās, viņš metās pie loga. Šāvēji bija pazuduši. Nakts tumsā kvēloja liesmas. Viņš saprata, kas noticis. Bija aizdedzināts apakšējais stāvs. Uzbrucēji negribēja viņus no­galināt.

Kas notiek? iekliedzās Pema.

Neklausīdamies viņā, Malone atvēra logu. Istabu strauji pildīja dūmi.

Nāc, viņš pavēlēja un steidzās uz guļamistabu.

Pasniedzies zem gultas, viņš izvilka mugursomu, kuru

vienmēr turēja gatavībā arī tagad, pēc aiziešanas no dienes­ta tāpat kā divpadsmit gadus, būdams Magelāna nodaļas aģents. Somā bija viņa pase, tūkstoš eiro, rezerves identifi­kācijas dokuments, daži apģērba gabali un Beretta ar patro­nām. Viņa ietekmīgais draugs Henriks Torvaldsens tikai ne­sen bija atguvis pistoli no Dānijas policijas, kas bija to konfiscējusi, kad Malone pirms dažiem mēnešiem bija iesais­tījies apšaudē ar Tempļa ordeņa bruņiniekiem.

Uzmetis somu plecā, viņš uzāva sporta kurpes. Auklas siet nebija laika. Ari guļamistabā sāka ieplūst dūmi. Viņš at­vēra abus logus, lai ielaistu svaigu gaisu.

Paliec tepat, viņš pavēlēja.

Aizturējis elpu, viņš caur darbistabu izskrēja kāpņutelpā. Tur pavērās skats uz apakšējiem stāviem. Pirmajā stāva atra­dās viņa grāmatveikals, otrajā un trešajā noliktavas, bet ceturtajā dzīvoklis. Pirmais un trešais stāvs bija liesmu pār­ņemti. Karstums sitās sejā, liekot atkāpties. Liesmu granā­tas. Tā izskatās.

Viņš steidzās atpakaļ uz guļamistabu.

Pa kāpnēm nevar tikt projām. To viņi ir panākuši.

Pema, sakņupusi pie loga, drudžaini kampa gaisu un kle­poja. Aizspraucies viņai garām, Malone izbāza galvu pa logu. Guļamistaba bija mājas stūrī. Blakus esošā eka, kurā atra­dās juvelieru darbnīca un apģērbu veikals, bija vienu stāvu zemāka, tai bija plakans jumts ar ķieģeļu apmalēm, kuras esot saglabājušās no septiņpadsmitā gadsimta. Viņš paraudzījās augšup. Virs loga stiepās milzīga karnīze, kas apņēma visu mājas fasādi un sanu sienu.

Droši vien kāds jau ir izsaucis ugunsdzēsējus un glābē­jus, taču Malone nedomāja gaidīt, kad tiks padotas trepes.

Pema klepoja vēl mokošāk, un arī viņš pats tik tikko spēja paelpot. Viņš satvēra sievietes plecus. Skaties uz augšu, viņš pavēlēja, norādīdams uz karnīzi. Pieķeries pie tās un virzies uz sānu sienas pusi. Tur varēsi nolēkt uz blakus mā­jas jumta.

Pema iepleta acis. Traks esi? Mēs esam ceturtajā stāvā.

Pema, šī māja tūlīt var uzsprāgt. Iekšā ir gāzes vadi. Šāvēji gribēja izraisīt ugunsgrēku. Viņi nešāva šajā stāvā, jo vēlējās, lai mēs izglābtos.

Pema, šķiet, neko no viņa teiktā nesaprata.

Mums jātiek projām, pirms ierodas policija un uguns­dzēsēji.

Viņi var palīdzēt.

Vai gribi pavadīt turpmākās astoņas stundas, atbildot uz jautājumiem? Mums ir tikai septiņdesmit divas.

Pema uzreiz aptvēra viņa domu gailu un paraudzījās uz karnīzi. Koton, es nevaru. Viņas balsi vairs nebija dzir­dams pārmetums.

Mums jāglābj Gerijs. Nedrīkst kavēties. Skaties uz mani un dari tieši tāpat.

Uzmetis plecā mugursomu, viņš izrausās pa logu un pie­ķērās pie karnīzes raupjajiem akmeņiem, kas bija pietiekami plāni, lai varēlu stingri noturēties. Karādamies aiz rokām, viņš sprīdi pa sprīdim virzījās uz priekšu, uz mājas stūra pusi. Vēl tikai mazs gabaliņš ap stūri, un viņš nolēca uz bla­kus mājas plakanā jumta.

Pieskrējis pie nama fasādes malas, viņš paraudzījās uz augšu. Pema vēl stāvēja pie loga. Nāc, nekavējies! Dari tā­pat kā es.

Viņa vilcinājās.

Trešajā stāvā norībēja sprādziens. Pār Hojbro laukumu nobira stikla lausku lavīna. Liesmas iekvēlojās spožāk. Pema paslēpās istabā. Nepareizi. Pēc mirkļa viņa atkal parādījās logā, mežonīgi klepodama.

Nāc tūlīt! Malone uzkliedza.

Beidzot Pema laikam bija sapratusi, ka citas izvēles nav. Tāpat kā Kotons viņa izliecās pa logu un pieķērās pie karnī­zes. Tad izrāpās ārā un palika karājamies aiz rokām.

Malone redzēja, ka viņa ir aizmiegusi acis. Vari neska­tīties. Tikai pārvieto plaukstas sprīdi pa sprīdim.

Pema tā arī darīja.

Malone atradās astoņu pēdu attālumā no viņas. Taču vi­ņai izdevās tīri labi. Soli pa solītim ar plaukstām. Tad viņš pamanīja lejā abus uzbrucējus. Viņi bija atgriezušies, šoreiz ar šautenēm.

Viņš aši sameklēja mugursomā pistoli un divreiz izšāva uz figūrām piecdesmit pēdu attalumā. Šāvienu troksnis asi atbalsojās pret namu sienām laukuma malās.

Kāpēc tu šauj? jautāja Pema.

Nāc tikai.

Atskanēja vēl viens šāviens, un lejā stāvošie cilvēki me­tās bēgt.

Pema bija nonākusi lidz ēkas stūrim. Malone aši uzmeta viņai skatienu. Apej apkārt un nāc uz manu pusi.

Viņš raudzījās tumsā, bet no svešiniekiem nebija ne vēsts. Pema karājās gaisā, ar vienu roku turēdamās pie karnīzes, bet ar otru taustīdamās pēc atbalsta. Tad viņa zaudēja līdzsvaru. Un krita.

Malone pasniedzās, joprojām turēdams rokā ieroci, un pa­manījās satvert sievieti. Bet tad viņi abi sabruka uz jumta. Pema smagi elpoja. Viņš arī. Iezvanījās mobilais.

Malone aizrāpoja pie mugursomas, sameklēja telefonu un atrāva vaļā vāciņu.

Izklaidējaties? apjautājās jau pazīstamā balss.

Vai varat pateikt, kāpēc bija jāuzspridzina mans veikals? -Jūs taču teicāt, ka nekur nebrauksiet.

Man jārunā ar Geriju.

Noteikumus izvirzu es. Jūs jau esat iztērējis trīsdesmit sešas minūtes no savām septiņdesmit divām stundām. Es ieteiktu pasteigties. No tā atkarīga jūsu dēla dzīvība.

Klausulē iestājās klusums.

Iekaucās sirēnas. Malone paķēra somu un pielēca kājās. Jāiet.

Kas zvanīja?

Mūsu ļaundaris.

Kas viņš ir?

Maloni pārņēma pēkšņas dusmas. Man nav ne jausmas.

Bet ko viņš grib?

To, ko es nedrīkstu viņam dot.

Kā to saprast nedrīksti? No tā atkarīga Gerija dzīvība. Paskaties apkārt! Viņi uzspridzināja tavu veikalu.

Ak, Pema! Ja tu nebūtu pateikusi, es nebūtu to pamanī­jis.

Viņš pagriežas, lai ietu.

Pema sagrāba viņa roku. Uz kurieni?

Meklēt atbildes.