Aleksandrijas sargs

68. NODAĻA vīne 9:28

Hermans iegāja bibliotēkā un aizvēra durvis. Viņš nebi­ja īsti labi gulējis, taču, kamēr Torvaldsens nebija pieļāvis kļūdu, neko nevarēja pasākt. Kad tas notiks, viņš būs gatavs. Seibrs varbūt ir pazudis, bet Hermanam bija ari citi vīri, kuri darīs visu, ko vien viņš liks. Viņa apsardzes priekšnieks itālietis sen jau skaidri bija licis saprast, ka lab­prāt vēlētos Seibra amatu. Viņš nekad nebija pievērsis uz­manību šim ierosinājumam, taču, tā kā Ērgļa nagu tuvumā nebija un viņam bija vajadzīga palīdzība, viņš bija licis itā­lietim būt gatavībā.

Vispirms jāizmēģina diplomātiski līdzekļi. Tie vienmēr ir labāki. Varbūt izdosies vienoties ar Torvaldsenu, kad tas būs pārliecinājies, ka Vecās derības sagrozījumu pierādīšana pa­saulei ir iedarbīgs politikas instruments, ja ar to pareizi rī­kojas. Vēsture liecina, ka sajukums un haoss daudzkārt ir veiksmīgi pārvērsts peļņā. Visi satricinājumi Vidējos Austru­mos ietekmē naftas cenas. Zināt, kas sekos, būtu nenovēr­tējami, bet pašiem ietekmēt notiekošo kaut kas neiedomā­jams. Ordeņa biedri gūs bagātīgu peļņu.

Un savs labums atlēks ari jaunajam sabiedrotajam Baltajā namā.

Taču, lai to visu panāktu, bija vajadzīgs Seibrs.

Ko viņš meklēja Sīnajā?

Un kopā ar Kotonu Maloni…

Tās abas viņam šķita labas zīmes. Seibra plāns bija iekār­dināt Maloni doties meklēt Aleksandrijas saikni. Pēc tam veiksme bija atkarīga no Malones. Seibrs vai nu izspiedīs no viņa visu, ko tas zina, un pēc tam viņu novāks, vai arī metī­sies ar Maloni uz vienu roku, lai redzētu, uz kurieni viņš aizvedīs. Laikam Seibrs bija izvēlējies otro variantu.

Vairākus gadus Hermans bija domājis, kas notiks, kad viņa vairs nebūs, jo saprata, ka Margarete nesīs ģimenei pos­tu. Vēl ļaunāk viņa pati neapzinājās savu muļķību. Viņš bija mēģinājis meitu izglītot, taču visi pūliņi bija veltīgi. Patiesī­bu sakot, viņš priecājās, ka Torvaldsens nolaupījis Margareti. Varbūt izdosies atbrīvoties no šā traucēkļa? Taču par to viņš šaubījās. Dānis nebija slepkava, lai cik bravūrīgi arī iz­runātos.

Seibrs viņam tiešām bija iepaticies. Daudzsološs jauns cil­vēks. Viņš labi prata klausīties un rīkojās ātri, bet nekad ne­apdomīgi. Hermans bieži bija iedomājies, ka Seibrs varētu būt lielisks augstā amata pārņēmējs. Hermanu dzimtā ne­viens cits nebija palicis. Un viņam bija jānodrošina bagātī­bas saglabāšana.

Bet kāpēc Seibrs nebija pieteicies?

Vai notika vēl kaut kas?

Aizgaiņājis šaubas, viņš pievērsās steidzamākajam jautā­jumam. Drīz būs nākamā asamblejas sēde. Vakar viņš bija iekārdinājis ordeņa biedrus ar savu plānu. Šodien viņš pa­teiks visu līdz galam.

Viņš piegāja pie atvilktnes, kas bija iebūvēta grāmatplauk­ta apakšējā daļā. Tur viņš glabāja karti, kuras izgatavošanu bija pasūtījis pirms trim gadiem. Tas pats zinātnieks, kuram viņš bija uzdevis pārbaudīt Hadāda teoriju, bija arī atzīmē­jis savus atklājumus kartē. Viņš bija pavēstījis, ka daudzi bī­beliskie vietu nosaukumi lieliski iederas Asiras ģeogrāfijā.

Taču Hermans vēlējās redzēt pats savām acīm.

Salīdzinot Svētajos rakstos minētās vietas ar vietu nosau­kumiem ebreju valodā gan Vecajā derībā, gan dabā, eksperts

bija atradis tādas Bībelē minētas vietas kā Gilgala, Sidona, al-Laiša, Dana, Hebrona, Beršeba un Dāvida pilsēta. Viņš izņēma karti.

Tās attēls jau bija saglabāts arī sapulču zāles datorā. Drīz ordeņ? biedri redzēs to, ko viņš pats apbrīnoja jau sen.

Tika atrisināts pat jautājums par Jeruzālemes divdesmit sešiem vārtiem, kas minēti Laiku, Ķēniņu, Cakarijas un Nehemijas grāmatā. Mūru ieskautai pilsētai parasti bija ne vai­rāk par četriem vārtiem pa vieniem uz katru debesspusi. Tāpēc divdesmit seši šķita apšaubāmi jau no paša sākuma.

Taču visur Vecajā derībā vārtu apzīmēšanai bija lietots vārds shaar. Šim vārdam tāpat kā daudziem citiem bija vairākas no­zīmes, un viena no tām bija kalnu pāreja. Interesanti bija tas, ka kalnu grēdā, kas atdalīja jaunatklāto Jeruzālemes teri­toriju no jūdas, bija tieši divdesmit sešas vienādas ejas. Viņš atcerējās savu pārsteigumu, to uzzinot. Ķēniņa vārtus, Cie­tuma vārtus, Strūklakas vārtus, Ielejas vārtus un citus, kas aprakstoši apzīmēti Vecajā derībā, gandrīz pilnīgi precīzi vadoties pēc to atrašanās vēl joprojām esošu ciematu tuvu­mā varēja saistīt ar kalnu pārejām Jordānas kalnu grēdā, kas atrodas Asirā.

Bet Palestīnā nebija nekā pat attāli līdzīga.

Pierādījumi šķita neapgāžami.

Vecās derības notikumi nerisinājās Palestīnā. Tas viss no­tika simtiem jūdžu uz dienvidiem Arābijā. To zināja ari I Iieronīms un Augustīns, taču tīši atļāva Septuagint kļūdām ne tikai saglabāties, bet arī izvērsties, vēl vairāk pārveido­jot Veco derību, lai tās vārdi kļūtu par neapstrīdamiem pa­reģojumiem viņu Jaunās derības evaņģēlijiem. Jūdiem nebūs ļauts tas prieks baudīt monopoltiesības uz Dieva vārdu. Lai jaunā reliģija varētu uzplaukt, kristiešiem bija vajadzīga sais­tība.

Tāpēc viņi to izveidoja.

Vislabāk butu atrast Bībeli senebreju valodā no pirmskristietības laikiem, taču arī Strabo "Vēsturē" atrastos atbildes uz daudziem jautājumiem. Ja bibliotēka vēl pastāv, viņam at­lika tikai cerēt, ka vismaz viena vai abas šīs grāmatas būs saglabājušās.

Viņš piegāja pie vitrīnas, ko vakarnakt bija rādījis vice­prezidentam. Amerikānis nebija sajūsmā, bet vai nav vien­alga? Jaunais Amerikas prezidents pieredzēs šo atklājumu iz­raisīto haosu. Tomēr viņš cerēja, ka Torvaldsens gan pratīs novērtēt šos senos rokrakstus. Pasniedzies apakšā, viņš no­spieda slepeno pogu. Atverot vitrīnu, viņš pirmajā mirklī ne­ticēja savām acīm.

Tukšums.

Vēstules un tulkojumi bija pazuduši. Kā? Taču ne jau vi­ceprezidents. Viņš redzēja, kā tas ar visu autoeskortu atstāj pili. Neviens cits par šo slēptuvi nezināja.

Bija tikai viens iespējams izskaidrojums.

Torvaldsens.

Dusmās viņš pieskrēja pie rakstāmgalda, pacēla tālruņa klausuli un lika izsaukt apsardzes priekšnieku. Tad izņēma no atvilktnes revolveri.

Lai Margarete iet pie velna!