Aleksandrijas sargs

9. NODAĻA KRONBORGAS PILS 10:20

Malone samaksāja sešdesmit kronas par ieejas biļetēm sev un Pemai. Viņi sekoja ļaužu grupai, kas bija izkāpusi no kāda autobusa.

Ieejot pilī, viņi vispirms ieraudzīja fotoizstādi par daudza­jiem "Hamleta" iestudējumiem. Malonem ienāca prātā ar vietas izvēli saistītā ironija. "Hamlets" vēstīja par dēlu, kas atriebj tēvu, bet viņš bija tēvs, kas cīnās par dēla dzīvību. Iedomājoties par Geriju, sažņaudzās sirds. Viņš vienmēr bija centies pasargāt dēlu no briesmām un, divpadsmit gadus strādādams izlūkdienestā, bija stingri nošķīris darbu no ģimenes dzīves. Un tomēr tagad, gadu pēc labprātīgas aiz­iešanas, kāds bija nolaupījis viņa dēlu.

Un ar to tu arī nodarbojies visu laiku? Pema nopra­sīja.

Daļēji.

Kā tu varēji to izturēt? Mani nervi jau ir pagalam. Es vēl joprojām trīcu pēc pagājušās nakts.

Pie tā pierod. To viņš teica neliekuļojot, lai gan pats sen jau bija noguris no meliem, puspatiesībām, apšaubāmiem faktiem un nodevējiem.

Tev patika tāda spriedze, vai ne?

Malone jutās pārguris un nemaz nebija noskaņots iesais­tīties kārtējā strīdā. Nē, Pema. Man tas nepatika. Bet tas bija mans darbs.

Egoists. Tāds tu vienmēr esi bijis. Vienmēr.

Bet tu biji īsts saulstariņš. Mīloša sieva, draugs un atbalsts savam vīram. Tik uzticīga, ka piegulēji bērnu ar citu vīrieti un piecpadsmit gadus meloji man, ka tas ir mans dēls.

Es nelepojos ar to. Bet mēs jau nezinām, cik daudzām sievietēm tu esi pagādājis bērnus.

Malone apstājās. Tas bija jāizbeidz. Ja tu tūlīt pat neaizvērsies, Gerijs tevis dēļ aizies bojā. Es esmu viņa vienīgā cerība, un tev nepavisam nav ieteicams pašlaik mani spī­dzināt.

To dzirdot, Pemas niknajās acīs pazibēja acumirklīga izpratne; atmiņa par to Pemu Maloni, kuru viņš savulaik mīlēja. Viņš ilgojās, kaut §ī atblāzma uzkavētos ilgāk, taču Pema, kā vienmēr, tūdaļ atguvās un pievērsa viņam drūmi stingu skatienu.

Ej pa priekšu, viņa izrīkoja.

Viņi iegāja balles zālē.

Četrstūrainā telpa bija divsimt pēdas gara. Gar abām sānu sienām stiepās logu rinda, katrs no tiem atradās dzi­ļā nišā biezajā mūrī, un saules stari, iespīdot caur to, uz šaha galdiņam līdzīgās grīdas veidoja noslēpumainus rak­stus. Pa zāli pastaigājās kāds ducis apmeklētāju, apbrīnojot milzīgās eļļas gleznas pie bāli dzeltenajām sienām, galve­nokārt kauju ainas.

Telpas tālākajā galā pie pavarda Malone pamanīja tievu maza auguma vīrieti ar sarkanīgi brūniem matiem. Viņš to atcerējās no dienesta laikiem. Lī Durāns. Viņi Atlantā dažas reizes bija runājuši. Pamanījis Maloni, aģents izslīdēja pa durvīm.

Malone devās pāri zālei.

Viņi izgāja caur vairākām telpām, kuras rotāja nelielas Eiropas renesanses mēbeļu grupas un gobelēni. Durāns turē­jās piecdesmit pēdu attālumā.

Tad Malone redzēja viņu apstājamies.

Viņš ar Pemu iegāja telpā, kas bija nosaukta par Stūra kambari. Baltās sienas rotāja gobelēni ar medību ainām. Uz vienmuļi melnbalti rūtainās grīdas bija izvietotas tikai nedaudzas mēbeles.

Malone sarokojās ar aģentu un iepazīstināja viņu ar Pemu. Stāsti, kas notiek.

Stefānija lika nodot ziņas tev, nevis viņai.

Lai kā es arī vēlētos, lai viņas šeit nebūtu, viņa tomēr te ir, un tas ir jāpiecieš.

Durāns, šķiet, brīdi apdomāja šo jautājumu, tad piebilda:

Man teica arī darīt visu, ko tu liksi.

Priecājos dzirdēt, ka Stefānija ir tik izpalīdzīga.

Tuvāk pie lietas, iejaucās Pema. Laiks negaida.

Malone papurināja galvu. Neklausies viņā. Pastāsti, kas

notiek.

Kāds piekļuva mūsu slepenajiem failiem. Nekas nelie­cina par hakeru uzbrukumu vai ielaušanos caur ugunsmūriem, tāpēc laikam izmantota parole. Tā tiek regulāri mainī­ta, tomēr piekļuve ir atļauta vairākiem simtiem cilvēku.

Nav nekādu pēdu uz kādu konkrētu datoru?

Nekādu. Un arī datos nav nekādu pirkstu nospiedumu. Tas nozīmē, ka okšķeris labi zinājis, ko dara.

Droši vien notiek izmeklēšana.

Durāns pamāja ar galvu. FIB izmeklē, bet pagaidām nekas nav atrasts. Tika apskatīts kāds ducis failu, un viens no tiem bija "Aleksandrijas saikne".

Tā arī varētu būt atbilde uz jautājumu, kāpēc Stefānija uz­reiz viņu nebrīdināja. Taču bija arī citas iespējas.

Un tagad sākas pats interesantākais. Izraēlieši pēkšņi aktivizējušies, sevišķi pēdējā diennaktī. Mūsu ziņu avoti vēs­ta, ka vakar Rietumkrastā par to uzzināja no kāda palestī­niešu aģenta.

Bet kāda tam visam saistība ar mums?

Tika pieminēti vārdi "Aleksandrijas saikne".

Cik daudz tev ir zināms?

Kontaktpersona man to pavēstīja tikai pirms stundas. Es vēl neesmu visu paziņojis Stefānijai.

Bet kā tas var palīdzēt mums? iejaucās Pema.

Malone turpināja runāt ar Durānu. Man jāzina vairāk.

Es uzdevu jautājumu, Pema paaugstināja balsi.

Malones pacietība bija galā. Es teicu, ļauj man pašam

tikt galā!

Tu nemaz negatavojies viņiem kaut ko dot, vai ne? Viņas acis dusmās zvēroja, un viņa šķita gatava mesties dūru cīņā.

Es gatavojos atgūt Geriju.

Vai esi gatavs riskēt ar viņa dzīvību? Tikai tādēļ, lai aiz­sargātu kaut kādu sasodītu failu?

Telpā ienāca fotoaparātiem apkrāvušos tūristu bariņš. Viņš atvieglots pamanīja, ka Pemai pietika prāta pieklusināt balsi, un bija pateicīgs par šo nelielo iejaukšanos. Nevajadzē­ja ņemt Pemu līdzi. Jātiek no viņas vaļā tūlīt pēc Kronborgas atstāšanas, pat ja vajadzēs ieslēgt viņu istabā Torvald­sena namā.

Tūristi aizklīda tālāk.

Malone pievērsās Durānam un jautāja: Pastāsti kaut ko vairāk par…

Norībēja šāviens, un stūrī pie griestiem piestiprinātā no­vērošanas kamera uzsprāga, pašķīstot dzirkstelēm. Norībē­ja vēl divi šāvieni. Durāns sagrīļojās, un uz viņa olīvkrāsas krekla izplūda sarkani traipi.

Trešais šāviens, un Durāns sabruka uz grīdas.

Malone apsviedās apkārt.

Divdesmit pēdu attālumā stāvēja vīrietis ar Glock rokā. Malone ar labo roku sniedzās zem jakas pēc sava ieroča.

Nevajag, mierīgi ierunājās svešinieks un pasvieda pis­toli.

Malone to noķēra. Satvēra, nomērķēja un nospieda gaili.

Atskanēja klikšķis.

Viņš steigšus nospieda mēlīti vēl un vēlreiz.

Tikai klikšķi.

Svešinieks pasmaidīja. Jūs taču nedomājāt, ka došu jums pielādētu ieroci.

Tad šāvējs izskrēja pa durvīm.