Aleksandrijas sargs

57,NODAĻA vīne 22:30

Sēdēdams pils lielajā zālē, Torvaldsens vēroja Zelta aun­ādas ordeņa ziemas asamblejas sēdes norisi. Tāpat kā pārē­jie viņš sēdēja senlaicīgā zeltītā krēslā. Tie bija novietoti rin­dās pa astoņiem, bet pretī sēdēja padomes locekļi, un pašā vidū Alfrēds Hermans ar zilu zīdu rotātā krēslā. Šķiet, visi nepacietīgi vēlējās izteikties, un sarunas ātri vien pievērsās Vidējiem Austrumiem un Politikas komisijas pavasarī izvir­zītajam priekšlikumam. Tad plāni vēl bija tikai aptuveni. Tagad bija citādi. Un visi nebija vienisprātis.

Iebildumu bija pat vairāk, nekā Alfrēds Hermans bija pa­redzējis. Zilā krēsla padomnieks jau divas reizes bija iejau­cies debatēs, lai gan parasti viņš tā nemēdza darīt. Torvald­sens zināja, ka parasti Hermans klusēja.

Ebreju pārvietošana ir neiespējama un muļķīga, pazi­ņoja kāds no zāles. Torvaldsens viņu pazina tas bija nor­vēģis, Ziemeļatlantijas zvejas magnāts. Hronikās skaidri teikts, ka Dievs izvēlējās Jeruzālemi un tur svētīja Templi. Esmu lasījis Bībeli. Pirmajā Ķēniņu grāmatā teikts, ka Dievs piešķīra Zālamanam vienu cilti, lai Dāvidam būtu gaisma Viņa acu priekšā. Pilsēta, ko Viņš sev izvēlējās. Mūsdienu Izraēlas atjaunošana nebija nejaušība. Daudzi tic, ka to dik­tējusi dievišķa iedvesma.

Vairāki klātesošie piebalsoja, citējot piemērus no Laiku grāmatām un psalmiem.

Bet ja nu avots, ko jūs citējat, ir nepatiess?

Jautājums atskanēja no zāles priekšas. Zilā krēsla padom­nieks piecēlās. Vai atceraties, kad tika izveidota mūsdienu Izraēlas valsts?

Neviens neatbildēja.

1948. gada 14. maijā. Četros un trīsdesmit divās minū­tēs pēcpusdienā Dāvids Ben-Gurions, stāvēdams Telavivas muzejā, paziņoja, ka ebreju tautas dabisko un vēsturisko tie­sību vārdā tiek nodibināta Izraēlas valsts.

Pravietis Jesaja skaidri pavēstīja, ka valsts tiks radīta vienā dienā, ieminējās kāds no dalībniekiem. Ābrahāma derība. Jūdi atguva savu zemi.

Bet kā mēs zinām par šo derību? jautāja Hermans. Ir tikai viens avots. Vecā derība. Daudzi no jums šodien piemi­nēja tās vārdus. Ben-Gurions runāja par ebreju tautas dabis­kajām un vēsturiskajām tiesībām. Viņš arī atsaucās uz Veco de­rību. Tā ir vienīgā reālā liecība, kurā pieminētas šīs dievišķās atklāsmes, taču tās autentiskums tiek nopietni apšaubīts.

Torvaldsens pārlaida skatienu zālei.

Ja man būtu pirkuma līgumi par jūsu visu īpašumiem gadu desmitiem veci dokumenti, kurus no jūsu valodām tul­kojuši cilvēki, kuri tās neprata un tagad sen jau ir miruši, vai katrs no jums neapšaubītu to īstumu? Vai nepieprasītu drošāku pierādījumu nekā šāds neapstiprināts un nepārbau­dīts tulkojums? Hermans apklusa. Taču Veco derību mēs pieņemam bez iebildumiem kā visīstākos Dieva vārdus. Tās teksts vēlāk ietekmēja arī Jauno derību. Tās vārdiem jo­projām ir ģeopolitiskas sekas.

Klātesošie gaidīja, kad Hermans nonāks pie galvenā.

Pirms septiņiem gadiem kāds vīrs, vārdā Džordžs Ha­dāds, Bībeles pētnieks no Palestīnas, uzrakstīja rakstu, ko publicēja Beirūtas universitāte. Tajā viņš apgalvoja, ka Vecā derība pašreizējā tulkojumā ir nepareiza.

Ir nu gan apgalvojums, atskanēja kāda balss. Piecēlās drukna auguma sieviete. Es uzņemu Dieva vārdus nopiet­nāk nekā jūs.

Hermanu tas, šķiet, uzjautrināja. Tiešām? Ko tad jūs zi­nāt par šiem Dieva vārdiem? Vai zināt to vēsturi? To auto­ru? Tulkotāju? Šos vārdus pirms gadu tūkstošiem sarakstīja nevienam nezināmi ļaudis senebreju valodā, kas tagad jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu ir mirusi. Ko jūs zināt par senebreju valodu?

Sieviete klusēja.

Hermans pamāja ar galvu. Jūsu zināšanu trūkums ir sa­protams. Tā bija ļoti fleksīva valoda, kurā vārdu nozīmi no­teica drīzāk konteksts, nevis rakstība. Vienam un tam pašam vārdam atkarībā no lietojuma varēja būt un arī bija vairākas atšķirīgas nozīmes. Tikai vairākus gadsimtus pēc Vecās derī­bas sarakstīšanas jūdu zinību vīri pārtulkoja to sava laika eb­reju valodā, lai gan paši nemaz nerunāja senebreju valodā. Viņi tikai uzminēja nozīmi vai vēl ļaunāk sagrozīja to. Pagāja gadsimti, un citi zinību vīri, šoreiz kristieši, vēlreiz iztulkoja tos pašus vārdus. Arī viņi arī neprata senebreju valodu, tā­tad arī nodarbojās ar minēšanu. Visu cieņu jūsu ticībai, taču mums nav ne jausmas, kas īsti ir Dieva vārdi.

Jums nav ticības, paziņoja sieviete.

Šajā ziņā tiešām nav, jo tas nav saistīts ar Dievu. Tas ir cilvēka darbs.

Kādi bija Hadāda argumenti? jautāja kāds vīrietis, un viņa balsī bija jūtama interese.

Viņš pareizi apgalvoja, ka tad, kad pirmoreiz tika pa­vēstīti stāsti par Dieva derību ar Ābrahāmu, jūdi jau dzīvo­ja savā Apsolītajā zemē tagadējā Palestīnā. Protams, tas bija daudzus, daudzus gadsimtus pēc tam, kad pats solījums it kā tika izteikts. Saskaņā ar Bībelē teikto Apsolītā zeme it kā esot pletusies no Ēģiptes upes līdz lielajai Eifratas upei. Ir doti daudzi vietu nosaukumi. Bet, kad Hadāds salīdzināja Bībelē minētos vietu nosaukumus, pārtulkojot tos senebreju valodā, ar īstajām teritorijām, viņš atklāja kaut ko pārstei­dzošu. Hermans uz brīdi apklusa, kā priecādamies par savu runu. Mozus Apsolītā zeme un Ābrahāma zeme at­rodas Saūda Arābijas rietumos, Asiras reģionā.

Tur, kur Meka? zālē kāds iejautājās.

Hermans pamāja ar galvu. Torvaldsens redzēja, ka dau­dzi klātesošie uzreiz saprata teiktā nozīmīgumu.

Tas nav iespējams, kāds iebilda.

Patiesībā, atbildēja Hermans, es jums varu parādīt.

Viņš pamāja, un no griestiem tika nolaists atritināms ekrāns.

Iedarbojās projektors. Parādījās karte, kur Saūda Arābijas rie­tumdaļas robainā krasta līnija stiepās no.ziemeļiem uz dienvi­diem gar Sarkano jūru. Mēroga atzīme rādīja, ka šis apgabals ir apmēram četrsimt kilometru garš un trīssimt plats. Kalnaini apvidi pletās vairāk nekā simt kilometrus uz austrumiem no krasta, pēc tam pārgāja lielā Arābijas tuksneša līdzenumos.

Es zināju, ka daži no jums neticēs, pasmaidīja Her­mans, kad asamblejas dalībnieku vidū atskanēja nervozi smiekli. Šī ir mūsdienu Asira.

Viņš pamāja, un attēls ekrānā mainījās.

Projicējot Bībeles Apsolītās zemes robežas uz kartes, iz­mantojot Džordža Hadāda precīzi atrasto vietu nosaukumus, ar punktoto līniju apzīmēta Ābrahāma zeme, ar nepārtrauk­to līniju Mozus zeme. Bībelē minētie vietu nosaukumi, pār­tulkojot tos senebreju valodā, nekļūdīgi atbilst šā reģiona upēm, pilsētām un kalniem. Daudzviet pat ir saglabājušies senebreju nosaukumi, protams, pielāgoti arābu valodai. Pa­jautājiet sev kāpēc nav atrastas paleogrāfiskas vai arheo­loģiskas liecības, kas apstiprinātu Bībelē minēto vietu atra­šanos Palestīnā? Atbilde ir vienkārša. To tur nav. Tās atrodas simtiem jūdžu uz dienvidiem, Saūda Arābijā.

Un kāpēc neviens to nebija pamanījis agrāk?

Torvaldsens nopriecājās par šo jautājumu, jo tas nodarbi­nāja ari viņu.

Mūsdienās ir dzīvi tikai daži zinātnieki, kuri pietiekami labi saprot senebreju valodu. Un laikam neviens no viņiem, neskaitot Hadādu, nebija pietiekami ziņkārīgs, lai pētītu šo jautājumu. Taču, lai pārliecinātos, es pirms trim gadiem no­līgu vienu no šiem speciālistiem pārbaudīt Hadāda atklāju­mus. Un viņš tos apstiprināja. Visos sīkumos.

Vai mēs varam aprunāties ar šo speciālistu? kāds aši iejautājās.

Diemžēl viņš jau bija vecs vīrs un pagājušajā gadā no­mira.

Droši vien viņam kāds palīdzēja, nodomāja Torvaldsens. Hermanam nepavisam nebija vajadzīgs vēl viens zinātnieks, kas pretendētu uz šo vēsturisko atklājumu.

Taču man ir detalizēts rakstisks ziņojums, ar kuru var iepazīties. Tas ir visai pārliecinošs.

Ekrānā parādījās nākamā karte. Vēl viens Asiras reģiona attēlojums.

Viens no Hadāda atklājuma piemēriem. Soģu grāmatas 18. nodajā izraēliešu Dana cilts izveidoja apmetni pilsētā, ko sauca par Laišu, tāda paša nosaukuma reģionā. Bībelē teikts, ka šī pilsēta atradās tuvu citai pilsētai ar nosaukumu Sidona. Netālu no Sidonas atradās nocietinātā Coras pilsēta. Kris­tiešu vēsturnieki mūsu ēras ceturtajā gadsimtā it kā identi­ficēja Danu ar ciematu pie Jordānas upes iztekas. 1838. gadā pētnieku grupa meklēja un atrada kapukalnu, kuru pasludi­nāja par bībeliskās Dana apmetnes atliekām. Tagad tā tiek uzskatīta par vispārpieņemto Dana apmetnes atrašanās vie­tu. Mūsdienās tur atrodas pat plaukstoša izraēliešu apdzī­vota vieta ar nosaukumu Dana.

Torvaldsens ievēroja, ka Hermans ar prieku izbauda šo uzstāšanos, it kā sen jau būtu tai gatavojies. Taču tad viņam ienāca prātā, ka varbūt namatēva rīcību paātrinājis negaidī­tais uzbrukums Margaretei.

Arheologi jau četrdesmit gadus pēta šo kapukalnu. Nav atrasts neviens pierādījums, kas apstiprinātu tā saistību ar

Bībeles Danu. Hermans pamāja, un attēls ekrānā atkal mai­nījās. Parādījās nosaukumi otrā Asiras kartē.

Tas ir Hadāda atklājums. Bībelē minēto Danu viegli var identificēt ar Rietumarābijas ciematu ar nosaukumu al-Danadinah, kas atrodas piekrastes reģionā, ar nosaukumu alLith, kura galveno pilsētu arī sauc al-Lith. Tulkojumā šis no­saukums precīzi atbilst Bībeles vārdam Laiša. Turklāt turpat netālu līdz pat mūsdienām saglabājies ciemats ar nosauku­mu Sidona. Un vēl tuvāk al-Danadinah atrodas al-Sur, kas tul­kojumā nozīmē Cora.

Torvaldsens bija spiests atzīt, ka ģeogrāfiskās sakritības ir intriģējošas. Noņēmis bezrāmju brilles, viņš ar pirkstu paber­zēja degunā iespiesto rievti, cenzdamies sakopot domas.

Ir arī citas topogrāfiskās atbilstības. 2. Samuela grāma­tā 24:6 Danas pilsēta atradās netālu no zemes ar nosauku­mu Tahtima. Nekur Palestmā nav saglabājusies vieta ar šādu nosaukumu. Taču Rietumarābijā ciemats ar nosaukumu al-Danadinah atrodas līdzās piekrastes kalnu grēdai ar nosauku­mu Jabnl Tahyatayan, kas ir tā pati Tahtima arābu valodā. Tā nevar būt sagadīšanās. Hadāds rakstīja ja arheologi veik­tu izrakumus šajā teritorijā, tiktu atrasti pierādījumi, kas ap­stiprinātu, ka tur bijusi sena jūdu apmetne. Taču tas nebija iespējams. Saūdi stingri aizliedza veikt izrakumus. Turklāt pirms pieciem gadiem, apzinoties Hadāda zinātnisko seci­nājumu iespējamos politiskos draudus, saūdi iznīcināja šajā apvidū esošos ciematus, izpostot visu tiktāl, lai nebūtu iespē­jams atrast kādas pārliecinošas arheoloģiskas liecības.

Torvaldsens ievēroja, ka asamblejas dalībnieki sāk ieklau­sīties uzmanīgāk un pieaug arī Hermana pārliecība par sevi.

Un tas vēl nav viss. Visā Vecajā derībā Jordāna apzīmē­ta ar ebreju valodas vārdu yarden. Taču nekur šis vārds ne­nozīmē upi. Tā īsta nozīme ir nolaisties lejā, zemes nogā­ze. Tomēr visos tulkojumos Jordāna aprakstīta kā upe, un tās šķērsošana ir svarīgs notikums. Palestīnas Jordānas upe nav nekāds dižais ūdens ceļš. Abu krastu iedzīvotāji gad­simtiem ilgi briduši tai pāri. Taču šeit… Viņš norādīja uz kalniem, kas stiepās pāri kartei, …ir lielā Rietumarābijas nogāze. To šķērsot iespējams tikai vietās, kur kalnu grēdas saskaras, un arī tad ar milzu grūtībām. Visos gadījumos, kur Vecajā derībā pieminēta Jordāna, ģeogrāfija un notikumi at­bilst šeit attēlotajam apvidum Arābijai.

Jordāna ir kalnu grēda?

Neviens cits tulkojums no senebreju valodas neder.

Hermans ieskatījās klausītājiem acīs un turpināja:

Vietu nosaukumi tiek nodoti no paaudzes paaudzē kā svēta tradīcija. Seni vietu nosaukumi paliek tautas atmiņā, un to izcelsme parasti apstiprinās. Hadāds īpaši skaidri par to pārliecinājās Asirā.

Vai nav bijuši atklājumi, kas saista Palestīnu ar Bībeli?

Tādi ir bijuši. Taču pagaidām neviens no atrastajiem uz­rakstiem neko nepierāda. 1868. gadā atrastais Moābiešu ak­mens [3] liecina par kariem starp Moābu un Izraēlu, kas aprak­stīti Ķēniņu grāmatā. Par to pašu liecina vēl kāds artefakts, kas atrasts 1993. gadā Jordānas ielejā. Taču neviens no tienv nepierāda, ka Izraēla atradās Palestīnā. Asīriešu un babilo­niešu hronikas stāsta par iekarojumiem Izraēlā, taču nekur nav teikts,-kur atradās Izraēla. Ķēniņu grāmatā teikts, ka Iz­raēla, Jūdas un Edoma armijas septiņas dienas soļoja pa tuk­snesi, kur nebija ūdens. Taču šaurā Palestīnas ieleja, kas pa­rasti tiek uzskatīta par šo tuksnesi, ir pārvarama vienā dienā, un ūdens tur netrūkst.

Tagad Hermana vārdi plūda brīvi, it kā viņš pārāk ilgi būtu glabājis noslēpumā patiesību.

Nav saglabājušās nekādas atliekas no Zālamana tempļa. Nekas nav atrasts, lai gan Ķēniņu grāmatā teikts, ka tika iz­mantoti lieli akmeņi, dārgi akmeņi, tēsti akmeņi. Kāpēc neviens bluķis nav saglabājies?

Tad viņš pārgāja pie galvenā.

Notika, luk, kas zinātnieki pieļāva, lai aizspriedumi ietekmē interpretāciju. Viņi vēlējās, lai Palestīna būtu Vecajāderībā minētā seno jūdu zeme, un šim mērķim bija pakļauti arī līdzekļi. Īstenībā ir pavisam citādi. Arheoloģiski ir tie­šām pierādīts viens fakts tas, ka Vecās derības Palestīnas iedzīvotāji mitinājās ciematos vai mazās pilsētiņās, tie bija trūcīgi zemnieki, un augstākas kultūras pārstāvju bija tikai nedaudz. Zemnieku sabiedrība, nevis pēc Zālamana laikme­ta augsti attīstītie izraēlieši. Tas ir zinātnisks fakts.

Kas teikts psalmā? iejautājās kāds ordeņa biedrs. Pa­tiesība izlauzīsies no zemes.

Ko jūs vēlaties darīt? jautāja kāds cits.

Hermanu šī interese iepriecināja. Par spīti saūdu aizlie­gumam veikt arheoloģiskos pētījumus, Hadāds ticēja, ka viņa teorijai ir arī cits pierādījums. Mēs pašlaik cenšamies samek­lēt šo pierādījumu. Ja šo teoriju izdosies apstiprināt vis­maz tiktāl, lai varētu apšaubīt Vecās derības solījumu tica­mību, iedomājieties par sekām! Tiks destabilizēta ne tikai Izraēla, bet arī Saūda Arābija. Bet tās valdības korumpētība sen jau mūs sarūgtina. Iedomājieties, kā rīkosies turienes ra­dikālie musulmaņi. Viņu vissvētākā vieta patiesībā ir bībe­liskā jūdu dzimtene? Tas būtu kaut kas līdzīgs Kalna tem­plim Jeruzālemē, kuru par savu uzskata visas trīs galvenās reliģijas. Tur jau tūkstošiem gadu valda haoss. Rietumarābijas haoss būs tikpat neaprēķināms.

Torvaldsens bija klusējis pietiekami ilgi. Viņš piecēlās. Nevar pieņemt, ka šie atklājumi, pat ja tie tiks pierādīti, izraisīs tik tālejošas sekas. Kas vēl ir tik ļoti ieinteresējis Poli­tikas komiteju?

Hermans raudzījās viņā ar nicinājumu, kura iemesls bija saprotams tikai viņiem abiem. Ordenis bija uzbrucis Kotonam Malonem, nolaupot viņa dēlu. Tagad viņš bija uzbrucis Hermanam. Protams, Zilā krēsla padomnieks nekad neizrā­dīs savu vājību. Torvaldsens bija veiksmīgi izspēlējis savu spēcīgāko kārti šeit, asamblejā, kur Hermans bija spiests rī­koties piesardzīgi. Taču nojauta brīdināja, ka austrietim vēl kāda kārts ir rezervē.

Tāpēc smaids, kas pavīdēja vecā vīra plānajās lūpās, lika Torvaldsenam apklust.

Tieši tā, Henrik. Ir vēl kāds aspekts. Tas liks ari kris­tiešiem iesaistīties cīņā.