Aleksandrijas sargs

86 . nodaĻa VĪne

Torvaldsens ar Geriju bija atgriezušies bibliotēkā, tikai šo­reiz Hermans un viceprezidents zināja par viņu klātbūtni. Viņi bija vieni, durvis aizvērtas, aiz tām stāvēja drošības die­nesta aģenti.

Viņi pagājušajā nakti bija šeit, satraukts stāstīja vice­prezidents. Droši vien tur kaut kur. Viņš norādīja uz aug­šējiem plauktiem. Te jau ir kā sasodītā koncertzālē. Viņš piezvanīja ģenerālprokuroram un visu izstāstīja.

Vai tas ir slikti? jautāja Hermans.

Paldies Dievam, nē. Kad tas būs noticis, Brents būs mans viceprezidents. Viņš manas prombūtnes laikā uzrauga visu Vašingtonā. Vismaz tajā pusē briesmas nedraud.

Tas tur, Hermans norādīja uz Torvaldsenu, vakar nolaupīja manu meitu. Viņš to izdarīja vēl pirms vakarnakts noklausīšanās.

Viceprezidents satraucās vēl vairāk. Tas izraisa milzum­daudz jautājumu. Alfrēd, es neapšaubu jūsu rīcību. Jūs gri­bējāt Aleksandrijas saikni un dabūjāt to. Es par to parūpē­jos. Nezinu, kā jūs izmantojāt šo informāciju, un nevēlos zināt, taču acīmredzot ir radušies sarežģījumi.

Hermans berzēja deniņus. Henrik, tu dārgi samaksāsi par to, ka man iesiti. To vēl neviens nebija uzdrošinājies.

Torvaldsens ne aci nepamirkšķināja. Varbūt bija pienā­cis laiks.

Un tu, jaunais cilvēk!

Torvaldsenam aizžņaudzās elpa. Viņš negribēja pakjaut Geriju briesmām.

Alfrēd, turpināja viceprezidents, plāna īstenošana ir iesākta. Jums būs jātiek galā ar šo situāciju.

Apjaušot šo vārdu nozīmi, Torvaldsenam uz pieres izspie­dās sviedri.

Tie abi vairs neteiks ne vārdiņa.

Tu nogalinātu zēnu? jautāja Torvaldsens.

Tu nogalinātu manu meitu? Nu un tad? Jā, es nogalinā­tu zēnu. Hermans nikni ievilka elpu, un viņa acīs zvēroja neslēptas dusmas.

Neesi pie tā pieradis, Alfrēd, vai ne?

Ar nicīgām piezīmēm tu neko nepanāksi.

Taču šādi Torvaldsens varēja iegūt laiku, un nekādu citu glābiņu viņš nevarēja iedomāties. Viņš pievērsās viceprezi­dentam. Brents Grīns bija labs cilvēks. Kas ar viņu noti­cis?

Neesmu viņa biktstēvs, tāpēc nezinu. Droši vien sapra­ta, cik izdevīgi būs pārņemt manu amatu. Amerikai vajadzī­ga spēcīga vadība, vīri, kuriem pieder vara un kuri nebai­dās to izmantot. Brents tāds ir. Un arī es.

Un kā ar terorismu?

Tas ir pārāk stipri teikts. Man labāk patīk to uztvert kā Savienoto Valstu sadarbību ar pasaules biznesa aprindām ab­pusēji izdevīgu mērķu sasniegšanai.

Jūs esat slepkava, atcirta Gerijs.

Pie durvīm klusi pieklauvēja, un Hermans gāja tās atvērt. Viens no viceprezidenta apsardzes vīriem viņam kaut ko pa­čukstēja. Vecā vīra sejā parādījās apmulsums, tad viņš pamāja ar galvu, un apsardzes vīrs aizgāja.

Zvana prezidents, paziņoja Hermans.

Viceprezidenta seja pauda milzu izbrīnu. Kāda velna

pēc?

Slepenais dienests palīdzēja viņam jūs atrast. Jūsu es­korts ziņoja, ka jūs esat šeit kopā ar mani un diviem citiem, no kuriem viens ir zēns. Prezidents vēlas runāt ar mums vi­siem.

Torvaldsens saprata, ka viņiem nav citas izvēles. Prezi­dents droši vien zināja daudz.

Viņš ari jautāja, vai man ir telefons ar skaļruni, pie­bilda Hermans, pieiedams pie rakstāmgalda un nospiezdams divas pogas.

Labdien, prezidenta kungs, sveicināja Hermans.

Mēs laikam neesam tikušies. Zvana Denijs Danielss no Vašingtonas.

Nē, ser. Neesam tikušies. Patīkami iepazīties.

Vai mans viceprezidents ir tur? Ar Malones dēlu?

Viņš ir kopā ar mani,atbildēja Torvaldsens.

Vispirms man ir traģiski jaunumi. Pats vēl nespēju at­gūties. Brents Grīns ir miris.

Torvaldsens pamanīja pārbīli viceprezidenta sejā. Pat Hermans sarāvās.

Pašnāvība, paskaidroja Danielss. Iešāva sev galvā. Man par to paziņoja tikai pirms dažām minūtēm. Briesmīgi. Mēs gatavojam paziņojumu presei, kamēr avīžnieki nav sacē­luši troksni.

Kā tas notika? jautāja viceprezidents.

Nezinu, kā, bet notika, un viņa vairs nav. Arī Lerijs Deilijs ir miris. Uzspridzināts mašīnā. Nav zināms, kas ir vai­nīgie.

Izmisums viceprezidenta sejā pieauga, viņa pleci nedaudz saguma.

Situācija ir tāda, turpināja Danielss. Šādos apstākļos es nākamnedēļ nevarēšu doties uz Afganistānu. Es Ameri­kai esmu vajadzīgs šeit, tāpēc manā vietā jālido viceprezi­dentam.

Viceprezidents klusēja.

Vai jūs mani dzirdat? Danielss noprasīja jau skaļāk.

Jā, ser, atsaucās viceprezidents. Es klausos.

Labi. Atgriezieties šodien un nākamnedēļ esiet gatavs doties ceļā. Protams, ja nevēlaties apciemot kareivjus, varat iesniegt atlūgumu. Jūsu izvēle. Taču man labāk patiktu, ja jūs dotos uz turieni.

Kā to saprast?

Šī nav droša līnija, tāpēc šaubos, vai jūs vēlaties, lai es saku to, ko tiešām domāju. Labāk pastāstīšu nelielu pasaku. To man mēdza stāstīt tēvs. Kāds putns rudenī lidoja uz dien­vidiem, bet iekļuva ledainā vētrā un nokrita zemē. Tas no­sala, bet tad pienāca govs un uzkakāja tam virsū. Siltie mēs­li atkausēja putnu, un tas no lieliem priekiem sāka čivināt. Pienāca kaķis palūkoties, kas notiek, pajautāja, vai nevajag palīdzēt, saprata, ka tas ir ēdamais, un aprija putnu. Šim stāstiņam ir šāda morāle ne visi, kas tev kakā uz galvas, ir tavi ienaidnieki. Ne visi, kas nāk un piedāvā palīdzību, ir tavi draugi. Un, ja esi siltā, ērtā vietiņā, kaut vai sūdu kau­dzē, turi muti ciet. Vai sapratāt manu domu?

Protams, ser, atbildēja viceprezidents. Un kā lai es izskaidroju savu demisiju?

Parastais variants gribu vairāk laika veltīt ģimenei šo­reiz nederēs. Tik augstus amatus ģimenes dēļ neatstāj. Pado­māsim… Iepriekšējam viceprezidentam, kurš atkāpās, drau­dēja apsūdzība. Tas arī nederēs. Protams, nevar teikt patiesību, ka jūs tikāt pieķerts valsts nodevībā. Varbūt varētu šādi mēs ar prezidentu vairs neredzam iespēju strādāt kopā? Zinot, cik pieredzējis politiķis jūs esat, nešaubos, ka jūs ļoti rūpīgi izvēlēsieties vārdus, jo, ja es dzirdēšu kaut ko tādu, kas man nepatīk, es izstāstīšu visu, kā ir. Runājiet par pro­blēmām, uzsveriet mūsu domstarpības, sauciet mani par idiotu. Tas nekas. Taču neko tādu, ko es negribu dzirdēt.

Torvaldsens vēroja viceprezidentu. Šķiet, tas vēlējās kaut ko iebilst, taču gudri saprata, ka tas būtu veltīgi.

Prezidenta kungs, ierunājās Torvaldsens. Kā klājas Stefānijai un Kasiopejai?

Viņām viss kārtībā, Henrik. Vai drīkstu jūs tā saukt?

Bez šaubām.

Viņas man ļoti palīdzēja šeit visu atrisināt.

Un mana mamma un tētis? nenocietās Gerijs.

Tas laikam ir Kotona dēls. Priecājos iepazīties, Gerij. Ta­vai mammai un tētim klājas labi. Es tikko pirms brīža runā­ju ar tavu tēvu. Un tāpēc man ir kas sakāms ari jums, Her­mana kungs.

Torvaldsens prezidenta balsī saklausīja nicinājumu.

-Jūsu aģents Seibrs atrada Aleksandrijas bibliotēku. Pa­reizāk sakot, to izdarīja Kotons, bet Seibrs mēģināja to at­ņemt. Seibrs ir miris. Un jūs esat zaudējis. Bibliotēka paliek mums, un varat man ticēt, ka neviena dzīva dvēsele neuzzi­nās, kur tā atrodas. Savukārt jūs, Hermana kungs, gādāsiet, lai Henriks un zēns netraucēti atstāj jūsu namu, un es vairs nevēlos dzirdēt no jums nevienu vārdu, vai arī izraēlieši un saūdi uzzinās, kurš to visu bija sarīkojis. Tad jums būs mil­zīgas nepatikšanas. Nekur visā pasaulē nevarēsiet paslēpties.

Viceprezidents nespēkā atkrita krēslā.

Un vēl kas, Herman. Nesakiet ne vārda bin Ladenam un viņa ļaudīm. Mēs gribam nākamnedēļ viņus salikt, kad viņi gaidīs manu lidmašīnu. Ja viņi tur nebūs gatavībā ar ra­ķetēm, es sūtīšu savus kaujiniekus jūs iznīcināt.

Hermans klusēja.

Pieņemu, klusēšana liecina, ka esat sapratis. Tādas priekšrocības ir brīvās pasaules līderim. Man ir daudz cilvē­ku, kuri labprāt izpilda manas pavēles. Cilvēki ar dažādiem talantiem. Jums ir nauda, bet man ir vara.

Torvaldsens nebija salicis Amerikas prezidentu, bet jau tagad tas viņam patika.

Gerij, turpināja prezidents. Tavs tētis pēc pāris die­nām atgriezīsies Kopenhāgenā. Un, Henrik, paldies jums par visu.

Es gan šaubos, vai varēju īsti palīdzēt.

Mēs taču uzvarējām, vai ne? Un tas šajā spēlē ir galve­nais.

Atskanēja klikšķis, un saruna bija galā. Hermans neteica ne vārda.

Torvaldsens norādīja uz atlantu. Tām vēstulēm nav ne­kādas vērtības, Alfrēd. Tās neko nepierāda.

Vācies!

Labprāt.

Danielsam bija taisnība. Spēle beigusies.