Aleksandrijas sargs

84. NODAĻA Vašingtona

Stefānija dzirdēja šāvienu, bet lode viņai netrāpīja. Tad viņa pamanīja brūci Brenta Grīna deniņos un saprata, kas noticis.

Viņa pagriezās.

Tur stāvēja Hetere Diksone ar ieroci rokā.

Grīna ķermenis nogāzās uz cietkoksnes grīdas, bet viņa turpināja raudzīties uz Diksoni, kura nolaida ieroci.

Izraēlietei aiz muguras parādijās Kasiopeja.

Viss beidzies, paziņoja Diksone.

Stefānija pievērsās Kasiopejai. Kas notika?

Kad tu ar Brentu iegāji darbistabā, parādījās viņa. Mums bija taisnība. Grīns bija atvedis līdzi dažus draugus, kas gaidīja pie sētas puses durvim. Slepenais dienests saņē­ma viņus ciet, un tad… Kasiopeja norādīja uz Diksoni. Viņa gāja iekšā.

Stefānija saprata. Tu strādā prezidenta labā?

Tā vajadzēja. Tas maita gribēja mūs visus nodot. Tas, ko viņš un jusu viceprezidents bija iecerējuši, varētu izraisīt trešo pasaules karu.

Kaut kas viņas toni lika Stefānijai jautāt:

Kas tev īsti bija ar Deiliju?

Man Lerijs patika. Viņš mums lūdza palīdzību, pastās­tīja, kas notiek, un tā mēs satuvinājāmies. Tici vai ne, bet viņš gribēja to visu apturēt. Tas nu ir jāatzīst.

Būtu bijis daudz vieglāk, ja jūs abi vienkārši atnāktu pie manis ar visiem pierādījumiem.

Diksone papurināja galvu. Tā ir tava nelaime, Stefānij. Tu dzīvo savā iedomu pasaulē. Tu necieti Leriju. Tev nepa­tika Grīns. Tu domāji, ka Baltais nams tevi neieredz. Kā gan tu būtu varējusi palīdzēt?

Taču viņa bija lieliska ēsma, ieminējās Kasiopeja. Vai ne?

Katrai makšķerei vajadzīja ēsma, un šoreiz jūs abas par tādu kalpojāt.

Stefānija joprojām turēja rokā kompaktdisku, ko pati bija novietojusi Deilija kabinetā. Disks bija tukšs. Tas bija vajadzīgs tikai Grīna izaicināšanai. Vai viss ir ierakstīts? Pirms aizbraukšanas no Kempdeividas viņas drēbēs bija paslēpts mikrofons.

Kasiopeja pamāja ar galvu. Jā, viss.

Un kā ar saūdiem? viņa jautāja Diksonei. Mūsu pir­mās sarunas laikā tu sadarbojies ar tiem.

Tipiski arābi. Spēlē abās pusēs. Sākotnēji viņi bija uz vie­nu roku ar viceprezidentu, cerēdami, ka tas palīdzēs aptu­rēt visu, kas notiek saistībā ar Aleksandrijas saikni. Tad viņi saprata, ka tam nevar ticēt, tāpēc atgriezās pie mums, un mēs noslēdzām darījumu. Toreiz alejā viņu uzdevums bija tikai pamudināt tevi rīkoties, nekas vairāk. Protams, neviens no mums nenojauta, ka tev parādījusies sabiedrotā. Viņa ar ieroci norādīja uz Kasiopeju. Es vēl esmu tev parādā par to šautriņu.

Varbūt kādreiz varēsi atmaksāt.

Diksone pasmaidīja. Varbūt.

Stefānija raudzījās uz Brenta Grīna nedzīvo ķermeni. Viņa atcerējās, kā Grīns bija izrādījis interesi par viņu, un viņai kādu brīdi tas šķita patīkami. Viņš Stefāniju aizstāvēja, it kā pat bija ar mieru aiziet no amata, lai varētu viņai palīdzēt, un viņa bija sākusi pārvērtēt savu viedokli par šo cilvēku.

Taču tas viss bija tikai teātris.

Prezidents atsūtīja mani visu izbeigt, Diksone pārtrau­ca viņas pārdomas. Bez tiesas. Bez preses. Ģenerālproku­rors bija nonācis depresijā un padarija sev galu. Viņa līķis tiks kremēts, un armijas medicīnas eksperti izrakstīs mirša­nas apliecību. Pašnāvība. Viņam sarīkos greznas bēres un pie­minēs ar labu vārdu. Stāsta beigas.

Un Aleksandrijas saikne?

Džordžs Hadāds ir pazudis. Mēs ceram, ka Malone ir kopā ar viņu. Hadāds zvanīja uz Palestīnu pirms dažiem mē­nešiem un atkal pirms pāris dienām. Pēc pirmās reizes un pēc tam, kad Lerijs bija man visu izstāstījis, mēs pievērsāmies Pemai Malonei. Mossad gatavojās nolaupīt Geriju Maloni. Taču mūsu premjerministrs to negribēja piejaut. Un tad or­denis mūs apsteidza. Kad Pemai Malonei bija iemānītas vil­tus dāvanas, mēs viņai sekojām, taču tas neizdevās tik labi. Pēc tam notika viss šis tracis. Danielss apgalvoja, ka mums nekas nedraudot. Mūsu valdība viņam uzticas.

Vai ir saņemta kāda ziņa no Kotona?

Diksone papurināja galvu. Pēdējais, ko mes zinām, ir tas, ka viņš nolēca ar izpletni kaut kur Sīnaja pussalā. Bet tas nav svarīgi. Ja kaut kas tiks atrasts, mēs par to nekad neuzzināsim.

Bet kad Danielss vairs nebūs prezidents?

Līdz tam laikam visi jau būs par to aizmirsuši. Ja ne, tad izraēlieši rīkosies tāpat kā līdz šim gadsimtiem ilgi. Cī­nīsies kā lauvas. Mēs to spējām līdz šim un spēsim turpmāk.

Tam Stefānija ticēja. Taču bija vēl kas. Viceprezidents. Kas būs ar viņu?

Cik mums zināms, tikai Grīns, viceprezidents un Alfrēds Hermans zināja, kas tieši noliks. Kad Grīns noklau­sījās Lerija ierakstīto sarunu ar viceprezidenta biroja vadī­tāju, viņš krita panikā un lika saūdiem novākt Deiliju. Kā jau vienmēr, viņi mums par to neteica ne vārda, citādi mēs būtu viņus apturējuši. Taču arābiem uzticēties nedrīkst. Dikso­ne apklusa. Kad parādījāties jūs abas un satikāties ar

Leriju, Grīns krita panikā un pierunāja saūdus uzbrukt ari jums. Kad Danielss apturēja uzbrukumu, nogalinot visus al­gotņus, un arī Grīna vairs nav, viss ir beidzies.

Stefānija norādīja uz Grīnu. Un kā ar šo?

Mūsu ļaudis gaida, lai aizvestu šo mēslu atpakaļ uz viņa māju, kur viņš vēlāk tiks atrasts. Lerija nāve netiks saistīta ar teroristu uzbrukumu, kā bija plānojis Grīns.

Tas var būt grūti. Mašīna taču uzsprāga.

Šī lieta vienkārši paliks neatrisināta. Taču tā palīdzēs iz­darīt dažus secinājumus, kas noderēs Danielsam, piemēram, par to idiotu plāniem. Lerijam tas droši vien patiktu. Viņš vēl varēs palīdzēt, pat gulēdams kapā.

Tu tomēr nepaskaidroji, iebilda Kasiopeja, kā iespē­jams visu noklusēt, ja viceprezidents vēl ir dzīvs?

Diksone paraustīja plecus. Tā ir Danielsa rūpe. Tad izraēliete sameklēja mobilo tālruni, nospieda pogu un teica:

Prezidenta kungs, Grīns ir miris, kā jūs vēlējāties.

8 5. nodaļa

sīnaja pussala

Seibrs no četrdesmit pēdu attāluma izšāva uz Malones kā­jām. Pie galdiem nebija krēslu, tāpēc redzamība bija laba. Viņš vēlējās savainot pretinieka kājas, lai varētu vieglāk viņu no­galināt.

Viņš Malones raidīja virzienā trīs lodes.

Taču kājas bija pazudušas.

Velns parāvis!

Viņš izvēlās no viena galda apakšas, paslēpās zem nāka­mā un piesardzīgi paraudzījās pāri tā malai, taču Malone ne­kur nebija redzams.

Tad viņš saprata.

Malone nojauta, ka Makolums grib sašaut viņa kājas, tā­pēc uzlēca uz tuvākā galda īsu mirkli pirms tam, kad zālē norībēja trīs šāvieni. Ar troksni nogāzās zeltaina kvarca vēs­tuļu preses. Makolums uzreiz sapratīs, kur palicis Malone, tāpēc viņš nolēma rikoties, lai gūtu pārsvaru.

Brīdi nogaidījis, viņš nolēca un ieraudzīja Makolumu pa­slēpušos aiz kāda galda. Viņš nomērķēja un divreiz izšāva, taču Makolums atstāja šo slēptuvi un patvērās aiz viena no biezajiem pjedestāliem.

Šī šaušanas galerija bija pārāk atklāta.

Viņš metās aiz plauktu rindām kreisajā pusē.

Nav slikti, Malone, uzslavēja pretinieks otrā telpas pusē.

Cenšos.

Tu netiksi ārā no šejienes.

Tad jau redzēsim.

Esmu novācis ari veiklākus par tevi.

Malone nezināja, vai šīs runas ir lielība vai prāta spēles.

Taču viņam tas bija vienalga.

I ladāds veda Pemu Maloni caur bibliotēku, dodoties pre­tējā virzienā Seibram un Malonem. Viņi jau dzirdēja šāvie­nus. Bija jāpasteidzas. Viņi iegāja piektajā telpā ar atbilstošu nosaukumu Dzīvības zāle, ko simbolizēja mozaīkas krusts, kura augšējās vertikālās līnijas vietā bija olveidīgs ovāls.

Izsteidzies tai cauri, viņš nonāca Mūžības zālē un apstā­jās pie izejas durvīm. Gaitenī aiz taisnā leņķa pagrieziena skanēja balsis. Acīmredzot divkauja notika Lasītavā. Daudz galdu, mazāk plauktu, vairāk brīvas vietas. Seibrs bija izstai­gājis bibliotēku, lai izlūkotu apstākļus, un bija pamanījis visu, ko vajadzēja. Viņš pats savulaik rīkojās tāpat, cīnīdamies pret ebrejiem. Vienmēr pazīsti kaujas lauku.

Šo viņš pazina pat ļoti labi.

Pirms pieciem gadiem viņš bija slepus paveicis varoņa pārbaudījumu, pirms vērsās pie Kotona Malones pēc palīdzī­bas. Pirmoreiz ieradies šeit, iekļuvis bibliotēkā un uzzinājis, ka visas viņa aizdomas attiecībā uz Bībeli ir apstiprinājušās, viņš bija sajūsmas pārņemts. Bet, kad Sargi lūdza viņa palī­dzību, viņš nopriecājās vēl vairāk. Daudzi Sargi bija nākuši no aicināto vidus, un visi toreizējie Sargi bija vienisprātis, ka viņam jākļūst par Bibliotēkas glabātāju. Viņi pastāstīja par draudošajām briesmām, un Hadāds apņēmās tās novērst. Taču galu galā arī viņam pašam bija vajadzīga palīdzība. Un tāpēc tika iesaistīts Malone.

Pacietība un zināšanas bija viņam labi noderējušas.

Viņš tikai cerēja, ka nav kļūdījies savos pieņēmumos.

Viņš joprojām stāvēja pie Mūžības zāles izejas durvīm, vi­ņam aiz muguras Pema Malone.

Gaidiet te, viņš čukstēja.

Viņš aizlavījās pa gaiteni, pagriezās ap stūri un zaglīgi ielūkojās Lasītavā. Bija manāma kustība pa kreisi un pa labi. Viens cilvēks paslēpies aiz plauktiem, otrs aiz galdiem.

Viņš atgriezās pie Pemas Malones un pasniedza viņai ieroci.

Man jāiet tur iekšā, viņš klusi paskaidroja.

Uz neatgriešanos?

Viņš pamāja ar galvu. Tas ir viss.

-Jūs apsolījāt Kotonam ilgu sarunu.

Es sameloju. Viņš apklusa. Un jūs to zinājāt.

Mans juristes prāts.

Nē, jūsu cilvēcīgā dyēsele. Mēs visi pieļaujam kļūdas, kas vēlāk jānožēlo. Arī es tādas esmu pieļāvis. Taču vismaz pašās mūža beigās esmu spējis nosargāt šo bibliotēku. Viņš ieraudzīja sievietes acīs sapratnes dzirksti. Jūs zināt, ko es domāju, vai ne?

Viņa pamāja ar galvu.

Tad jūs zināt, kas jādara.

Pamanījis Pemas apjukumu, viņš viegli uzsita sievietei pa plecu. Jūs redzēsiet, kad būs pienācis īstais brīdis. Viņš norādīja uz ieroci. Vai esat ar tādu šāvusi?

Viņa steidzīgi papurināja galvu. Nē.

Tikai nomērķējiet un nospiediet gaili. Būs atsitiens, tā­pēc turiet stingri.

Pema neko neteica, taču Hadāds redzēja, ka viņa ir visu sapratusi.

Lai jums labi klājas. Sakiet Kotonam, ka vienmēr esmu viņu cienījis.

Tad viņš pagriezās un devās uz Lasītavas pusi.

Mēs nevaram te sēdēt visu dienu, sauca Malone.

Tu esi ķezā līdz ausīm, atbildēja Makolums. Mazliet ierūsējis, vai ne?

Es tev vēl parādīšu.

Makolums iesmējās. Vai zini, ko es darīšu? Laikam iešu atpakaļ un nošaušu tavu bijušo kundzīti. Es būtu novācis arī puiku, ja tu nebūtu nošāvis tos idiotus, ko es nolīgu. Un, starp citu, domā, ka tas bija tavs nopelns? Es pats visu sarī­koju, un tu sekoji kā suns pa lapsas pēdām. Rezerves plāns būtu novākt puiku. Jebkurā gadījumā es būtu atradis Džordžu Hadādu.

Malone saprata, ko Makolums cenšas panākt. Nokaitināt viņu. Izsist no līdzsvara. Piespiest rīkoties. Taču tad viņam ienāca prātā kaut kas cits. Vai tu vispār atradi Hadādu?

Nē. Tu taču biji klāt, kad izraēlieši viņu novāca. Es dzir­dēju to visu ierakstā.

Dzirdēja? Tad jau Makolumam nav ne jausmas, kas ir Bib­liotēkas glabātājs. Tāpēc viņš jautāja:

Kur tu dabūji to pārbaudījumu?

Es viņam to iedevu.

Tā bija Džordža Hadāda balss.

Malone ieraudzīja palestīnieti stāvam tālākajās durvīs.

Seibra kungs, es jūs vazāju aiz deguna tāpat kā jūs Kotonu. Es atstāju audiokaseti un informāciju datorā, lai jūs varētu to atrast, arī pārbaudījumu, ko biju sarakstījis pats. Varat man ticēt, ceļojums, ko veicu es, lai pirmoreiz nokļūtu šai vietā, bija daudz grūtāks.

Melīgais sūdabrālis! dusmojās Makolums.

Pārbaudījumam vajadzēja būt nopietnam. Pārāk viegls, un jūs to noturētu par lamatām. Pārāk grūts, un jūs nespētu to paveikt. Taču jūs bijāt tik nepacietīgs. Es pat atstāju pie datora flash atmiņas karti, un jums arī tas nešķita aizdomī­gi. Vēl viena ēsma lamatās.

Malone redzēja, ka no vietas, kur stāv Hadāds, ir labi pārskatāma Makoluma slēptuve. Taču abas Hadāda rokas bija tukšas. To noteikti bija pamanījis ari pretinieks.

Džordž, ko jūs darāt? viņš uzsauca.

Pabeidzu iesākto.

Hadāds spēra soli uz Makoluma pusi.

Uzticieties savējiem, Koton. Viņa jūs nepievils.

Un senais draugs sojoja tālāk.

Seibrs vēroja, kā Bibliotēkas glabātājs viņam tuvojas. Šis virs bija Džordžs Hadāds? Un viss notiekošais bija tīši sarī­kots? Viņš bija apmuļķots?

Kā vecais to nosauca? Lamatas? Nu, diez vai.

Tāpēc viņš izšāva.

Bibliotēkas glabātāja galvā.

Malone iekliedzās "Nē!", kad lode ieurbās Džordža Ha­dāda galvā. Viņš vēlējās tam uzdot tik daudz jautājumu, tik daudz bija palicis neskaidrs. Kā vecais virs nokļuva no Rie­tumkrasta Londonā, bet pēc tam šeit? Kas īsti notika? Ko Hadāds bija uzzinājis, kas bija tādu upuru vērts?

Dusmu pārņemts, viņš divreiz izšāva uz Makoluma pusi, taču lodes tikai izsita robus tālākajā sienā.

Hadāds nekustīgi gulēja, un ap viņa galvu izplūda asiņu peļķe.

Večukam gan bija drosme, iesaucās Makolums. Taču es būtu viņu nošāvis tik un tā. Varbūt viņš to jau zināja?

Tu esi līķis! atcirta Malone.

Otrā zāles pusē atskanēja klusi smiekli. Vai tik ne tu pats? Tev būs grūti tikt man klāt.

Viņš zināja, ka tas viss jāizbeidz. Sargi paļāvās uz viņu. Hadāds bija paļāvies uz viņu.

Tad viņš ieraudzīja Pemu.

Izejas durvis. Ēnā, kur Makolums viņu neredzēja.

Viņai rokā bija ierocis.

Uzticies savējiem.

Hadāda pēdējie vārdi.

Viņš un Pema bija pavadījuši kopā lielāko daļu savas dzī­ves, pēdējos piecus gadus ienistot viens otru. Taču viņi bija kā viens otra daļa un vienmēr būs saistīti. Ja ne ar Geriju, tad ar kādu citu neredzamu spēku, ko viņi nespeja izskaid­rot. Ja ne ar mīlestību, tad pieķeršanos. Viņš nepieļautu, lai Pemai notiktu kas slikts, un cerēja, ka art viņa rīkosies tāpat.

Viņa jūs nepievils.

Viņš izņēma no pistoles aptveri, tad nomērķēja uz Makolumu un nospieda gaili. Cilindrā palikusi lode atsitās pret kāda galda virsmu.

Pēc tam klikšķis. Vēl viens.

Un vēl viens, lai būtu pārliecinošāk.

Spēlīte cauri, Malone! uzsauca Makolums.

Malone piecēlās, cerēdams, ka pretinieks gribēs izbaudīt uzvaru. Ja Makolums šaus no slēptuves, tad neglābsies ne viņš, ne Pema. Taču viņš pazina savu ienaidnieku. Makolums piecēlās un, turēdams ieroci gatavībā, tuvojās, virzīdamies garām Pemas slēputvei. Tagad viņš bija ar muguru pret dur­vīm. Un pakausī acu viņam nebija.

Viņš bija jāaizkavē. Tavs vārds ir Seibrs?

To es izmantoju darba. Mans īstais vārds ir Makolums.

Ko tu domā darīt?

Apšaut te visus un paturēt visu bagātību sev. Pavisam vienkārši.

Tev nav ne jausmas, kas te ir. Ko tu ar to visu iesāksi?

Atradīšu cilvēkus, kuri zina. Varu saderēt, ka labumu te netrūkst. Vecā derība vien ļaus man kļūt par lielu viru.

Pema nebija pakustējusies. Viņa noteikti dzirdēja klikšķus un zina, ka tagad viņš ir pakļauts Makoluma žēlastībai. Viņš iztēlojās, cik ļoti viņa ir pārbijusies. Dažu pēdējo dienu lai­kā viņa bija redzējusi cilvēkus mirstam. Tagad viņa droši vien ir šausmu pārņemta, zinot, ka pašai būs jānogalina. Viņš pats bija izjutis šo mokošo nedrošību. Nav viegli nospiest gaili. Šai rīcībai būs sekas, un bailes no tām var laupīt spē­ku. Viņš tikai cerēja, ka sirdsbalss būs stiprāka.

Makolums pacēla ieroci. Pasveicini Hadādu no manis.

Pema izskrēja no arkas, un viņas soļi uzreiz piesaistīja Makoluma uzmanību. Viņš aši pagrieza galvu pa labi un lai­kam ar acs kaktiņu pamanīja kustību. Malone izmantoja šo mirkli, lai ar kājas spērienu izsistu ieroci no pretinieka rokas. Pēc tam viņš iegāza tam ar dūri pa seju, liekot Makolumam sagrīļoties. Viņš atkal uzklupa nelietim ar dūrēm, bet tas jau bija attapies un metās pretī. Viņi abi uzgāzās uz kāda galda un noripoja no tā. Malone iespēra pretiniekam ar celi pa vēderu un juta, kā tam aizraujas elpa.

Viņš piecēlās un paslēja Makolumu no grīdas, domādams, ka tas būs zaudējis spēkus. Taču tas sāka atkauties ar dūrēm.

Visa pasaule acu priekšā sagriezās, un sāpes apdullināja smadzenes.

Pagriezies viņš ieraudzīja Makoluma rokā nazi.

To pašu, kas bija Lisabonā.

Viņš sagatavojās.

Taču nepaspēja neko pasākt.

Atskanēja šāviens.

Makolums šķita pārsteigts. Tad no brūces labajos sānos sāka plūst asinis. Vēl viens šāviens, un viņš savicināja rokas un atmuguriski sagrīļojās. Pēc tam trešais, ceturtais, un viņa ķermenis sasvērās uz priekšu, acis izvalbijās pret debesīm, no mutes sāka gāzties asinis, un viņš smagi nogāzās ar seju uz grīdas.

Malone pagriezās.

Pema nolaida ieroci.

Bija jau pēdējais laiks, viņš paziņoja.

Taču Pema neteica neko, tikai raudzījās plati ieplestām acīm. Malone piegāja un satvēra viņas roku ar pistoli. Viņas skatiens bija sastindzis un nedzīvs.

No durvju ēnām iznira cilvēku stāvi.

Lēni tuvojās deviņi vīrieši un viena sieviete.

Viņu vidū bija arī Ādams un Salmcepuris. Ieva raudāda­ma nometās ceļos pie Hadāda līķa.

Pārējie nometās ceļos viņai līdzās.

Pema nekustīgi stāvēja un skatījās. Malone arī.

Beidzot tomēr nācās pārtraukt atvadu brīdi. Jums droši vien ir kādas saziņas ierīces?

Ādams pacēla skatienu un pamāja ar galvu. Man tās vajadzēs.