Aleksandrijas sargs

44. NODAĻA VĪNE 13:00

Iznācis no vannasistabas, Torvaldsens vēroja, kā Gerijs izkravā mantas. Viņam nebija citu drēbju, izņemot tās, kuras bija mugurā nolaupīšanas brīdī pirms dažām dienām. Tāpēc Jespers vakar bija devies uz Kopenhāgenu, lai iegādātos dažas nepieciešamākās lietas.

Ši māja ir veca, vai ne? jautāja Gerijs.

Būvēta pirms daudzām paaudzēm, tāpat kā Kristiangāde.

Eiropā ir daudz kā veclaicīga. Ne tā kā pie mums.

Torvaldsens pasmaidīja. Mēs te dzīvojam mazliet ilgāk.

Lepna istaba.

Henriks atzina, ka istaba tiešām ir iespaidīga. Otrajā stā­vā. Līdzās pašam namatēvam. Pirmo reizi viņam tāds gods. Eleganta telpa ar sievišķīgi smalkām mēbelēm, kas savulaik droši vien piederējušas ar labu gaumi apveltītai dāmai.

Vai tev patīk vēsture? viņš pajautāja.

Gerijs paraustīja plecus. Agrāk ne pārāk, tikai tagad pēc šīs un pagājušās vasaras. Ir daudz interesantāk, ja var to redzēt savām acīm.

Torvaldsens nolēma, ka pienācis laiks paskaidrot zēnam notiekošo. Kādi tev šķita mūsu namatēvs un viņa meita?

Ne pārāk draudzīgi. Taču izskatās, ka jūs viņiem patīkat.

Es pazīstu Alfrēdu jau sen, taču man ir tādas aizdomas, ka viņš kaut ko perina.

Gerijs apsēdās uz gultas.

Man šķiet, tie bija viņi, kas lika tevi nolaupīt.

Torvaldsens vēroja, kā zēns sāk apjaust viņu sarežģīto stā­vokli. Droši zināt?

Viņš papurināja galvu. Tāpēc jau mēs esam šeit. Lai no­skaidrotu.

Es ari gribu zināt. Tie tipi apbēdināja manu mammu, un tas man nepatīk.

Vai baidies?

Jūs nebūtu atvedis mani uz šejieni, ja tas būtu bīstami.

Šāda atbilde Torvaldsenam patika. Puisim galva strādā.

Tavu acu priekšā tika nošauti divi cilvēki. Piecpadsmit gadu vecumā to pieredz tikai retais. Kā jūties?

Tas, kuru nošāva tētis, bija to pelnījis. Viņš gribēja aiz­vest mani projām. Tētis centās mani glābt. Un ko jūs tagad darīsiet?

Vēl īsti nezinu. Taču tuvāko pāris dienu laikā šeit iera­dīsies daudz cilvēku. Ietekmīgi cilvēki. No viņiem vajadzē­tu uzzināt visu, kas mums nepieciešams.

Šis ir tāds kā klubs vai kas tamlīdzīgs?

Tā varētu teikt. Cilvēki ar kopīgām interesēm sapulcē­jas apspriesties par šim interesēm.

Uz naktsgaldiņa iezvanījās mobilais tālrunis. Torvaldsens piegāja un ieskatījās ekrānā. Jespers. Viņš nospieda atbildes pogu.

Jums zvana. No Telavivas.

Savieno. Paklausīsimies.

Pēc mirkļa klausulē atskanēja dobjš baritons. 1 lenrik, ko jūs esat pasācis?

Kā to saprast?

Nemaz, neizliecieties. Kad jūs vakar zvanījāt, man radās aizdomas, bet tagad es jau esmu pārbijies.

Torvaldsens vakar piezvanīja uz Izraēlas premjerministra biroju. Tā kā viņš ebreju mērķiem ziedoja miljoniem dolāru un finansēja daudzus izraēliešu politiķus, tostarp ari pašrei­zējo premjerministru, viņa zvans tika uzklausīts. Viņš uzdeva vienkāršu jautājumu kāpēc izraēlieši interesējas par Džordžu Hadādu? Viņš speciāli nerunāja ar pašu premjerminis­tru, bet nodeva jautājumu viņa biroja vadītājam, kurš tagad šķita visai apmulsis. Tāpēc Torvaldsens noprasīja:

Vai atradāt atbildi uz manu jautājumu?

Mossad ieteica mums nebāzt degunu svešās darīšanās.

Tā viņi runā ar svarīgām personām?

Tad, ja vēlas, lai mēs nejaucamies viņu darīšanās.

Tātad jūs nevarat atbildēt?

Tā es neteicu. Viņi vēlas nogalināt Džordžu Hadādu un apturēt Kolonu Maloni. Malone ar savu bijušo sievu pašlaik ir ceļā uz Lisabonu, bet pagājušajā nakti kādā muzejā uz rie­tumiem no Londonas tika nogalināti četri cilvēki. Interesanti ir tas, ka briti zina, ka Malone ir saistits ar šīm slepkavībām, bet nevajā viņu, ļauj viņam mierīgi izbraukt no valsts. Mū­sējie uzskata, tas ir tāpēc, ka viņš rīkojas ar amerikāņu pie­krišanu. Viņi domā, ka amerikāņi atgriezušies cīņas arēnā ciktāl tas attiecas uz Džordžu Hadādu.

Kā jūsu darbinieki to zina?

Viņiem ir tiešais ziņu pienesējs par Maloni. Viņi precīzi zina, kur viņš atrodas un ko dara. Turklāt viņi jau kādu lai­ku bija to bija gaidījuši.

Šķiet, ka visi ir sacelti kajas.

Tas vēl ir maigi teikts. Mēs ar premjerministru augsti vērtējam jūsu draudzību. Jūs esat mūsu valsts patrons. Tā­pēc arī es jums zvanu. Mossad gatavojas likvidēt Maloni. Aģenti jau ir ceļā uz Lisabonu. Brīdiniet viņu, ja tas ir iespē­jams.

Kaut es to varētu, bet diemžēl tādas iespējas nav.

Tad lai Dievs viņu sargā. Tas viņam būs vajadzīgs.

Balss klausulē apklusa.

Torvaldsens nospieda sarunas beigšanas pogu.

Kaut kas noticis? jautāja Gerijs.

Torvaldsens centās saglabāt mieru. Tikai neliela ķibele vienā no maniem uzņēmumiem. Es taču joprojām tos vadu, tu jau zini.

Šķiet, ka zēns šai pasaciņai noticēja. Jūs teicāt, ka mēs esam ieradušies uz kāda kluba saietu, bet tā ari nepateicāt, kā tas viss ir saistīts ar mani.

Lielisks jautājums. Iziesim ārā, un es tev pastāstīšu. Nāc, es tev izrādīšu apkārtni.

Alfrēds Hermans dzirdēja, kā aizveras Henrika Torvald­sena istabas durvis. Guļamistabā uzstādītā noklausīšanās ierīce darbojās teicami. Viņš izslēdza skaļruni un paraudzī­jās uz pretī sēdošo Margareti.

Tas dānis ir bīstams, viņa secināja.

Pagāja pārāk ilgs laiks, lidz viņa to apjēdza. Protams, Tor­valdsens bija šeit ieradies spiegot, bet ko nozīmēja šī tele­fonsaruna? Viņa senais draugs bija pateicis pārāk maz, lai va­rētu kaut ko noprast par tās saturu, un Hermans šaubījās, vai tā ir kaut kā saistīta ar viņa uzņēmējdarbību.

Vai viņam taisnība? jautāja Margarete. Vai zēnu no­laupīja ar tavu ziņu?

Viņš tīši bija ļāvis meitai klausīties un tagad pamāja ar gal­vu. Tas pieder pie mūsu plāna. Taču mēs arī jāvām viņu izglābt. Pašlaik Dominiks kopj mūsu iedēstītās sēklas.

Bibliotēkas lietā?

Hermans pamāja ar galvu. Šķiet, esam tikuši uz pēdām.

Un tu uzticēsi Seibram tādu informāciju?

Viņš ir mūsu emisārs.

Margarete riebumā papurināja galvu. Tēvs, viņš ir al­katīgs oportūnists. Es jau gadiem ilgi pūlos tev to ieskaid­rot.

Hermana pacietība bija galā. Ne jau tādēļ es tev visu atklāju, lai tu sāktu strīdu. Man vajadzīga tava palīdzība.

Viņš redzēja, ka meita saklausījusi spriedzi viņa balsi.

Protams. Es negribēju pārkāpt robežu.

Margarete, šī ir sarežģīta pasaule. Jāizmanto tie līdzekļi, kuri ir pieejami. Koncentrējies. Palīdzi man tikt galā ar to, kas mūs sagaida, un ļauj Dominikam pašam raizēties par vi­ņa uzdevumu.

Viņa dziļi ievilka elpu un lēni izpūta gaisu caur sakostiem zobiem kā vienmēr, kad nervozēja. Kas man jādara?

Izej pastaigāties. Nejauši saskrienies ar Henriku. Viņš šeit jūtas droši. Gādā, lai tā būtu arī turpmāk.