Aleksandrijas sargs

11 .NODAĻA VĪNE 11:20

Zilā krēsla padomnieks apdomāja jautājumu, vai padome izvēlējusies pareizo rīcības taktiku. Jau astoņus gadus die Klauen der Adler Ērgļa nagi bija apzinīgi pildījis viņa rī­kojumus. Tiesa gan, viņš bija nolīgts ar kopīgu lēmumu, bet ikdienas darbā viņš atradās tiešā Zilā krēsla padomnieka pa­kļautībā, un tas nozīmēja, ka viņš bija iepazinis Dominiku Seibru daudz labāk nekā pārējie.

Seibrs bija amerikānis, dzimis un audzis Štatos, un pado­mei viņš tāds bija pirmais. Līdz šim viņi vienmēr bija izvēlē­jušies eiropiešus, tikai vienreiz bija lieti noderējis kāds dienvidamerikānis. Visi šie vīri, ari Seibrs, bija izraudzīti ne tikai savu spēju, bet arī neuzkrītošā izskata dēļ. Visi bija vidēja au­guma, vidēja svara, ar neuzkrītošiem sejas vaibstiem. Seibram vienīgā raksturīgā iezīme bija rētas, ko bija atstājušas pārcies­tās vējbakas. Melnie mati bija taisni apgriezti un vienmēr ne­daudz ieziesti ar eļļu, kas piešķīra tiem spīdumu. Vaigus bie­ži klāja bārdas rugāji; Zilā krēsla padomnieks zināja, ka gan tādēļ, lai noslēptu rētas, gan tādēļ, lai maldinātu apkārtējos.

Seibrs izturējās bezrūpīgi, valkāja apģērbu, kas viņam bija mazliet par lielu un apslēpa viņa kalsno, muskuļaino augu­mu protams, ari tikai tādēļ, lai izskatītos vārgāks un neci­lāks.

Psiholoģiskajā raksturojumā, kas tika sastādīts pēc pār­baudēm, kas Seibram bija jāpārcieš, Zilā krēsla padomnieks uzzināja, ka šim amerikānim ir spītīga attieksme pret aug­stākstāvošām personām. Taču tas pats raksturojums vēstīja ja Seibram ir dots uzdevums, paskaidrots sasniedzamais rezultāts un atļauts darboties patstāvīgi, viņš vienmēr to izpildīs.

Un tas arī bija galvenais.

Gan viņam, gan pārējiem padomniekiem bija pilnīgi vien­alga, kā tika paveikts viens vai otrs uzdevums. Galvenais bija panākt vēlamo rezultātu. Un sadarbība ar Seibru bija veiksmīga. Tomēr cilvēkam bez morāles principiem un pie­nācīgas cieņas pret priekšniecību bija nepieciešama stingra uzraudzība.

Sevišķi tad, kad likmes, bija tik augstas.

Kā tagad.

Tāpēc Zilā krēsla padomnieks pasniedzās pēc tālruņa un sastādīja numuru.

Seibrs atbildēja uz mobilā telefona zvanu, cerēdams, ka zvana viņa cilvēks no Kronborgas pils. Taču klausulē atska­nēja darba devēja raižpilnā balss.

Kā Malones kungam patika jūsu pirmais sveiciens? painteresējās Zilā krēsla padomnieks.

Viņš neapjuka. Kopā ar bijušo sievu izrāpās pa logu.

Kā jau jūs paredzējāt. Bet vai mēs nepiesaistām pārmē­rīgu uzmanību?

Vairāk, nekā man patiktu, bet tas bija nepieciešams. Viņš mēģināja apgalvot, ka mēs tikai blefojam, tāpēc bija skaidri jāparāda, ka viņš nav situācijas noteicējs. Bet turpmāk es rīkošos diskrētāk.

Dariet tā. Mums nav vajadzīga lieka uzmanība no likumsargu puses. Viņš apklusa. Vismaz ne vairāk kā paš­laik.

Seibrs bija apmeties īrētā mājā Kopenhāgenas ziemeļu ra­jonā, dažu kvartālu attālumā no Amalienborgas karaļa pils jūras krastā. Viņš bija atvedis Geriju Maloni uz šejieni, iestās­tot viņam, ka tēvs ir briesmās, un Gerijs tam noticēja, jo Seibrs parādīja viltotu Magelāna nodaļas apliecību.

Kā uzvedas puika? apjautājās Zilā krēsla padomnieks.

Sākumā viņš uztraucās, bet tagad domā, ka tā ir ASV valdības operācija. Tāpēc pagaidām ir mierīgs.

Viņi bija draudējuši Pema i, rādot dēla fotogrāfiju. Puisis bija piekritis arī tās uzņemšanai, domādams, ka foto nepie­ciešams kādai drošības caurlaidei.

Vai puika neatrodas pārāk tuvu Malonem?

Nekur citur viņš labprātīgi nebūtu braucis. Tagad viņš zina, ka tēvs ir tuvumā.

Redzu, ka jūs pārvaldāt situāciju. Tikai esiet uzmanīgs. Malone var rīkoties negaidīti.

Tāpēc jau pie mums ir viņa dēls. Viņš to nepakļaus briesmām.

Mums ir vajadzīga Aleksandrijas saikne.

Malone mūs aizvedīs tieši pie tās.

Taču vīrs no Kronborgas vēl nebija piezvanījis. Lai viss izdotos, kā iecerēts, bija svarīgi, lai šis aģents precīzi izpil­dītu pavēles.

Viss jāatrisina dažās tuvākajās dienās.

Tiks izdarīts.

Spriežot pēc jūsu stāstītā, turpināja Zilā krēsla padom­nieks, tas Malone ir brīvs un neatkarīgs kā putns gaisā. Vai droši zināt, ka viņš būs pienācīgi motivēts?

Par to neraizējieties. Pašlaik viņam tiek sagādāta vai­rāk nekā pietiekama motivācija.

Malone izgāja no Kronborgas pils teritorijas un pamanīja šāvēju mierīgi iesoļojam Helsingorā. Viņam patika šī pilsēti­ņa ar tirgus laukumu, šaurajām ieliņām, koka un ķieģeļu mā­jām. Taču pašlaik renesanses laikmeta pievilcība viņam ne­bija ne prātā.

Tālumā atkal iekaucās policijas sirēnas.

Viņš zināja, ka slepkavības Dānijā ir retums. Un, tā kā šī tika pastrādāta nacionālas nozīmes vēstures piemineklī, tā noteikti piesaistīs lielu uzmanību. Viņam bija jāpaziņo Stefā­nijai par aģenta nāvi, bet nebija laika. Ja Durāns ceļoja ar savu īsto vārdu, kā parasti darīja Magelāna nodaļas darbi­nieki, tad vietējās varasiestādes, uzzinājušas, ka nogalinātais strādājis Amerikas valdības labā, uzreiz sazināsies ar vaja­dzīgajiem cilvēkiem. Viņš atcerējās Durānu. Kāds zaudējums! Taču viņš sen jau bija iemācījies nenomocīties ar bēdāšanos, kad neko vairs nevar līdzēt.

Viņš palēnināja gaitu un parāva Pemu aiz rokas atpakaļ. Jāturas pa gabalu. Viņš nepievērš mums uzmanību, tomēr var pamanīt.

Viņi šķērsoja ielu un sāka iet gar glītu namiņu rindu pa šauru ietvi, kas stiepās gar jūras krastu. Šāvējs bija simts pēdas priekšā. Malone vēroja, kā tas nogriežas ap stūri.

Viņi sekoja.

Ko mēs darām? jautāja Pema.

Vienīgo, ko varam darīt.

Kāpēc tu nevari vienkārši iedot viņiem to, ko viņi prasa?

Tas nav tik vienkārši.

Ir gan.

Malone raudzījās taisni uz priekšu. Paldies par padomu.

Tu esi idiots.

Es arī tevi mīlu. Tagad, kad esam to noskaidrojuši, pie­vērsīsim uzmanību tam, kas jādara.

Izsekojamais pagriezās pa labi un pazuda.

Malone steidzās uz priekšu, paraudzījās ap stūri un redzēja, kā šāvējs tuvojas vecam, netīram Volvo. Viņš cerēja, ka tas nedomā braukt projām. Sekot nebija iespējams. Viņa auto atradās pārāk tālu. Viņš vēroja, kā svešinieks atver va­dītāja puses durvis un iesviež kaut ko mašīnā. Pēc tam viņš aizvēra durvis un sāka soļot atpakaļ pretī sekotājiem.

Viņi paslēpās apģērbu veikalā, kamēr šāvējs pagāja tam ga­rām, iedams tajā virzienā, no kurienes viņi bija nākuši. Malo­ne pielavījās pie durvīm un redzēja, ka viņš ieiet kafejnīcā.

Ko viņš dara? brīnījās Pema.

Gaida, kad norims tracis. Negrib riskēt. Sēž un nogai­da, paslēpies pūlī. Pēc tam brauks projām.

Kaut kāds ārprāts! Viņš nogalināja cilvēku.

Un mēs vienīgie zinām, kāpēc.

Kāpēc vajadzēja viņu nogalināt?

Lai mūs pabiedētu. Neļautu mums saņemt informāciju. Iemeslu ir daudz.

Tas ir kaut kas drausmīgs!

Un kā tev šķiet, kāpēc es izstājos no spēles? Viņš no­lēma izmantot šo pārtraukumu sev par labu. Ej pēc mašī­nas un brauc uz turieni. Viņš norādīja pa šķērsielu uz pie­jūras dzelzceļa staciju. Apstājies un gaidi mani tur. Kad viņš dosies projām, viņam būs jābrauc garām. Tas ir vienī­gais ceļš ārā no pilsētas.

Viņš pasniedza Pemai auto atslēgas, un pēkšņi prātā at­ausa atmiņas par citiem laikiem, kad tās tika nodotas no ro­kas rokā. Viņš atcerējās aizgājušos gadus. Doma par to, ka Pema un Gerijs gaida viņu mājās pēc uzdevuma, vienmēr bija liels atbalsts. Un, lai gan neviens no viņiem negribēja to at­zīt, viņu attiecības kādreiz bija labas. Viņš atcerējās Pemas smaidu, viņas pieskārienus. Diemžēl viņas meli par Geriju visas patīkamās atmiņas saindēja ar aizdomām. Lika šaubī­ties. Jautāt, vai visa viņu kopdzīve nav bijusi tikai teātris.

Šķita, ka Pema nojauš viņa domas, jo viņas skatiens atmaiga, atgādinot Pemu tajos laikos, kad sarežģījumi vēl ne­bija abus nocietinājuši. Tāpēc viņš teica:

Es atradīšu Geriju. Zvēru. Viņam nekas slikts nenotiks.

Viņš ilgojās, kaut Pema atbildētu, bet viņa neteica neko.

Klusums bija mokošs.

Tad viņa devās projām.