Aleksandrijas sargs

76. nodaĻa vīne

Torvaldsens novērtēja situāciju. Viņam bija jāpārspēj Hermans, un tieši tāpēc viņš bija zem svītera paslēpis ieroci. Sv. Augustīna un Sv. Hieronīma vēstules joprojām bija viņa rokā. Taču ari Hermanam bija ierocis.

Kāpēc tu nolaupīji Geriju Maloni? viņš jautāja.

Nevēlos, lai tu mani pratini.

Varbūt darīsi man to prieku, ja jau es drīz dodos pro­jām?

Lai viņa tēvs darītu to, kas vajadzīgs mums. Un tas iedarbojās. Malone aizveda mūs taisnā ceļā uz bibliotēku.

Torvaldsens atcerējās viceprezidenta pieņēmumus iepriekšējā vakarā un nolēma uzstāt. Tu to zini?

Es vienmēr zinu, Henrik. Tāda ir mūsu atšķirība. Tāpēc arī es vadu šo organizāciju.

Tās biedriem nav ne jausmas par taviem plāniem. Viņi tikai domā, ka saprot. Viņš mēģināja izdibināt vēl kaut ko. Viņš bija aizsūtījis Geriju paslēpties divu iemeslu dēļ. Pirm­kārt, tādēļ, lai nejauši netiktu izpausts iepriekšējā vakarā no­klausītais. Tad viņiem abiem draudētu vislielākās briesmas. Un otrkārt viņš zināja, ka Hermans būs bruņots, tāpēc vi­ņam bija jāstājas tam pretī vienam.

Viņi uzticas padomei, teica Hermans. Un mēs ne­kad neesam viņus pievīluši.

Torvaldsens pacilāja vēstules. Vai šīs tu vēlējies man rādīt?

Hermans pamāja ar galvu. Es cerēju, ka, pārliecinājies par Bībeles nepatiesumu, kļūdām pašā tās būtībā, tu sapra­tīsi, ka mēs tikai gatavojamies pavēstīt pasaulei to, ko vaja­dzēja uzzināt jau pirms tūkstoš piecsimts gadiem.

V&i pasaule ir tam gatava?

Par to es negribu strīdēties, Henrik. Viņš draudoši pavērsa ieroča stobru pret Torvaldsenu. Toties gribu, lai tu pasaki, kā uzzināji par šīm vēstulēm.

Tāpat kā tu, Alfrēd, es vienmēr visu zinu.

Ieroča stobrs nepakustējās. Es tevi nošaušu. Šī ir mana dzimtene, un es pratīšu visu noklusināt, kad tevis vairs ne­būs. Tā kā pie tevis jau ir mana meita, es to izmantošu savā labā. Izgudrošu kādu pasaciņu par neveiksmīgu izpirkuma izspiešanas plānu. Tas nav tik svarīgi. Tev jau būs vienalga.

Tu laikam tiešām vēlies manu nāvi.

Bez šaubām. Tā daudz ko atvieglotu.

Tajā bridi Torvaldsens izdzirdēja steidzīgus solus un ieraudzīja, kā Gerijs izlec no krūmiem un metas virsū Alfrē­dam Hermanam. Zēns bija gara auguma, slaids un spēcīgs. Ar savu svaru viņš nogāza veco vīru no kājām, un pistole izslīdēja tam no rokas.

Gerijs atrāvās no pretinieka un paķēra ieroci.

Uzbrukuma pārsteigtais Hermans pieslējās uz ceļiem, pū­lēdamies atgūt elpu.

Torvaldsens piecēlās un paņēma no Gerija ieroci. Stingri to satvēris, viņš, neļaudams Hermanam piecelties, iesita tam pa galvu ar pistoles spalu.

Austrietis apdullināts nogāzās zemē.

Tas bija muļķīgi, Torvaldsens norāja Geriju. Es pats būtu ticis galā.

Kā? Viņš uz jums mērķēja ar ieroci.

Torvaldsens negribēja atzīt, ka tiešām bija nonācis beziz­ejas situācijā, tāpēc tikai saspieda zēna plecu. Labi teikts, puis. Tikai citreiz gan tā nedari.

Labi, Henrik. Kā teiksiet. Citreiz ļaušu, lai jūs nošauj.

Torvaldsens pasmaidīja. Tāds pats kā tēvs.

Ko tagad? Tur ārā ir vēl viens tips.

Viņš aizveda Geriju līdz durvīm un pačukstēja:

Izej ārā un saki viņam, ka Hermana kungs viņu sauc. Tad ļauj viņam ienākt. Es par viņu parūpēšos.

Malone iegāja tunelī, kas bija apzīmēts ar burtu D. Tas bija šaurs, divu cilvēku platumā, un stiepās dziļi klints iek­šienē. Ceļš divreiz pagriezās. Tuneli apgaismoja nelielas elek­triskas svecītes. Vēsajā, noslēpumainajā gaisā bija jaušams kāds kodīgs aromāts, kas dzēla acīs. Vēl pēc dažiem pagrie­zieniem viņi iegāja telpā, ko rotāja krāšņi sienu gleznojumi. Malone ar apbrīnu nopētīja mākslas darbus. Pastarā tiesa, kur elles liesmas gāžas upē, jesaja koks. Tajā pusē, no kuras viņi bija iznākuši, bija izkaltas septiņas durvis ar vienu ro­miešu burtu virs katrām no tām. Arī pretējā sienā bija septi­ņas durvis, katras apzīmētas ar vienu burtu.

DM VSOAI

Mēs iesim pa O durvīm, vai ne? jautāja Pema.

Viņš pasmaidīja. Tu esi apķērīga. Lapenē parādīts šā labi­rinta plāns. Vēl būs septiņi šādi krustpunkti. V O S V A V V. Tie vēl ir atlikuši. Tomass Beinbridžs atstāja svarīgu norādi, taču tai nav nekādas nozīmes, kamēr nenokļūst šeit. Tāpēc Sargi trīssimt gadu nelikās par to ne zinis. Tā neko nenozī­mē.

Kamēr nenonāk šajā žurku alu labirintā.

Viņi devās arvien tālāk pa līkumainām ejām, maldinošiem gaiteņiem un strupceļiem. Malone nespēja aptvert, kāds laiks un izdoma veltīti šo tuneļu izbūvei. Taču Sargi ar to nodar­bojās vairāk nekā divtūkstoš gadu pietiekami daudz laika gan atjautībai, gan pamatīgumam.

Viņi nonāca vēl septiņās krustcelēs, un Malone ar ganda­rījumu katrā no tām virs kādām durvīm ieraudzīja vajadzī­go burtu. Viņš turēja ieroci gatavībā, bet priekšā nekas ne­bija dzirdams. Katru krustceļu telpu rotāja citādi brīnumaini hieroglifi, ēģiptiešu ornamenti, alfabēta burtu gravējumi un ķīļraksta simboli.

No septītajām krustcelēm ieejot kārtējā tunelī, viņš zinā­ja, ka atlicis pēdējais ceļa posms.

Viņi nogriezās ap stūri, un gaisma, kas plūda no pretē­jām durvīm, bija daudz spilgtāka nekā pārējās krustcelēs. Varbūt tur gaidīja Makolums, tāpēc viņš lika Pemai turēties aiz muguras un lavījās uz priekšu.

Gaiteņa galā viņš, turēdamies ēnā, ielūkojās pa durvīm.

Telpa bija plaša, kādas četrdesmit kvadrātpēdas liela, to apgaismoja kroņlukturi pie griestiem. Divdesmit pēdas aug­stās sienas bija klātas ar mozaīku kartēm. Ēģipte. Palestīna. Jeruzāleme. Mezopotāmija. Vidusjūra. Kartes nebija detali­zētas, krasta līnijas izzuda nezināmās tālēs, un uzraksti bija grieķu, arābu un ebreju valodā. Pie pretējās sienas atkal bija septiņas durvis. Ar burtu M apzīmētās droši vien arī bija ieeja pašā bibliotēkā.

Viņi iegāja telpā.

Esiet sveicināts, Malones kungs, ierunājās vīrieša balss.

No tumšajām pārējo durvju ailēm iznira divi vīri. Viens bija Sargs, kuram pirms brīža Makolums draudēja ar pisto­li, tikai tagad bez salmu cepures. Otrs bija Hadāda dzīvoklī un Lisabonas klosterī sastaptais Ādams.

Malone pacēla ieroci.

Sargs un Ādams nepakustējās, tikai raudzījās viņā ar raižpilnu skatienu.

Es neesmu jūsu ienaidnieks, teica Ādams.

Kā jūs mūs atradāt? jautāja Pema.

Es neatradu. Jūs atradāt mani.

Malone atcerējās, ka pretī stāvošais vīrs bija nošāvis Džordžu Hadādu. Tad viņš pamanīja, ka viņš ir ģērbies tāpat kā jaunākais Sargs platās biksēs, aiz jostas aizbāztā apmetnī, ap vidu apsieta aukla, kājās sandales.

Ieroču nevienam no viņiem nebija.

Malone nolaida pistoli.

jūs esat Sargs? viņš jautāja Ādamam.

Uzticīgs kalps.

Kāpēc nogalinājāt Džordžu Hadādu?

Es nenogalināju.

Malones uzmanību piesaistīja kustība abiem vīriešiem aiz muguras. Pa durvīm iznāca vēl kāds.

Hadāda dzīvoklī sastaptā Ieva. Dzīva un vesela.

Malones kungs, viņa ierunājās. Es esmu Bibliotēkas glabātāja palīdze, un mēs esam jums parādā paskaidrojumu, tikai tam jābūt pavisam īsam.

Malone saglabāja mieru.

Mēs bijām ieradušies Londonā radīt ilūziju. Bija ļoti sva­rīgi, lai jūs turpinātu rīkoties, un Bibliotēkas glabātājs uzska­tīja, ka šāds triks būs vislabākais līdzeklis, lai to panāktu.

Bibliotēkas glabātājs?

Viņa pamāja ar galvu. Viņš mūs vada. Mūsu nav daudz, bet vienmēr tas ir bijis pietiekami bibliotēkas nosargāšanai. Šeit ir kalpojuši daudzi Sargi. Jus noteikti redzejat baznīcā viņu kaulus. Taču pasaule mainās. Mums kļūst arvien grū­tāk veikt savu misiju. Mums drīz beigsies nauda, un arī cil­vēkus piesaistīt vairs neizdodas. Turklāt mums draud bries­mas.

Malone gaidīja paskaidrojumu.

Jau vairākus gadus kāds mūs meklē. Iesaistot pat val­dības. Incidents ar Džordžu Hadādu pirms pieciem gadiem, kad jums izdevās viņu paslēpt, nodeva atklātībai uzaicinātā vārdu un pakļāva viņu briesmām. Līdz šim tas vēl nekad nebija noticis. Visi iepriekšējie uzaicinātie bija pildījuši klu­sēšanas solījumu, neskaitot vienu Tomasu Beinbridžu. Taču mums laimējās tādā ziņā, ka viņa pārkāpums izrādījās no­derīgs. Beinbridža vājība palīdzēja jums doties meklējumos.

-Jūs zinājāt, ka mēs nākam? jautāja Pema.

Mēs jums palīdzējām ceļojuma gaitā, taču izraēlieši iz­misīgi pūlējās jūs atrast. Iesaistījās pat amerikāņi, taču lai­kam cita iemesla dēļ. Visi centās dabūt mūs nost no ceļa. Bib­liotēkas glabātājs nolēma ķerties pie pašiem riskantākajiem līdzekļiem, lai atvestu svarīgākos spēles dalībniekus tieši uz šejieni.

Kā tas iespējams? jautāja Malone.

Jūs taču esat šeit, vai ne?

Mēs ieradāmies Londonā, paskaidroja Ādams, lai liktu jums rīkoties. Izmantojām dažus teatrālus efektus, lai pārliecinātu, ka šaušana ir īsta. Viņš pievērsās Pemai. -Jums trāpīju netīšām. Negaidīju, ka iznāksiet ārā.

Tāpat kā es, piebilda Malone. Taču tas vēl nebija viss. Viņš pievērsās Ievai. Džordžs jūs sašāva. Es paņēmu viņa ieroci. Tas bija pielādēts ar kaujas patronām.

Jā, paldies Dievam, ka viņš prot labi mērķēt. Vēl maz­liet sāp, taču bruņu veste nepievīla.

Mēs devāmies uz Lisabonu, turpināja Ādams, lai lik­tu jums virzīties uz priekšu un aizkavētu izraēliešus. Mums vajadzēja, lai jūs trīs šeit ierastos vieni. Pārējie, kas bija aba­tijā, bija no Mossad likvidēšanas vienības. Taču jūs viņus no­galinājāt.

Malone paraudzījās uz Pemu. Izrādās, ka tu nepavisam nebiji vienīgā, kurn vazāja aiz deguna.

Vīrieti, kurš devās jums līdzi, sauc Dominiks Seibrs, pavēstīja Ieva. Taču viņa īstais vārds tiešām ir Džeimss Ma­kolums. Viņš strādā Zelta aunādas ordeņa labā. Viņš ir iera­dies pārņemt bibliotēku.

Un es viņu atvedu, dusmojās Malone.

Nē, iebilda Ādams. Mēs ļāvām jums viņu atvest.

Kur ir tas Bibliotēkas glabātājs? noprasīja Pema.

Ādams norādīja uz durvīm. Tur iekšā. Viņš iegāja kopā

ar Seibru. Ar pistoles stobru pie deniņiem.

Koton, iesaucās Pema. Vai apjēdz, ko viņi saka? Ja Ieva nav nogalināta, tad…

Bibliotēkas glabātājs ir Džordžs Hadāds.

Ieva pamāja ar galvu, un viņai acīs bija asaras. Viņu no­šaus.

Viņš ieveda Seibru iekšā, zinādams, ka neatgriezīsies, teica jaunākais Sargs.

Kā viņš to zina? jautāja Malone.

Ordenis vai Seibrs pats vēlas piesavināties bibliotēku. Kurš īsti? Tas vēl nav skaidrs. Taču mūs visus nogalinās. Tā kā mūsu ir tik maz, to izdarīt nebūs grūti.

Ieroču šeit nav?

Ādams papurināja galvu. Tie šeit nav atļauti.

Vai bibliotēkas krājumi ir tā vērti, lai atdotu dzīvību? jautāja Pema.

Bez šaubām, atbildēja Ādams.

Malone saprata, kas notiek. Jūsu Bibliotēkas glabātajs savulaik nogalināja Sargu. Tagad viņš domā, ka ar savu nāvi izpirks šo grēku.

Es zinu, atbildēja Ieva. Šorīt viņš vēroja, kā jūs nolēcāt ar izpletņiem, un zināja, ka šī ir viņa pēdējā diena. Viņš teica, kas viņam jādara. Viņa paspēra soli uz priekšu. Asa­ras tagad plūda pār vaigiem. Viņš teica, ka jūs apturēsiet notiekošo. Tāpēc glābiet viņu. Viņš nedrīkst mirt. Glābiet mūs visus!

Malone pagriezās pret durvīm ar M burtu un stingri sa­žņaudza rokā ieroci. Nometis mugursomu uz grīdas, viņš pavēlēja Pemai:

Paliec te.

Nē, viņa iebilda. Es eju tev līdzi.

Viņš ieskatījās Pemai acīs. Šī sieviete, kuru viņš reizē mī­lēja un ienīda, šķiet, bija nonākusi krustcelēs tāpat kā Hadāds.

Es gribu palīdzēt, viņa uzstāja.

Malone nevarēja paredzēt, kas notiks klinšu ejās. Geri­jam vajadzīgs vismaz viens no vecākiem.

Pema nenovērsa skatienu. Vecajam vīram arī mēs esam vajadzīgi.