Aleksandrijas sargs

47, nodaĻa VĪNE 16:30

Torvaldsens ar apbrīnu vēroja krāšņos Hermana īpašu­mus, ko rotāja puķes, ūdeņi un marmors plašo dārzu, kas izskatījās rūpīgi kopts daudzās paaudzēs. Ēnainas alejas stie­pās no nama uz gludiem zālieniem, ķieģeļiem klāto celiņu malās slējās statujas, bareljefi un strūklakas. Ik pa brīdim franču stilu nomainīja skaidri saredzama itāļu ietekme.

Kam tas viss pieder? jautāja Gerijs.

Hermani Austrijā ir sen zināma dzimta tāpat kā ma­na ģimene Dānijā. Bagāti un ietekmīgi.

Vai viņš ir jūsu draugs?

Interesants jautājums, zinot viņa aizdomas. Vēl pirms dažām dienām es tā domāju. Bet tagad vairs neesmu tik pār­liecināts.

Zēna zinātkāre Torvaldsenam bija pa prātam. Viņš zināja visu par Gerija izcelsmi. Kad Malone atgriezās no Amerikas, aizvedis zēnu mājās pēc vasaras ciemošanās, viņš izstāstīja Pemas atklāto noslēpumu. Tovakar, pirmoreiz ieraugot Pemu, Torvaldsens izlikās viņu nepazīstam, lai gan uzreiz saprata, kas viņa ir. Pemas ierašanās viņa mājā kopā ar Ma­loni liecināja par sarežģījumiem, tāpēc arī viņš lika Jesperam stāvēt sardzē aiz kabineta durvīm. Pema Malone bija satraukta ne pa jokam. Par laimi, vēlāk viņa nomierinājās. Tagad viņai sen jau vajadzētu būt mājās, Džordžijā. Taču zva­nītājs no Telavivas bija pavēstījis Malone ar savu bijušo sievu pašlaik ir ceļā uz Lisabonu.

Kas notiek? Kāpēc jādodas uz turieni? Un kur ir Ērgļa nagi?

Mēs esam ieradušies, viņš teica Gerijam, lai palidzētu tavam tēvam.

Tētis neko neteica par braukšanu projām. Viņš lika man palikt pie jums un ievērot piesardzību.

Bet viņš arī lika klausīt mani.

Nu, ja viņš būs nikns uz mani, ceru, ka jūs uzņemsieties vainu.

Torvaldsens pasmaidīja. Labprāt.

Vai esat kādreiz redzējis, kā nošauj cilvēku?

Viņš zināja, ka otrdien piedzīvotais noteikti moka Geri­ju, lai cik varonīgs viņš censtos izlikties. Vairākas reizes.

Tētis nošāva vienu no tiem svešajiem. Un vai zināt ko? Man bija vienalga.

Torvaldsens pašūpoja galvu, dzirdot šo bravūru. Uz­manies, Gerij. Pie nogalināšanas nedrīkst pierast, lai kā arī dažs labs būtu to pelnījis.

Es jau to nedomāju tā. Tikai viņš bija slikts cilvēks. Viņš draudēja nogalināt mammu.

Viņi apstājās pie marmora kolonnas ar Diānas statuju. Viegls vējiņš glāstīja koku zarus, un lapotņu ēnas ņirbēja uz paugurainā zāliena. Tavs tēvs nevarēja rīkoties citādi. Tas viņam nesagādāja prieku. Vienkārši tā bija jādara.

Es arī rīkotos tāpat.

Pie velna visu ģenētiku! Gerijs ir Malones dēls. Un, lai gan puisim bija tikai piecpadsmit gadu, viņš tāpat kā tēvs spēja iedegties taisnīgās dusmās, sevišķi tad, ja tika apdrau­dēts tuvs cilvēks. Gerijs zināja, ka vecāki aizbraukuši uz Lon­donu, bet nezināja, ka arī māte vēl joprojām ir iesaistīta šajā pasākumā. Viņš bija pelnījis zināt patiesību.

Tava māte un tēvs ir ceļā uz Lisabonu.

Telefona zvans bija par to?

Viņš pamāja ar galvu un pasmaidīja, redzot, cik izlēmīgi zēns uzņem šo ziņu.

Kāpēc mamma vēl ir kopā ar viņu? Kad viņa vakar va­karā zvanīja, viņa par to neteica ne vārda. Viņi taču labi ne­satiek.

Man nav ne jausmas. Būs jāgaida, līdz kāds no viņiem piezvanīs vēlreiz. Taču arī viņš izmisīgi ilgojās uzzināt at­bildi uz šo jautājumu.

Viņš pamanīja pastaigas galamērķi apaļu krāsaina mar­mora paviljonu ar zeltītu metāla jumtu. No vaļējās balustrādes pavērās skats uz kristāldzidru ezeru, kura rāmo, sud­rabaino virsmu klāja ēna.

Viņi iegāja paviljonā, un Torvaldsens piegāja pie margām.

Telpu rotāja masīvas vāzes ar lieliem smaržīgu ziedu puš­ķiem. Hermans, kā vienmēr, bija parūpējies, lai nams un ap­kārtne būtu īsts mākslas darbs.

Kāds nāk, paziņoja Gerijs.

Torvaldsens neatskatījās. Tas nebija vajadzīgs. Viņš iztē­lē jau redzēja nācēju. Maza, tukla, soļojot skaļi izpūš elpu. Viņš turpināja vērot ezeru, izbaudot burvīgo ziedu un zāles aromātu un šā brīža skaistumu.

Vai viņa nāk ātri?

Kā jūs zinājāt, ka tā ir sieviete?

Gan jau sapratīsi, Gerij, ka uzvarēt var tikai tad, ja kaut daļēji spēj uzminēt pretinieka rīcību.

Tā ir Hermana kunga meita.

Viņš turpināja vērot ezeru, noraudzīdamies, kā pīļu ģi­mene peld uz krasta pusi. Nesaki viņai neko. Klausies, bet daudz nerunā. Tikai tā var uzzināt to, kas jāuzzina.

Viņš dzirdēja noklaudzam soļus uz paviljona akmens grī­das un pagriezās, kad Margarete piesoļoja pie viņa.

Mājā man teica, ka jūs nāksiet uz šejieni, viņa pazi­ņoja. Un es atcerējos, ka šī ir viena no jūsu iemīļotajām vietām.

Torvaldsens pasmaidīja, saklausot gandarījumu viņas balsī. Šeit neviens netraucē. Tālu projām no nama. Mierī­ga vieta koku paēnā. Man tiešām te patīk. Atceros, ka arī tavai mātei šī bija iemīļota vieta.

Tēvs lika to uzbūvēt tieši viņai. Šeit viņa pavadīja sava mūža pēdējās dienas.

Vai tu ilgojies pēc viņas?

Viņa nomira, kad es vēl biju maza. Tāpēc mēs tā arī ne­bijām īsti tuvas. Bet tēvs gan skumst bez viņas.

Jūs neskumstat pēc mātes? brīnījās Gerijs.

Lai gan zēns bija pārkāpis brīdinājumu neiejaukties, Tor­valdsens nedusmojās par šo jautājumu. Viņš arī gribēja to zināt.

Protams, es skumstu pēc viņas. Taču mēs nebijām pārāk tuvas kā māte un meita.

Šķiet, ka tu esi sākusi intereseties par ģimenes biznesu un ordeņa lietām.

Viņš vēroja, kā Margaretes galvā rosās domas. Viņa bija vairāk mantojusi tēva raupjos austriešu sejas vaibstus nekā mātes prūšu skaistumu. Ne pārāk izskatīga sieviete tumši mati, brūnas acis, plāns, taisns deguns. Bet kas gan viņš bija, lai uzdrīkstētos par to spriest pats ar greizu mugurkaulu, kuplu matu ērkuli un apvītušu ādu? Viņš iedomājās par pre­ciniekiem, bet tad secināja, ka šī sieviete nespēs nevienam atdot savu roku. Viņa bija pārāk valdonīga.

Esmu vienīgā Hermanu dzimtas atvase. Šos vārdus pavadīja smaids, kas bija iecerēts kā nomierinošs, bet izska­tījās drīzāk pikts.

Vai tas nozīmē, ka tu mantosi visu?

Protams. Kāpēc gan ne?

Torvaldsens paraustīja plecus. Man nav ne jausmas, ko domā tavs tēvs. Taču esmu pārliecinājies, ka šajā pasaulē ne par ko nevar būt drošs.

Viņš redzēja, ka šādi mājieni Margaretei nepatīk. Neat­vēlot viņai laiku attapties, viņš noprasīja:

Kāpēc tavs tēvs gribēja nodarīt pāri šim zēnam?

Viņš redzēja, ka negaidītais jautājums ir apstulbinājis Margareti. Atšķirībā no tēva viņa nepavisam neprata slēpt savas izjūtas.

Nesaprotu, par ko jūs runājat.

Viņš iedomājās varbūt Hermans neizpauž meitai visus savus plānus?

Tad varbūt nezini ari, ko dara die Klauen der Adler?

Viņš nav manā kompeten… Viņa aprāvās.

Neraizējies, dārgā. Es zinu, kas viņš ir. Gribēju tikai pārliecināties, vai tu ari zini.

Tas cilvēks ir bīstams.

Tagad Torvaldsens saprata, ka Hermana meita nekur nav iesaistīta. Viņa pārāk daudz un brīvi pļāpāja. Piekritu no visas sirds. Bet, kā jau tu teici, mēs par viņu neesam atbil­dīgi. Tikai padome.

Nezināju, ka ordeņa biedri zina par viņu.

Es zinu daudz ko. Piemēram, par tava tēva plāniem. Un tie arī ir bīstami.

Šķiet, viņa uztvēra pārliecību Torvaldsena balsī. Tuklajā sejā pazibēja nervozs smaids. Atcerieties, Henrik, kur jūs atrodaties. Šī ir Hermanu zeme. Mēs šeit esam noteicēji. Tā­pēc jums nevajadzētu raizēties.

Interesants novērojums. Centīšos to neaizmirst.

Man šķiet, ka jums šī saruna būtu jāturpina ar tēvu.

Viņa pagriezās, lai ietu, bet tajā mirklī Torvaldsens aši pa­cēla roku.

No veco ciprešu resnajiem stumbriem pēkšņi iznira trīs vīri, ģērbušies armijas maskēšanās tērpos. Viņi metās skriet un nokļuva pie paviljona, kad Margaretē izgāja no tā.

Divi vīri viņu sagrāba.

Trešais aizlika plaukstu priekšā mutei.

Viņa pretojās.

Henrik, iesaucās Gerijs. Kā Jespers te nokļuvis?

Trešais uzbrucējs bija Torvaldsena namzinis, kurš bija atli­dojis ātrāk un ielavījies savrupnama teritorijā. Iepriekšējos ap­meklējumos Torvaldsens bija pārliecinājies, ka pretēji Margaretes lielībai visstingrākā drošība bija tikai pašā namā. Simtiem akru lielā teritorija nebija ne nožogota, ne apsargāta.

Stāvi mierā, viņš pavēlēja.

Viņa pārstāja cīnīties.

Tu iesi līdzi šiem kungiem.

Viņa drudžaini purināja galvu.

Torvaldsens zināja, ka viņa tik viegli nepadosies. Tāpēc viņš pamāja ar galvu, un plaukstu gūsteknes mutes priekšā nomainīja ar nomierinošu līdzekli samitrināts drānas gabals. Tvaiki iedarbojas dažās sekundēs. Sieviete saļima.

Ko jūs darāt? jautāja Gerijs. Kāpēc jūs viņai darāt pāri?

Es nedaru neko ļaunu. Taču vari man ticēt ja tavs tevs nebūtu rīkojies, tad tu būtu dabūjis ciest. Viņš pievērsās Jesperam. Turi viņu drošībā, kā norunāts.

Kalpotājs pamāja ar galvu. Viens no svešiniekiem uzmeta uz pleca Margaretes dūšīgo augumu, un visi trīs atkal pazu­da koku ēnā.

Jūs zinājāt, ka viņa nāks uz šejieni? brīnījās Gerijs.

Kā jau teicu pazīsti savu ienaidnieku.

Kāpēc jūs viņu nolaupījāt?

Torvaldsenam patika pamācīt un pietrūka sarunu ar dēlu. Lai brauktu ar auto, nepieciešama apdrošināšana. Arī mūsu ieceres ir saistītas ar risku. Viņa ir mūsu apdrošināšanas po­lise.