Aleksandrijas sargs

55. NODAĻA

Cieši satvēris automātisko pistoli, Malone gaidīja, tad pie­sardzīgi palūkojās gar nišas malu, kur viņi bija paslēpušies.

Ēna pletās lielāka, jo uzbrucējs tuvojās.

Malone iedomājās, vai vajātājs zina, ka no telpas nav iz­ejas. Droši vien nezina. Jo kāpēc tad tas nāca tuvāk? Varēja mierīgi gaidīt galerijā. Taču viņš sen jau bija pārliecinājies, ka daudzi no tiem, kuri pelna iztiku ar nogalināšanu, mēdz būt nepacietīgi. Ātrāk izdarīt darbiņu un pazust. Gaidīšana tikai palielina iekrišanas risku.

Pema smagi elpoja, bet viņai to nedrīkstēja pārmest. Vi­ņam pašam arī sirds dauzījās kā negudra. Viņš pavēlēja sev nomierināties. Domā! Esi gatavībā!

Tagad ēna stiepās pāri ēdamzāles sienai.

Svešais ieskrēja pa durvīm, mērķēdams ar ieroci.

Skatienam pavērās tukša, tumša telpa bez mēbelēm. Viņa uzmanību uzreiz piesaistīja niša tālākajā galā, bet pēc tam otra atvere sienā. Taču Malone negaidīja, pirms uzbrucējs visu apjēdz. Viņš izvēlās no slēptuves un šāva.

Lode aizlidoja garām mērķim un atlēca no sienas. Iebru­cējs uz mirkli apstulba, bet tad ātri atguvās un pavērsa ieroci pret Maloni.

Tātad šī būs divkauja.

Malone izšāva vēlreiz un trāpīja uzbrucējam gurnā.

Tas sāpēs iekliedzās, bet nekrita.

Nākamo lodi Malone ietrieca viņam krūtīs. Svešais sagrī­ļojās un atmuguriski nogāzās uz grīdas.

Malone, jūs gan grūti novākt, aiz durvīm ierunājās vī­rieša balss

Viņš pazina šo balsi. Ādams, kurš bija Hadāda dzīvoklī. Tagad viņš zināja. Izraēlieši. Bet kā tie viņu atrada?

Atskanēja soļi. Kāds skrēja projām.

Brīdi vilcinājies, viņš metās uz durvju pusi, nolēmis pa­beigt Londonā iesākto atriebību.

Viņš apstājās un paraudzījās ārā.

Šurp, Malone! sauca Ādams.

Viņš raudzījās pāri plašajai krusta ejai, kur pretējā pusē zem vienas no arkām stāvēja Ādams. Šo seju viņš pazina ne­kļūdīgi.

Jūs esat labs šāvējs/bet ne tik labs. Tagad esam pali­kuši tikai mēs abi.

Viņš redzēja, kā Ādams pazūd durvīs, kas ved uz baz­nīcu.

Pema, paliec te. Ja šoreiz nepaklausīsi, tad pati varēsi tikt galā ar tiem bandītiem.

Viņš izskrēja no ēdamzāles un metās uz priekšu pa gale­riju. Kur palicis Makolums? Divi uzbrucēji tika nošauti. Sā­kumā viņš redzēja tikai trīs. Vai Ādams nogalinājis Makolumu? Tikai mēs abi. Tā šis izraēlietis teica.

Viņš nosprieda, ka sekot Ādamam lejā baznīcā būtu muļ­ķīgi. Jārīkojas negaidīti. Tāpēc viņš pakāpās uz viena no so­liem, kas stiepās gar galerijas ārējo malu, un paraudzījās le­jup. Krusta ejas rotājumi bija gan iespaidīgi, gan izturīgi. Aizbāzis ieroci aiz jostas, viņš izliecās uz ārpusi, pieķērās pie akmens sola augšpuses, bet ar kājām sameklēja uz āru izvir­zītu dekoratīvu lietus notekcaurules rotājumu. Saglabādams līdzsvaru, viņš noliecās, pieķērās pie akmens un pārvietojās uz karnīzes, kas stiepās no kādas arkas balsta. No turienes bija sešas pēdas līdz zālienam klostera dārzā.

Pēkšņi Ādams parādījās no baznīcas puses, skriedams pa tālāko galeriju.

Malone satvēra ieroci un izšāva. Viņš netrāpīja, toties pie­saistīja pretinieka uzmanību.

Ādams pazuda, paslēpies aiz tiem pašiem soliem vidukļa augstumā, aiz kuriem bija slēpies arī Malone.

Tad izraēlietis atkal parādījās un izšāva.

Malone nolēca starp diviem rotājumu atbalstiem apakšē­jā galerijā un smagi atsitās pret grīdas flīzēm. Viņam aizrā­vās elpa. Četrdesmit astoņu gadu vecumā izturībai bija savas robežas, lai ko arī viņš agrāk būtu spējis paveikt katru die­nu. Paslēpies aiz sola, viņš uzmanīgi palūkojās pāri klostera pagalmam.

Ādams skrēja atkal.

Malone pielēca kājās un metās pa kreisi, ap stūri un tieši pretī Ādamam. Tas pazuda vēl vienās divviru stikla durvīs, kas bija rūpīgi ierīkotas divās greznās arkās ar statujām abās pusēs.

Viņš devās pie tām un apstājās ārpusē.

Uz plāksnītes bija rakstīts, ka tumšā telpa aiz durvīm ir ordeņa sapulču telpa, kur savulaik pulcējušies mūki. Atvērt stikla durvis būtu muļķīgi. Nebija pietiekami gaišs, lai saska­tītu, kas ir otrā pusē. Tikai logi divi, skaidri saredzami.

Viņš nolēma rīkoties, paļaujoties uz to, ko zina.

Tāpēc viņš atvēra vienu stikla durvju pusi un paslēpās aiz otras, kam vajadzētu pasargāt viņu no šāvieniem.

Tie neatskanēja.

Augstās astoņstūru telpas vidū slējās milzīgs kapakmens.

Viņš pārlaida skatienu telpai. Nekā. Tad pievērsās logiem. Labās puses loga rūts bija izsista, grīda pilna stikliem, bet gaisā nozibēja virve, ko kāds vilka uz augšu no ārpuses.

Ādams bija aizbēdzis.

Uz akmens grīdas noklaudzēja soļi, un viņš ieraudzīja Pemu un Makolumu skrienam šurp. Izgājis galerijā, viņš jau­tāja Makolumam:

Kas tev notika?

Iegāza pa galvu. Divi no viņiem. Augšā, korī. Es baz­nīcā vienu novācu, bet pēc tam viņi mani sagrāba.

Kāpēc tad tu vēl esi dzīvs?

Nezinu, Malone. Varbūt pajautā viņiem.

Malone ātri sarēķināja. Trīs nogalināti. Vēl divi it kā uz­bruka Makolumam. Pieci? Tomēr viņš redzēja tikai trīs uz­brucējus.

Viņš nolaida ieroci, ko bija pavērsis pret Makolumu. Tie puiši te iebrūk, dzenas mums pakaļ, mēģina nogalināt mani un Pemu, bet tev tikai iegāž pa pauri un atstāj. Vai nav kaut kā savādi, kā tev šķiet?

Ko tu gribi teikt, Malone?

Viņš izvilka no kabatas lokatoru. Viņi strādā tavā labā. Ieradušies novākt mūs, lai tev pašam tas nebūtu jādara.

Tici man, ja es gribētu jūsu nāvi, jūs jau tagad būtu līķi.

Viņi nāca augšā tieši uz to suvenīru bodīti. Riņķoja ap to kā maitasputni. Viņi pārzina šīs ēkas ģeogrāfiju. Viņš pacēla lokatoru. Un viņi mums sekoja. Augšā es vienu no­šāvu un gandrīz nobeidzu arī trešo. Bet pēc tam viņš vien­kārši aizmūk projām? Tik dīvainu likvidēšanas vienību es vēl nebiju redzējis.

Viņš ieslēdza ierīci un pavērsa to pret Makolumu. Ieslē­dza skaņu, un klusi pīkstieni vēstīja, ka uztvērējs ir atradis mērķi.

Viņi izsekoja tevi. Tūlīt pārliecināsimies.

Uz priekšu, Malone. Dari, kas tev jādara.

Pema klusēdama stāvēja malā. Malone viņu uzrunāja:

Man šķiet, es liku tev palikt augšā.

Es paliku, līdz atnāca viņš. Un, Koton, viņam tiešām ir nejauks puns uz galvas.

Maloni tas nepārliecināja. Viņš ir pietiekami izturīgs un var paciest arī šāvienu no saviem aģentiem, lai mūs piemuļķotu.

Viņš notēmēja lokatoru pret Makolumu, bet pīkstienu ritms nemainījās.

Esi apmierināts? tas noprasīja.

Malone pašūpoja ierīci pa labi un pa kreisi, bet skaņa ne­mainījās. Makolums nebija meklējamais objekts. Pema pagā­ja garām, aplūkodama sapulču telpu. Pavēršot ierīci pret Pemu, pīkstieni kļuva straujāki.

Viņa arī to sadzirdēja un pagriezās atpakaļ.

Viņš nolaida ieroci un paspēra divus soļus viņai pretī, jo­projām šūpodams ierīci. Pīkstoņa pavājinājās, pavājinājās, tad, pavēršot ierīci tieši pret Pemu, kļuva nepārtraukta.

Bezgala pārsteigta viņa jautāja:

Ko tas nozīmē?

Viņi sekoja tev. Tā arī viņi atrada Džordžu. Tu! Viņu pārņēma dusmas. Viņš nosvieda lokatoru, aizbāza ieroci aiz jostas un sāka aptaustīt Pemu.

Ko, pie joda, tu dari? viņa iekliedzās.

Viņa tiešām bija pārbijusies, taču Malone nedomāja viņu saudzēt.

Pema, pat ja man būs tevi jāizģērbj kailu un jāpārmeklē visas atveres, es atradīšu, ko tu nēsā līdzi. Tāpēc labāk pa­saki pati, kur tas ir.

Viņa, šķiet, neko nesaprata. Par ko tu runā?

Par to, kas sūta signālu lokatoram.

Pulkstenis, ieminējās Makolums.

Malone pagriezās. Makolums rādija uz Pemas roku.

Droši vien tas. Darbojas ar bateriju un ir pietiekami liels, lai tajā ievietotu signālu raidītāju.

Malone sagrāba Pemas plaukstu, atāķēja pulksteni un aiz­svieda pa galerijas grīdu. Tad pacēla lokatoru un nomērķēja uz to. Nepārtraukts pīkstiens liecināja, ka pulkstenis tiešām ir mērķis. Atkal pavēršot ierīci pret Pemu, pīkstiens pieklusa.

Ak dievs, viņa izdvesa. Manis dēļ nogalināja veco vīru.