Aleksandrijas sargs

51. NODAĻa LISABONA 19:40

Malone pamodās un attapās, ka sēž, atbalstījies pret raup­ju mūra sienu.

Ir pāri pusastoņiem, Pema čukstēja viņam ausī.

Cik ilgi es nogulēju?

Kādu stundu.

Viņš neredzēja Pemas seju. Viņus apņēma pilnīga tumsa. Malone atcerējās notiekošo. Tur augšā viss kārtībā? viņš jautāja Makolumam.

Klusums un miers.

Neilgi pirms pieciem viņi bija izgājuši no baznīcas un aizlavījušies uz augšējo kori, kur kādas durvis veda uz kloste­ri. Apmeklētāji nesteidzās atstāt baznīcu, vēlās pēcpusdie­nas saules staros fotografēdami greznos mauru stila rotājumus. Augšējā galerijā droša slēptuve nebija atrodama, bet apakšstāvā pie baznīcas ziemeļu sienas bija vienpadsmit koka durvis. Uzraksts uz plāksnītes vēstīja, ka mazie kam­barīši savulaik kalpojuši grēksūdzēm.

Desmit grēksūdžu telpu durvis bija aizslēgtas, bet vienas Makolumam izdevās atvērt, izmantojot zem aizbīdāmās bul­tas izurbtu caurumu. Acīmredzot slēdzene bija bojāta, un baznīcas darbinieki bija izurbuši caurumu, lai atvērtu dur­vis. Makolums izņēma no kabatas iespaidiga izskata nazi un ar to pavirzīja bultu. Kad viņi bija iegājuši telpā, viņš bultu atkal aizbīdīja ciet. Malone nebija iedomājies, ka viņu ceļa­biedrs ir apbruņots. Lidmašīnā viņu ar šādu nazi noteikti neielaistu, taču Londonas lidostā Makolums no bagāžas pa­ņēma nelielu somu, kas tagad glabājās skapītī Lisabonas lid­ostā. Arī Malone turpat Lisabonas lidostā atstāja glabāšanā Hadāda dzīvoklī atrasto ādas mugursomu. Tas, ka Mako­lums neko nebija teicis par nazi, tikai pastiprināja Malones aizdomas.

Grēksūdzes telpā aiz metāla režģiem atradās vēl viens tumšs kambarītis. Tam bija durvis uz baznīcu, pa kurām va­rēja ienākt grēku sūdzētāji. Aizbīdāma režģu starpsiena at­dalīja abas mazās telpas, lai grēksūdze varētu notikt, kā pie­nākas.

Uzaudzis katoļu ģimenē, Malone atcerējās līdzīgu, tikai vienkāršāku telpu arī savā baznīcā. Viņš nespēja saprast, kā­pēc nedrīkst redzēt priesteri, kas atlaiž viņam grēkus. Kad viņš jautāja mūķenēm, tās atbildēja, ka tā tam jābūt. Viņš bija pārliecinājies, ka katoļu baznīca prot tikai izvirzīt dažādas prasības, bet nevēlas paskaidrot, kāpēc. Tas arī daļēji bija ie­mesls, kāpēc viņš bija novērsies no reliģijas.

Viņš ieskatījās Pemas TAG pulksteņa spīdošajā ciparnīcā. Gandrīz astoņi. Vēl agrs, bet baznīca bija slēgta jau trīs stun­das.

Ārā ir kāda kustība? viņš klusi jautāja Makolumam.

Ne skaņas.

Nu tad aiziet, viņš tumsā nočukstēja. Nav jēgas te ilgāk sēdēt.

Viņš dzirdēja, kā atkal tiek atvāzts Makoluma nazis un tā asmens skrāpējas pret metāla bultu.

Kambarīša durvis čīkstot atvērās.

Viņš piecēlās kājās, bet zemie griesti neļāva izslieties visā augumā.

Makolums atvēra durvis uz iekšpusi. Viņi izgāja apakšējā galerijā, kur vēsais vakara gaiss šķita atspirdzinošs pēc trim šaurajā būcenī pavadītajām stundām. Atklātās krusta ejas otrā pusē augšējā un apakšējā galerija bija blāvi apgaismota ar kvēlspuldzēm, atstājot ēnās smalkos rotājumus starp ar­kām. Iegājis zem tuvākās arkas, Malone paraudzījās augšup uz naksnīgajām debesīm. Ēnainā krusta eja šķita vēl tumšā­ka, jo debesīs nebija zvaigžņu.

Viņš devās taisnā ceļā uz kāpnēm, kuras veda uz augšējo kori. Viņš cerēja, ka durvis, pa kurām viņš iepriekš bija iegā­jis korī, nebūs aizslēgtas.

Ar prieku viņš pārliecinājās, ka tās ir vaļā.

Baznīca bija klusa kā kapenes.

Vitrāžu logus no ārpuses apgaismoja prožektori, kas ap­spīdēja baznīcas fasādi. Iekšā dažas nelielas spuldzes spēja kliedēt tumsu tikai apakšējā kora telpā.

Naktī viss izskatās citādi, brīnījās Pema.

Malone piekrita un saglabāja modrību.

Viņš devās tieši uz altārtelpu un pārkāpa pāri samta vir­vēm. Pie augstā altāra viņš uzkāpa piecus pakāpienus un no­stājās relikvārija priekšā.

Viņš pagriezās un paraudzījās atpakaļ uz augšējo kori tā­lākajā galā.

Apaļais logs raudzījās viņam pretī kā blāvi pelēka acs, ko vairs neatdzīvināja saules stari.

Šķiet, Makolums bija paredzējis, kas būs vajadzīgs, jo pie­nāca, nesdams sveci un sērkociņus. Tie bija nolikti lūdzē­jiem tur, pie kristību trauka. Es jau iepriekš pamanīju.

Malone paņēma sveci, un Makolums to aizdedzināja. Pie­licis blāvo liesmiņu tuvāk relikvārijam, viņš pētīja attēlu uz tā durvīm.

Jaunava Marija sēž ar bērnu klēpī, viņai aiz muguras stāv Jāzeps, visiem trim ap galvu oreoli. Viņus sveic trīs bārdai­ni vīri, viens no tiem nometies ceļos bērna priekšā. Uz to noraugās trīs citi vīri, un vienam no viņiem galvā tāda kā savāda armijas ķivere. Virs šīs ainas debesīs pašķīrušies mā­koņi un spīd piecstaru zvaigzne.

Kristus dzimšana, aiz muguras ierunājās Pema.

Viņš piekrita. Tā izskatās gan. Trīs gudrie, sekojot zvaig­znei, ieradušies sveikt jaundzimušo ķēniņu.

Viņš atcerējās pārbaudījumu un to, kas jāmeklē šeit, kur sudrabs pārvēršas par zeltu. Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta.

Viltīga mīkla.

Mums jātiek ārā no šejienes, taču ir vajadzīga šā trauka fotogrāfija. Fotoaparāta nevienam no mums nav. Ko ieteik­siet?

Kad nopirku biļetes, ieminējās Makolums, es uzgā­ju augšā. Tur ir suvenīru veikaliņš, pilns ar grāmatām un pastkartēm. Tur noteikti jābūt arī šai bildei.

Laba doma, piekrita Malone. Rādi ceļu.

Seibrs uzkāpa pa kāpnēm uz augšējo galeriju, priecā­damies par savu pareizo izvēli. Kad Alfrēds Hermans bija viņam uzdevis atrast bibliotēku, slepenais plāns ātri bija gatavs, un izraēliešu sekotāju grupas likvidēšana Vācijā vēl vairāk atviegloja tā īstenošanu.

Hermans nekad nebūtu piekritis tīšai ebreju izaicināšanai, un grūti būtu izskaidrot, kāpēc šīs slepkavības bija nepie­ciešamas. Vienkārši tādēļ, lai izsistu pretiniekus no līdzsva­ra uz dažām dienām, kas viņam bija nepieciešamas mērķa sasniegšanai.

Ja vien tas tiešām ir iespējams.

Taču tā varētu būt.

Viens viņš nekad nebūtu spējis atšifrēt varoņa pārbaudī­jumu, bet, iesaistot kādu citu, nevis Maloni, viņš tikai būtu palielinājis atmaskošanas risku. Vienīgā pareizā rīcība bija pieaicināt Maloni it kā par sabiedroto.

Riskanti, taču panākumi nebija ilgi jāgaida. Puse mīklas jau laikam atrisināta.

Nonācis kāpņu augšgalā, viņš iegāja augšējā galerijā, pagriezās pa kreisi un devās pie stikla durvīm, kuras šajā viduslaiku celtnē bija pavisam neiederīgas. Bikšu kabatā paslēptais mobilais tālrunis bezskaņas režīmā jau bija uzkrājis četrus Alfrēda Hermana zvanus. Seibrs bija apsvēris iespēju piezvanīt Hermanam un nomierināt satraukto veco vīru, taču nolēma, ka tas būtu muļķīgi. Pārāk daudz jautājumu, bet viņš varētu sniegi pārāk maz atbilžu. Viņš bija labi iepa­zinis ordeni, sevišķi Alfrēdu Hermanu, un uzskatīja, ka iz­prot viņu stiprās un vājās puses.

Vispirmām kārtām visi ordeņa biedri bija tirgoņi.

Tāpēc pirms spiediena izdarīšanas uz saūdiem un izraē­liešiem Zelta aunādas ordenim būs jānoslēdz darījums ar vinu.

Un tas nebūs lēti.

Malone sekoja Pemai un Makolumam augšējā galerijā ar ribu velvēm, apbrīnodams seno celtnieku meistarību. No dzirdētajiem gidu stāstījuma fragmentiem viņš bija uzzinā­jis, ka Sv. Hieronīma ordenis, kas 1500. gadā pārņēma savās rokās klosteri, bija noslēgta ļaužu grupa, kas veltīja savu dzī­vi lūgšanām, kontemplācijai un reformisma idejām. Viņiem nebija tieša evaņģelizācijas vai mācītāju kalpošanas uzdevu­ma. Viņiem galvenais bija rādīt piemēru citiem, dzīvojot īs­tena kristieša cienīgu dzīvi, kas veltīta pielūgsmei stipri līdzīgi viņu svētajam aizbildnim Hieronimam, par kuru Ma­lone bija lasījis Beinbridža namā atrastajā grāmatā.

Viņi apstājās pie stikla durvīm, kas bija īpaši pielāgotas vienai no skaistajām arkām.

Diez vai te ir signalizācija, ieminējās Makolums. Ko tad te zags? Suvenīrus?

Biezā stikla durvis rotāja melna metāla eņģes un hromēti rokturi.

Tās veramas uz ārpusi, secināja Malone, tāpēc nevar izgāzt uz iekšpusi. Un stikls ir puscollu biezs.

Kāpēc tu nepārbaudi, vai tās ir aizslēgtas? jautāja Pema.

Viņš satvēra rokturi un pavilka durvis.

Tās atvērās.

Tagad es saprotu, kāpēc klienti tik augstu vērtē tavu viedokli.

Kāpēc lai tās durvis slēgtu ciet? atbildēja Pema. Baz­nīca ir kā īsts cietoksnis. Turklāt viņam taisnība ko lai te zog? Durvis ir daudz vērtīgākas nekā visas preces.

Malone pasmaidīja par Pemas loģiku. Bija atgriezies arī viņas piktums, bet par to viņš tikai priecājās. Tas neļauj zau­dēt asumu.

Viņi iegāja veikaliņā. Tumšā, smacīgā telpa atgādināja grēksūdzes kambari, tāpēc viņš plaši atvēra durvis un no­stiprināja tās tāpat kā dienā, kad visu laiku šurpu turpu stai­gā apmeklētāji.

Ātri pārlaidis veikalam skatienu, viņš ievēroja, ka tas ir apmēram divdesmit kvadrātpēdas liels, pie vienas sienas sle­jas trīs augstas vitrīnas, pie divām pārējām grāmatu plauk­ti, bet pie ceturtās sienas bija piespiedies kases aparāts. Tel­pas vidū atradās ar grāmatām apkrauta lete.

Mums vajag gaismu, viņš ieminējās.

Makolums piegāja pie vēl vienām divviru stikla durvīm, kas veda uz nomelnējušām kāpnēm. Tur pie sienas rēgojās trīs elektrības slēdži.

Mēs esam klostera iekšienē, secināja Malone. Gaismu ārpusē nekur nevarēs redzēt. Tomēr vispirms ātri ieslēdz un izslēdz, lai redzētu, kas notiks.

Makolums nospieda vienu slēdzi. Iedegās četras mazas halogēna spuldzītes, kas apgaismoja stikla vitrīnas. To gais­ma bija vērsta uz leju un apspīdēja tikai nelielus laukumus. Viņiem tas bija vairāk nekā pietiekami.

Būs labi, teica Malone. Tagad pameklēsim kādu grā­matu ar bildēm.

Uz letes bija sakrauta kaudze grāmatu cietos vākos por­tugāļu un angļu valodā, visas ar nosaukumu "Hieronīma Svētās Marijas abatija". Krītpapīra lapas, daudz teksta. Foto­grāfijas arī. Divu blakus sakrautu plānāku grāmatu kaudzī­tēs bija vairāk attēlu nekā vārdu. Viņš pāršķirstīja pirmās kaudzītes grāmatas, bet Pema otrās. Makolums pārmeklē­ja plauktus. Izšķirstījis vienu no grāmatām jau pāri pusei,

Malone atrada altārtelpai veltītu nodaļu un relikvārija sud­raba durvju krāsainu attēlu.

Viņš piegāja tuvāk gaismai. Fotogrāfija bija uzņemta tuv­plānā un detalizēta. Atradu.

Viņš palasīja relikvārija aprakstu, lai redzētu, vai kaut kas tajā varētu būt noderīgs, un uzzināja, ka tas ir izgatavots no koka un pārklāts ar sudrabu. Lai to novietotu uz altāra, bija jānoņem apakšējās rindas centrālā glezna, kas vēlāk pazu­da. Šīs pazudušās gleznas attēls tika iegravēts relikvārija durvīs, noslēdzot gleznu kopējo ikonogrāfisko ciklu tās vi­sas bija veltītas Kristus dzimšanai. Uz durvīm bija attēlots Gaspars viens no gudrajiem, pielūdzot jaundzimušo bēr­nu. Grāmatā bija rakstīts, ka epifānija tiek skaidrota kā lai­cīgā pakļaušanās dievišķā priekšā, un trīs gudrie simbolizē trīs tolaik zināmās pasaules daļas Eiropu, Āziju un Āfriku.

Tad viņš atrada interesantus vārdus.

Aculiecinieki stāsta, ka noteiktos gada laikos šeit esot vērojama neparasta parādība, ko izraisa baznīcā iespīdošie saules stari. Divdesmit dienas pirms pavasara ekvinokci­jas un trīsdesmit dienas pēc rudens ekvinokcijas saules zeltainie stari no vakarlūgšanas stundas līdz saulrietam, ieplūstot no rietumiem un sniedzoties 450 soļu attālu­mā, virzās taisnā līnijā caur kori un visu baznīcu līdz relikvārijam, pārvēršot tā sudrabu zeltā. Kāds no Belemas draudzes priesteriem, dedzīgs vēstures pētnieks, sendienās bija izteicis šādu novērojumu: "Šķiet, ka saule lūdz Ra­dītājam atļauju uz dažām nakts stundām atstāt godpil­no kalpošanas posteni un apsola rītausmā atkal atgriez­ties un spīdēt."

Nolasījis šo fragmentu, viņš secināja:

Acīmredzot Sargi ir labi izglītoti.

Un prot izvēlēties īsto laiku, piebilda Pema. Pagāju­šas divas nedēļas pēc rudens ekvinokcijas.

Malone izplēsa attēlu no grāmatas un atcerējās pārējo mīklas tekstu. Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta. Tas ir nākamais uzdevums. Un grūtāks.

Koton, tu noteikti jau esi pamanījis saistību.

Viņš bija pamanījis un priecājās, ka arī Pemai galva strādā.

Kur zvaigzne atkāpjoties atrod rozi, caururbj koka krustu un pārvērš sudrabu zeltā. Atrodi to vietu. Viņa norādīja uz attēlu no grāmatas. Relikvārija durvis. Betlēme. Kristus dzimša­na. Šeit ir Belema. Atceries, ko mēs no rīta Londonā lasī­jām. Belema portugāļu valodā Betlēme. Un ko rakstīja Ha­dāds? Lieli ceļojumi bieži sākas ar atklāsmi.

Izskatās, ka tu pirmā tiksi cauri visām briesmām līdz uzvarai, viņš uzslavēja.

Tālumā nošķindēja plīstoši stikli.

Tas bija no krusta ejas puses, teica Makolums.

Malone metās pie gaismas slēdža un izslēdza halogēna

spuldzītes. Viņus atkal apņēma tumsa, un pagāja brīdis, līdz acis ar to aprada.

Vēl viens blīkšķis.

Viņš pielavījās pie durvīm un noteica, no kurienes nāk ska­ņa. Slīpi pāri krusta ejai, tālākajā galā, apakšējā stāvā.

Viņš pustumsā pamanīja kustību un ieraudzīja trīs vīrus iznākam pa kādām stikla durvīm.

Visiem rokās bija ieroči.

Viņi izklīda apakšējā galerijā.