Aleksandrijas sargs

83.NODAĻA Sīnaja pussala

Malone nogaidīja, līdz Džordžs Hadāds bija drošībā aiz grāmatplaukta gala, kur viņš un Pema bija iekārtojušies aiz­sardzības pozīcijās.

Esat atgriezies no mirušajiem? viņš noprasīja Hadādam.

Augšāmcelšanās var būt tik brīnišķīga.

Džordž, tas cilvēks grib jūs visus nogalināt.

Tā jau es sapratu. Labi, ka jūs esat šeit.

Bet ja nu es nespēšu viņu apturēt?

Tad visi šie centieni būs veltīgi.

Viņam bija jāzina. Kas ir tur tālāk?

Vēl trīs zāles un Lasītava. Visas telpas līdzīgas šai. Nav daudz vietu, kur paslēpties.

Viņš atcerējās telpu plānu. Un man tagad ir viņš jāuz­var divkaujā?

Es jūs šurp atvedu. Nepieviliet mani.

Viņu pārņēma dusmas. To varēja panākt arī vienkāršāk. Varbūt viņš atvedis papildspēkus.

Šaubos. Bet man ārā ir novērotāji, kas raugās, vai vēl kāds ienāks fnrsh. Esmu pārliecināts, ka viņš ir viens un tā arī paliks.

Kā jūs to varat zināt? Izraēlieši mūs vajāja visu laiku.

To vairs nav. Hadāds norādīja pāri zālei. Viņš vie­nīgais ir palicis.

Malone pamanīja, kā Makolums izskrien caur arku un pa­zūd bibliotēkas dzijumā. Vēl trīs zāles un Lasītava. Viņš tū­līt pārkāps veselu virkni noteikumu, kas palīdzēja izdzīvot divpadsmit gadus Magelāna nodaļas dienestā. Viens bija skaidrs nekad neej iekšā, ja nezini, kā tiksi ārā. Taču prātā ienāca vēl viena patiesība, par ko viņš bija pārliecinājies. Grū­tā situācijā viss var nākt par ļaunu, ari bezdarbība.

Ja gribat zināt, piebilda Hadāds, šis cilvēks nolau­pīja jūsu dēlu. Viņš arī iznicināja jūsu grāmatveikalu. Viņš arī ir vainojams pie tā, ka jūs esat šeit. Ja vajadzētu, viņš būtu nogalinājis Geriju. Un ar lielāko prieku nogalinās jūs.

Kā jūs zināt par Geriju? jautāja Pema.

Sargiem ir pieejama bagātīga informācija.

Un kā jūs kļuvāt par Bibliotēkas glabātāju? jautāja Malone.

Sarežģīts stāsts.

Par to es nešaubos. Kad tad viss būs beidzies, mūs gaida ilga saruna.

Hadāds pasmaidīja. Jā, draugs, noteikti izrunāsimies.

Malone norādīja uz Pemu un teica Hadādam:

Gādājiet, lai viņa paliek šeit. Viņa nemaz negrib klau­sīt pavēlēm.

Ej vien, atbildēja Pema. Mums nekas nenotiks.

Viņš nolēma beigt strīdēties un metās skriet pa eju starp

plauktiem. Pie durvīm viņš apstājās, turēdamies malā. Div­desmit pēdu attālumā skatienam pavērās vēl viena telpa. At­kal augstas sienas, akmens plaukti, burti, attēli un mozaīkas no grīdas līdz griestiem. Viņš lavījās uz priekšu, turēdamies pie koridora gludajām sienām. Iegājis nākamajā zālē, viņš at­kal paslēpās aiz kādas plauktu rindas gala. Telpa bija izteik­tākā kvadrāta formā nekā pirmā, un viņš pamanīja, ka tajā ir gan rokrakstu ruļļi, gan kodeksi.

Nekāda kustība nebija manāma. Sasodīti muļķīgi. Viņu cenšas ievilināt dziļāk. Kādā bridi Makolums pēkšņi uzradīsies un sāks cīniņu pēc saviem noteikumiem.

Bet kad?

Hadāds vēroja Pemu Maloni. Londonā viņš bija pūlējies izprast šo sievieti, nesaprazdams, kāpēc vispār viņa devu­sies turp. Sargi bija savākuši ziņas par Kotona Malones per­sonisko dzīvi, daudz ko tādu, ko Hadāds nezināja, jo Malo­ne nemēdza runāt par sievu un ģimeni. Viņu draudzībai bija tīri zinātnisks raksturs, to veicināja abu mīlestība pret grā­matām un cieņa pret zināšanām. Taču tagad viņš zināja ga­na daudz, un bija pienācis laiks to izmantot.

Mums jāiet atpakaļ, viņš paziņoja.

Kotons teica palikt tepat.

Hadāds izturēja viņas ciešo skatienu. Mums jāiet atpa­kaļ. Lai uzsvērtu savus vārdus, viņš no apmetņa apakšas izvilka pistoli.

Kā par brīnumu, Pema nemaz nenobijās. Es jau to redzēju, kad jūs skatījāties uz Makolumu.

Tā viņš sevi nosauca?

Pema pamāja ar galvu.

Viņa vārds ir Seibrs, un viņš ir slepkava. Londonā es teicu patiesību. Man ir jāatmaksā kāds parāds, un nevēlos, lai Kotons to izdara manā vietā.

Es to redzēju jūsu acīs. Jūs gribējāt, lai viņš šauj. Taču zinājāt, ka viņš lo nedarīs.

Tādi cilvēki kā Seibrs skopojas ar drosmi. Viņi taupa to brīdim, kad tā tiešām būs vajadzīga. Kā tagad.

Jūs zinājāt, ka tā notiks?

Viņš paraustīja plecus. Zināju, domāju, cerēju. Nezinu. Mēs visu laiku gaidījām Seibru. Zinājām, ka viņš Kopenhā­genā kaut ko perina, un, kad viņš nolaupīja Geriju, sapra­tām, ka viņš cenšas sameklēt mani. Tad arī es nolēmu iesais­tīties spēlē. Manu otro zvanu uz Rietumkrastu pārķēra Izraēlas spiegi, un tas beidzot pamudināja viņus rīkoties. Pēc tam Lisabonā parūpējos, lai jūs visi trīs nokļūtu šeit bez iz­raēliešiem.

Jūs paveicāt to visu tikai tādēļ, lai varētu nomirt?

Es to darīju, lai aizsargātu bibliotēku. Seibrs darbojas kādas organizācijas labā, kura neapšaubāmi vēlas izmantot šīs zināšanas saviem politiskajiem un ekonomikas mērķiem. Viņi jau kādu laiku vāc ziņas par mums. Taču jūs dzirdējāt, ko viņš teica. Viņš ieradies pats savā vārdā. Nevis viņu uz­devumā. Apturiet viņu, un viss būs apturēts.

Ko jūs domājat darīt?

Es ne. Jums ari tas būs jādara.

Man?

Jūs esat vajadzīga Kotonam. Vai pagriezīsiet viņam mu­guru?

Viņš vēroja, kā Pema apdomā šo sarunu. Viņš zināja, ka šī sieviete ir gudra, drosmīga un straujas dabas. Taču arī viegli ievainojama. Un bieži mēdz kļūdīties. Visu mūžu viņš bija pētījis cilvēkus un cerēja, ka ari Pemu Maloni bija izpra­tis pareizi.

Nu nē, viņa atbildēja.

Atstājis Darbības zāli, Seibrs iegāja Lasītavā, kurā bija vai­rāk galdu un mazāk plauktu. No iepriekšējās apskates viņš zināja, ka nākamā telpa, Mūžības zāle, ved uz pēdējo telpu, un visa bibliotēka ir burta U formā. Viltus logi un nišas, ko rotāja tālu ainavu gleznojumi, kā ari īpašs apgaismojums radīja mānīgu iespaidu par skatu uz ārpasauli. Visu laiku bija jāatgādina sev, ka šeit ir pazeme.

Lasītavā viņš apstājās.

Laiks izmantot to, ko viņš bija pamanījis jau iepriekš.

Malone devās uz priekšu, turēdams ieroci gatavībā. Viņš bija ielādējis pēdējo rezerves aptveri, taču tagad viņa rīcībā bija deviņas lodes. Vēl trīs bija palikušas kabatā paslēptajā aptverē. Tātad viņam bija divpadsmit iespēju apturēt Ma­kolumu.

Skatiens šaudījās no vienas sienas uz citu, no griestiem uz grīdu, uzmanība sasprindzināta līdz pēdējam. Uz mugu­ras un krūtīm bija izspiedušies sviedri, un vēsais pazemes gaiss uzdzina drebuļus. Izgājis cauri otrajai zālei, viņš devās pa gaiteni uz nākamo apgaismoto telpu, kas atzarojās taisnā leņķi. Nekas nebija dzirdams, un šis klusums viņu biedēja. Viņu dzina uz priekšu Hadāda vārdi Makolums bija nolau­pījis Geriju. Šis maitasgabals bija aizskāris viņa dēlu. Aizve­dis projām. Piespiedis Maloni nogalināt cilvēku. Šādi noda­rījumi nepaliks nesodīti. Makolums gribēja cīnīties. Nu tad pacīnīsimies arī.

Viņš nonāca pie ieejas trešajā zālē.

Lasītavā.

Starp plauktiem pa visu zāli bija izvietoti kādi divdesmit galdi, darināti no bieziem, raupji apstrādātiem dēļiem, kas bija tumši un apdiluši.

Pie pretējās sienas viņš pamanīja izejas durvis.

Šī telpa bija lielāka par abām pārējām, taisnstūraina, ap­mēram sešdesmit pēdas gara. Pie sienām bija bizantiešu ak­mens plāksnes un reljefi, un mozaīkas, kurās bija attēlotas sievietes. Vienas vērpa un auda, bet citas nodarbojās ar spor­tu. Atrāvis skatienu no mākslas darbiem, Malone atkal pie­vērsa uzmanību savam uzdevumam.

Viņš gaidīja, ka Makolums kuru katru bridi izlēks aiz kāda galda. Viņš bija sagatavojies. Taču nekas nenotika.

Viņš apstājās.

Kaut kas nebija kārtībā.

Tad otrā telpas pusē, tālākās sienas pakājē, viņš pamanī­ja tumšu atspulgu spoži sārtajā granītā. Rēgainu tēlu, kas vī­dēja spoguļgludajās virsmas, kā raugoties caur burbuļūdens pudeli.

No grīdas.

Aiz galdiem.

Un tad viņš saprata.