Aleksandrijas sargs

21. NODAĻA VĪNE 14:45

Alfrēds Hermans savā namā bieži jutās kā kapenēs. Viņa vientulību pārtrauca tikai ordeņa asamblejas vai padomnie­ku sanāksmes.

Šodien nekas tāds nebija paredzēts.

Un par to viņš bija pateicīgs.

Viņš bija ērti iekārtojies savos privātajos apartamentos plašās istabās pils otrajā stāvā, kuras franču arhitektūras stilā plūstoši pārgāja cita citā, neatdalītas ar gaiteņiem. Pēc ne­pilnām divām dienām tiks atklāta ordeņa 49. asamblejas zie­mas sesija, un Hermans priecājās, ka tajā piedalīsies visi Zelta aunādas ordeņa biedri septiņdesmit viens cilvēks. Pat Henriks Torvaldsens, kurš bija ziņojis, ka nebūšot, tagad bija apstiprinājis savu ierašanos. Ordeņa biedri nebija kopīgi apspriedušies kopš pavasara, tāpēc Hermans zināja, ka tuvā­kajās dienās gaidāmi karsti strīdi. Viņa kā priekšsēdētāja pie­nākums bija gādāt, lai viedokļu apmaiņa būtu produktīva. Ordeņa darbinieki jau gatavoja pils sapulču zāli un līdz ne­dēļas nogalei, kad ieradīsies viesi, viss būs kārtībā -, taču Hermans neraizējās par asambleju. Viņa domas nodarbināja Aleksandrijas bibliotēkas atrašana. Par to viņš bija sapņojis jau gadu desmitiem.

Viņš šķērsoja istabu.

Tās ziemeļu stūri aizņēma bibliotēkas makets, ko viņš bija licis izgatavot pirms daudziem gadiem. Smalks darbs, kas mi­niatūrā attēloja, kā Aleksandrijas bibliotēka varēja izskatīties Cēzara laikos. Viņš pievilka tuvāk krēslu un apsēdās, pievēr­sis skatienu celtnes detaļām, ļaujot domām klīst tālumā.

Ēkas galveno daļu veidoja divas pīlāriem rotātas kolonā­des. Viņš iztēlojās, kā savulaik tās bija rotātas ar statujām, grīdas klāja paklāji, sienas greznoja gobelēni. Gaiteņos izvie­totajos sēdekļos zinību vīri strīdējās par kāda vārda nozīmi vai dzejas rindu ritmu vai dedzīgi aizstāvēja jaunu atklāju­mu. No šīm plašajām, augstajām telpām atzarojās mazākas telpas, pilnas ar papirusiem, pergamenta tīstokļiem un vēlā­ku laiku rokrakstu krājumiem, kas bija noglabāti lādēs, sa­krauti kaudzēs, apzīmēti apstrādei vai salikti plauktos. Citās telpās rosījās pārrakstītāji, izgatavojot rakstu darbu kopijas pārdošanai. Bibliotēkas darbinieki saņēma lielas algas, bija atbrīvoti no nodokļiem un tika nodrošināti ar mājokli un pusdienām. Tur bija lekciju zāles, laboratorijas un observa­torijas, pat zoodārzs. Gramatiķi un dzejnieki saņēma aug­stākos amatus, bet fiziķi, matemātiķi un astronomi visla­bāko aprīkojumu darbam. Arhitektūra bija izteiktā grieķu stilā, un kopskats atgādināja cēlu templi.

Brīnumaina vieta, viņš nodomāja.

Un brīnumains laiks.

Visā cilvēces vēsturē ir bijuši tikai divi tādi periodi, kad zināšanas tika aktīvi izplatītas visas pasaules mērogā. Viens sākās renesanses laikā un turpinājās līdz pat mūsdienām, bet otrs ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras, kad Grieķija val­dīja pār pasauli.

Viņš iztēlojās laiku trīssimt gadus pirms Kristus dzimša­nas un Aleksandra Lielā pēkšņo nāvi. Ģenerāļi cīnījās par viņa vareno impēriju, tā tika sadalīta trīs daļās, un sākās he­lēnisma periods grieķu vispasaules valdīšanas laiks. Vienu no zemju trešdaļām pieprasīja tālredzīgais maķedonietis Ptolemajs, kurš 304. gadā pirms mūsu ēras pasludināja sevi par Ēģiptes valdnieku, liekot pamatus Ptolemaja dinastijai, kuras galvaspilsēta bija Aleksandrija.

Ptolemaji bija intelektuāļi. Ptolemajs 1 bija vēsturnieks, Ptolemajs II zoologs, Ptolemajs III literatūras patrons, Ptolemajs IV dramaturgs. Viņi visi saviem bērniem par skolotājiem izvēlējās izcilākos zinātniekus un mudināja zinī­bu vīrus apmesties uz dzīvi Aleksandrijā.

Ptolemajs I izveidoja muzeju vietu, kur zinātnieki varē­ja pulcēties un apmainīties ar zināšanām. Lai atbalstītu zinī­bu viru centienus, viņš ierīkoja arī bibliotēku. Ptolemaja II laikā, 246. gadā pirms mūsu ēras, tā atradās divās vietās galvenā bibliotēka līdzās valdnieka pilij un otra, mazāka, die­va Serapis templī, saukta par Serapeum.

Ptolemaji bija dedzīgi grāmatu krājēji un sūtīja ekspedī­cijas meklēt tās visā tolaik zināmajā pasaulē. Ptolemajs II nopirka visu Aristoteļa bibliotēku. Ptolemajs III pavēlēja pār­meklēt visus kuģus, kas ienāca Aleksandrijas ostā. Ja tika at­rastas grāmatas, tās tika atņemtas, pārrakstītas, īpašniekiem atdotas kopijas, bet oriģināli ievietoti bibliotēkā. Grāmatu saturs bija visdažādākais dzeja, vēsture, retorika, filosofija, reliģija, medicīna, dabas zinātnes un tieslietas. Serapeum bija uzkrāts ap 43 000 pergamenta tīstokļu, kas bija pieejami visiem lasītājiem, un muzejā 500 000, kas bija atvēlēti tikai • zinātniekiem.

Kur tas viss pazuda?

Viena versija bija tāda, ka visa šī bagātība sadega 48. gadā pirms mūsu ēras, kad Ptolemajs XIII cīnījās ar Jūliju Cēzaru. Cēzars pavēlēja aizdedzināt valdnieka flotes kuģus, bet uguns izplatījās pa visu pilsētu un varēja iznīcināt ari bibliotē­ku. Citā versijā tika vainoti kristieši, kas 272. gadā it kā esot iznīcinājuši galveno bibliotēku, bet Serapeum 391. gadā, cīnī­damies pret pagānisma ietekmi pilsēta. Pēdējais pieņēmums bija tāds, ka bibliotēku iznīcinājuši arābi, kad tie 642. gadā iekaroja Aleksandriju. Tika apgalvots, ka kalifs Omārs uz jau­tājumu par valdnieka grāmatu kolekciju esot atbildējis šādi: "ja tas, kas rakstīts grāmatās, saskan ar Dieva grāmatu, tās nav vajadzīgas, ļa nesakrīt, tad tās nav vēlamas. Tās jāiznīcina." No­stāsti vēsta, ka veselus sešus mēnešus ar manuskriptiem ku­rinātas krāsnis Aleksandrijas pirtīs.

Šī doma Hermanam vienmēr sāpīgi iedūrās sirdī kā var tik vienkārši sadedzināt vienu no izcilākajām zināšanu krā­tuvēm cilvēces vēsturē?

Bet kas īsti notika?

Protams, tā kā Ēģipti pārņēma arvien lielāki nemieri un cīņas ar ārzemju iebrucējiem, bibliotēka zaudēja visas privi­lēģijas un krita par upuri vajāšanām, pūļa uzbrukumiem un militārai okupācijai.

Kad tā pazuda pavisam?

To nezina neviens.

Un vai leģenda atbilst patiesībai? Tā vēsta, ka drosmīgi ļaudis glābuši manuskriptus citu pēc cita, dažus pārrakstī­juši, citus nozaguši, rūpīgi saglabājot bagātīgo kolekciju. Vēsturnieki gadsimtiem ilgi piemin šos zinību glabātājus.

Sargus.

Hermanam patika iztēloties, ko šie nezināmie varoņi varētu būt saglabājuši. Nezināmus Eiklīda, Platona, Aristo­teļa, Augustīna darbus? Vai tekstus, kuru autori bija neskai­tāmi citi zinību vīri, kas vēlāk tika uzskatīti par attiecīgo zi­nātnes nozaru pamatlicējiem.

Kas to lai zina.

Un tāpēc meklēšana bija tik aizraujoša.

Nemaz nerunājot par Džordža Hadāda teorijām, kuras piedāvāja Hermanam iespēju vēl labāk īstenot ordeņa mēr­ķus. Politikas komiteja jau bija noteikusi, kā nestabilitāti Iz­raēlā varētu izmantot peļņas gūšanai. Biznesa plāns bija gan godkārīgs, gan izpildāms. Ja varēs pierādīt Hadāda pētīju­mus…

Pirms pieciem gadiem Hadāds bija ziņojis par kādu ap­meklētāju, kas bija nosaucis sevi par Sargu. Izraēliešu spiegi bija par to pavēstījuši Telavivai. Ebreji, kā vienmēr, pārāk uztraucās un uzreiz mēģināja nogalināt Hadādu. Par laimi, iejaucās amerikāņi, un Hadāds bija dzīvs vēl joprojām.

Hermans priecājās ari par to, ka viņa ziņu avoti amerikāņu politiķu aprindās tagad ielaidās sarunās un nesen apstipri­nāja jau zināmos faktus, papildinot tos ar jauniem, un tāpēc ari Seibrs tika sūtīts uzbrukumā Kotonam Malonem.

Bet kas īsti ir zināms? Varbūt Seibram kaut ko pavēstīs divkosīgais izraēliešu spiegs, kas viņu gaida Vācijā?

Vienīgais drošais pieturas punkts bija Džordžs Hadāds.

Viņš bija jāatrod.