Aleksandrijas sargs

26. NODAĻA VAŠINGTONA

Stefānija priecājās, redzot Kasiopeju Vitu. Iepriekšējo rei­zi viņa ar šo noslēpumaino marokānieti bija darbojusies kopā Francijas Pirenejos, risinot pavisam citādu dilemmu.

Apguldi viņu, un pazūdam, izrīkoja Vita.

Stefānija piecēlās un atlaida Heteri Diksoni, ļaujot tās gal­vai nobūkšķēt pret sola dēļiem.

Būs sāpīgs puns, ieminējās Vita.

Vai nav vienalga? Viņa gribēja likt mani nogalināt. Vai pateiksi, kā tu te gadījies?

Henriks domāja, ka tev noderēs palīdzība. Viņam nepa­tika no Vašingtonas pienākošās ziņas. Es biju tepat netālu, Ņujorkā, tāpēc viņš palūdza man tevi pieskatīt.

Kā tu mani atradi?

Tas nebija grūti.

Stefānija pirmo reizi atzinīgi novērtēja Torvaldsena noslēpumainību.

Atgādini, lai iekļauju viņu savā Ziemassvētku apsvei­kumu sarakstā.

Kasiopeja pasmaidīja. Tas viņam varētu patikt.

Stefānija norādīja uz Diksoni. Sasodīta vilšanās. Man šķita, ka mēs esam draudzenes.

Jūsu darbā tas būtu retums.

Kotonam draud lielas briesmas.

Henriks arī tā domā. Viņš cerēja, ka tu varēsi palīdzēt.

Pašlaik es esmu kļuvusi par mērķi, atbildēja Stefānija.

Un tas ari noved pie nākamas ķibeles.

Šie vārdi Stefāniju biedēja.

Diksones kundze neieradās viena. Kasiopeja norādīja uz Vašingtona pieminekļa pusi. Divi viri mašīnā pie tā uz­kalniņa. Neizskatās pēc izraēliešiem.

Saūdi.

Vēl labāk! Kā tu tā pamanījies nokaitināt visus?

Uzkalniņā parādījās divi vīrieši, kas nāca uz viņu pusi.

Nav laika skaidrot, atteica Stefānija. Ejam?

Viņas metās uz pretējo pusi, būdamas piecdesmit jardus priekšā vajātājiem, bet tas neko nelīdzētu, ja viņi uzdroši­nātos šaut.

Tu droši vien esi paredzējusi šādu gadījumu? jautāja Stefānija.

Ne gluži. Bet es protu improvizēt.

Malone atmeta domu par Ādamu un no drošās slēptu­ves aiz stāvošajiem auto metās pie ievainotās Pemas. Viņa drēbes bija novārtītas ielas putekļos. Uz mirkli pagriezies at­pakaļ, viņš pamanīja izraēlieti bēgam projām.

Kā jūties? viņš jautāja Pemai.

Viņas seja sāpēs saviebas, ar labo plaukstu viņa bija sa­spiedusi savainoto plecu.

Sāp, viņa ar pūlēm izdvesa.

Ļauj paskatīties.

Viņa papurināja galvu. Mazāk sāp… turot.

Malone pasniedzās un mēģināja noņemt plaukstu no brū­ces. Pemas acis iepletās sāpēs un dusmās. Neaiztiec!

Man jāredz.

Nemaz nebija jāsaka tas, kas abiem tāpat bija prātā. Kāpēc viņa nepalika dzīvoklī?

Viņa padevās, atlaida asiņaino pirkstu tvērienu, un Malo­ne ieraudzīja to, ko jau bija gaidījis. Lode bija plecu tikai aiz­ķērusi. Tikai mīksto audu brūce. Smagāks ievainojums būtu redzams uzreiz. Sašautus cilvēkus pārņem šoks. Viņu ķer­meņi it kā pamirst.

Tikai skramba, viņš paziņoja.

Pemas plauksta atkal sažņaudza brūci. Paldies par diagnozi.

Esmu pārcietis šādus ievainojumus.

To dzirdot, viņas skatiens atmaiga.

Jāiet prom, viņš mudināja.

Pemas seja sāpēs saviebās. Man tek asinis.

Citas izvēles nav. Viņš palīdzēja sievietei piecelties.

Sasodīts, Koton!

Es zinu, ka sāp. Bet, ja tu būtu palikusi dzīvoklī, kā es teicu…

Tālumā iekaucās sirēnas.

Jāpazūd. Bet vispirms vēl kaut kas jāizdara.

Pema šķita atgūstam savaldību un bija apņēmības pilna saglabāt mieru un palikt pie samaņas, tāpēc Malone veda viņu atpakaļ mājā.

Turi roku sažņaugtu, viņš pamācīja, kāpjot pa kāpnēm uz Hadāda dzīvokli. Asiņošanai vajadzētu apstāties. Brūce nav dziļa.

Sirēnas tuvojās.

Ko mēs darām? jautāja Pema, kad viņi bija nokļuvuši trešajā stāvā.

Malone atcerējās, ko Hadāds teica tieši pirms apšaudes. Jūs man daudz iemācījāt. Es atceros katru noteikumu un vel nesen tos stingri ievēroju. Arī to, kā glabāt vissi'arīgāko. Kad viņš pirmoreiz bija paslēpis Hadādu, viņš bija iemācījis viņam turēt vissvarīgākās lietas gatavībā, lai ātri varētu doties pro­jām. Laiks pārbaudīt, vai vecais zinātnieks tiešām bija to ievērojis.

Viņi iegāja dzīvoklī.

Ej uz virtuvi un sameklē dvieli, viņš izrīkoja, kamēr es tikšu galā šeit.

Viņu rīcībā bija kādas divas vai trīs minūtes.

Viņš metās uz guļamistabu. Mazā istabiņa nebija daudz lielāka par viņa paša guļamtelpu Kopenhāgenas dzīvokli. Uz grīdas kaudzēs stāvēja noputējušas grāmatas un papīri. Gulta nebija saklāta, naktsgaldiņi un kumode bija apkrauti kā krā­mu tirdziņa letes. Arī šeit pie sienām bija kartes. Izraēla se­nos laikos un mūsdienās. Nebija laika tās pētīt.

Viņš nometās uz ceļiem pie gultas, cerēdams, ka nojauta nebūs viņu pievīlusi.

Hadāds zvanīja uz Vidējiem Austrumiem, zinādams, ka sekos konfrontācija. Kad neizbēgamais uzbrukums notika, viņš nevairījās no cīņas, bet metās pretuzbrukumā, lai gan zināja, ka cietīs sakāvi. Bet ko viņš īsti teica Malonem? Es zināju, ka jūs atnāksiet. Sasodīti muļķīgi. Hadādam nebija ne­kādas vajadzības sevi upurēt. Laikam vainas apziņa par to­reiz, pirms daudziem gadu desmitiem, noslepkavoto vēst­nesi bija mocījusi veco viru jau sen.

Es to esmu parādā Sargam, kuru nošāvu. Tagad jāatdod pa­rāds.

To Malone varēja saprast.

Viņš pasniedzās zem gultas un kaut ko sataustīja, izvilka ādas mugursomu un ātri atsprādzēja tās siksnas. Somā bija grāmata, trīs bloknoti un četras salocītas kartes. Viņš cerēja, ka šeit apkopots vissvarīgākais no milzīgās zinību bagātības, ar ko bija pieblīvēts dzīvoklis.

Laiks doties projām.

Viņš steidzās atpakaļ uz darbistabu. Pema iznāca no vir­tuves, piespiedusi pie brūces dvieli.

Koton? viņa ierunājās.

Viņš saklausīja jautājumu viņas balsī. Vēlāk.

Turēdams rokā mugursomu, viņš izstūma Pemu pa dur­vīm un pēdējā brīdī paķēra šalli no kāda krēsla atzveltnes.

Viņi aši kāpa lejā.

Kā asiņošana? viņš apjautājās.

Izdzīvošu. Koton?

Sirēnas jau bija tikai viena kvartāla attālumā. Viņš apme­ta šalli Pemai ap pleciem, lai noslēptu ievainojumu.

Viņi soļoja be/rūplgā gaitā.

Turi dvieli pie rokas, viņš atgādināja.

Vēl simts pēdas, un viņi bija nokļuvuši uz bulvāra, ieniruši svešu seju jūrā, pretodamies vēlmei pielikt soli.

Malone pameta skatienu atpakaļ.

Kvartāla galā parādījās mirgojošas bākugunis un apstājās Hadāda mājas priekšā.

Koton?

Es zinu. Pazūdam ātrāk prom no šejienes.

Viņš zināja, ko Pema gribēja teikt. Atgriežoties dzivoklī, viņš ari bija to pamanījis. Asins traipu uz sienas vairs nebija. Ari uz grīdas ne. Vairs nebija jūtama biedējošā nāves dvaka.

Un arī Ievas un Džordža Hadāda līķi bija pazuduši.