Aleksandrijas sargs

45,NODAĻA VAŠINGTONA 10:30

Jaunais izskats Stefānijai nepatika. Sudraboti blondie mati ar Kasiopejas palīdzību bija kļuvuši gaiši kastaņbrūni. Pār­vērtības papildināja citāda kosmētika, jaunas drēbes un bril­les. Nekas sevišķs, tomēr pietiekami, lai paslēptos ļaužu drūzmā.

Sen neesmu valkājusi Geraldine vilnas bikses, viņa tei­ca Kasiopeja i.

Es samaksāju krietnu summiņu, tāpēc izturies pret tām saudzīgi.

Stefānija pasmaidīja. lt kā tu nevarētu to atļauties.

Komplekta ar biksēm bija blūze ar taisnu plecu līniju un tumši zila žakete. Viņas sēdēja aizmugures sēdeklī taksomet­rā, kas gausi virzījās caur vēlīnā rīta cēliena satiksmi.

Tevi ir grūti pazīt, atzina Kasiopeja.

Tu gribi teikt, ka parasti es ģērbjos kā vecene?

Nenāktu par ļaunu atjaunot garderobi.

Varbūt aiziesim kopā iepirkties, ja tikšu tam visam svei­kā cauri?

Kasiopejas acis priekā iemirdzējās. Stefānijai patika šī sie­viete. Viņas pārliecība uzmundrināja.

Viņas brauca uz Lerija Deilija māju. Viņš dzīvoja Klīvlendas parkā greznā rajona netālu no Nacionālās katedrāles. Savulaik tas pilsētniekiem bija vasaras patvērums no karstu­ma, bet tagad tur lepojās stilīgi veikaliņi, modīgas kafejnī­cas un populārs teātris dekoratīvā stila ēkā.

Viņas lika šoferim apturēt auto trīs kvartālus pirms Deilija mājas, samaksāja un izkāpa. Tālāk viņas devās kājām.

Deilijs ir iedomīgs kretīns, ieminējās Stefānija. Domā, ka neviens viņu nenovēro. Taču viņš glabā ierakstus. Manu­prāt, tas ir ellīgi stulbi, tomēr viņš tā dara.

Kā tu tiki viņam tik tuvu?

Viņš ir brunču mednieks. Es tikai sagādāju labu ķērienu.

-Gultas sarunas?

Pašas riebīgākās.

Deilija māja bija viena no daudzajām kādreizējām Vikto­rijas laikmeta vasaras rezidencēm. Stefānija sākumā brīnījās, kā gan viņš spēj maksāt tik milzīgu hipotēkas kredītu, bet pēc tam uzzināja, ka māja tiek īrēta. Uzlīme pirmā stāva loga vēstīja, ka ēkā darbojas signalizācija. Bija darbadienas vidus, un Deilijs droši vien bija Baltajā namā, kur pavadīja vismaz astoņpadsmit stundas. Konservatīvā prese mēdza slavināt viņa čaklumu, taču Stefāniju tas nespēja piemuļķot. Viņš ti­kai gribēja visu laiku palikt notikumu degpunktā, neatrau­joties ne uz mirkli.

Sarunāsim kaut ko, viņa teica.

Kasiopejas sejā parādījās viltīgs smaids. Tu gribi, lai es ielaužos mājā?

Tad es tikšu galā ar signalizāciju.

Seibrs sāka iejusties Džimija Makoluma lomā. Pats vārds gan viņam nepatika. Viņš sen nebija to izmantojis, tomēr no­lēma, ka tagad būs prātīgi to pieņemt, jo Malone varētu mē­ģināt to pārbaudīt. Ja tā, tad armijas reģistros tas parādī­sies. Bija arī dzimšanas apliecība, sociālās apdrošināšanas numurs, bet vairāk nekā, jo pēc ierašanās Eiropā viņš vārdu bija mainījis. Dominiks Seibrs izklausījās pārliecinoši un no­slēpumaini. Cilvēki, kas viņu nolīga, neko daudz par viņu nezināja, tikai vārdu, tāpēc tam bija jārada vajadzīgais iespaids. To viņš bija atradis kādā Vācijas kapsētā, un tas pie­derēja 19. gadsimtā mirušam aristokrātam.

Tagad viņš atkal bija Džimijs Makolums.

Māte bija nosaukusi viņu par Džeimsu par godu savam tēvam, kuru Džimijs dēvēja par Lielo tēti un kurš bija viens no nedaudzajiem vīriešiem, kas izturējās pret zēnu ar cieņu. Savu tēvu viņš nekad nebija pazinis un šaubījās, vai māte pati zina, kurš no daudzajiem mīlniekiem ir vainojams. Lai gan viņa bija laba māte un rūpējās par dēlu, viņa bija arī bezce­rīga neveiksminiece, kas mētājās no viena vīrieša pie cita, trīsreiz apprecējās un izšķieda visu naudu. Džimijs aizgāja no mājām astoņpadsmit gadu vecumā, lai iestātos armijā. Māte vēlējās, lai dēls mācās koledžā, bet zinības viņu neaiz­rāva. Tāpat kā māti viņu vilināja izdevīgums.

Taču atšķirībā no viņas Džimijs prata pienācīgi izmantot katru radušos izdevību.

Armija. īpašā vienība. Eiropa. Ordeņa padomnieki.

Sešpadsmit gadus viņš bija vergojis citu labā, izpildīdams viņu pavēles, uzņemdamies risku viņu vietā un samierinā­damies ar skopām uzslavām.

Tagad pienācis laiks pacensties pašam savā labā.

Riskanti? Protams.

Taču ordeņa vadība cienīja varu, apbrīnoja gudrību un rē­ķinājās tikai ar spēcīgiem pretiniekiem. Viņš vēlējās kļūt par ordeņa biedru. Varbūt pat par padomnieku. Vēl vairāk ja zudušajā Aleksandrijas bibliotēkā tiešām bija tas, uz ko ce­rēja Alfrēds Hermans, viņš varētu ietekmēt visas pasaules likteni.

Tas nozīmēja varu.

Viņa rokās.

Viņam bija jāatrod bibliotēka.

Un viņam palīdzēs vīrietis, kurš sēdēja otrā pusē celiņam lidmašīnā, kas lidoja no Londonas uz Lisabonu.

Kotons Malone un viņa bijusī sieva dažu minūšu laikā bija atrisinājuši varoņa pārbaudījuma uzdevuma pirmo daļu. Viņš bija pārliecināts, ka tikpat labi viņiem veiksies ari ar visu pā­rējo, un, kad tas būs paveikts, abus varēs novākt.

Taču viņš nebija muļķis. Malone noteikti būs piesardzīgs.

Būs jārīkojas negaidīti.

Stefānija vēroja, kā Kasiopeja atmūķē Lerija Deilija mājas sētas durvju slēdzeni.

Nepagāja pat minūte, viņa nobrīnījās. Nav slikti. Vai to māca Oksfordā?

Vispār tieši tur es pirmo reizi atmūķēju slēdzeni. Ja ne­maldos, tas bija dzērienu skapītis.

Viņa atvēra durvis un ieklausījās.

Tuvējā gaitenī skanēja pīkstieni. Stefānija pieskrēja pie sig­nalizācijas pults un ievadīja četrciparu kodu cerībā, ka muļ­ķis Deilijs nebūs to nomainījis.

Pīkstieni apklusa, un sarkano indikatora gaismiņu nomai­nīja zaļa.

Kā tu zināji?

Mana aģente noskatījās, kā viņš to ievada.

Kasiopeja pašūpoja galvu. Vai viņš ir galīgi stulbs?

To sauc par domāšanu ar nepareizo vietu. Viņš bija pār­liecināts, ka šī meiča ir tikai viņa priekam.

Stefānija nopētīja saules apgaismoto interjeru. Moderns noformējums. Daudz melnas, sudrabainas, baltas un pelēkas krāsas. Pie sienām abstrakti mākslas darbi. Nekā perso­niska. Nekādu emociju. Cik atbilstoši.

Ko mēs meklējam? jautāja Kasiopeja.

Ejam tur.

Pa īsu gaiteni viņa devās uz nišu, kas kalpoja kā mājas birojs. Aģente bija ziņojusi, ka Deilijs visu informāciju lejup­ielādē ar paroli aizsargātās flash atmiņas kartēs, neatstājot datus ne savā piezīmjdatorā, ne Baltā nama datorā. Meite­ne pēc izsaukuma, ko aģente bija nolīgusi Deilija pavedinā­šanai, bija pamanījusi šo savdabīgo rīcību kādā vakarā, kad Deilijs darbojās ar datoru, bet meiča apstrādāja viņu.

Stefānija pastāstīja Kasiopejai, ko viņa zināja. Diemžēl viņa īsti neievēroja, kur atrodas slēptuve.

Bija pārāk aizņemta?

Stefānija pasmaidīja. Katram jādara savs darbs. Un ne­maz nenoniecini viņu. Meitenes pēc izsaukuma ir ļoti node­rīgas ziņu pienesējas.

Un tu vēl sauc mani par samaitātu…

Jāatrod slēptuve.

Kasiopeja iesēdās koka krēslā, kas zem viņas nelielā sva­ra iečīkstējās un iekrakšķējās. Tai jābūt ērti aizsniedzamai.

Stefānija izpētīja nišu. Uz rakstāmgalda stāvēja vēstuļu prese, zīmuļu un pildspalvu statīvs, galda lampa un fotogrā­fijas, kur Deilijs bija redzams kopā ar prezidentu un vice­prezidentu. Divas sienas sedza šauri, augsti plaukti. Visa niša bija tikai kādas sešas kvadrātpēdas liela. Grīda tāpat kā visā mājā bija no cietkoksnes.

Nav daudz vietas slēptuvei.

Viņas uzmanību piesaistīja grāmatas plauktos. Šķiet, Dei­lijs aizrāvās ar politiskiem traktātiem. To nebija pārāk daudz tikai kāds simts. Papīra vāki juku jukām ar cietajiem iesēju­miem, daudzas muguriņas nodilušas un ieplaisājušas, lieci­not par cītīgu lasīšanu. Viņa pašūpoja galvu. Mūsdienu po­litikas lietpratējs, kas lasa visu pušu viedokļus.

Kāpēc tu tik ļoti viņu neciet?

Man vienmēr ir bijusi tāda sajūta, ka pēc atrašanās viņa tuvumā jānomazgājas dušā. Nemaz nerunājot par to, ka viņš jau no paša sākuma tīkoja padzīt mani no darba. Viņa ap­klusa. Un beidzot viņam tas izdevās.

Ārdurvju slēdzenē noskrapstēja atslēga.

Stefānija apcirtās apkārt un ieskatījās gaitenī uz. mājas fa­sādes pusi.

Durvis atvērās, atskanēja Lerija Deilija balss. Tad ierunā­jās vēl kāds. Sieviete.

Hetere Diksone.

Stefānija pamāja Kasiopejai, un abas metās pa gaiteni uz kādu no guļamistabām.

Atslēgšu signalizāciju, Deilijs paskaidroja.

īsu bridi valdīja klusums.

Savādi gan, nobrīnījās Deilijs.

Kaut kas noticis?

Stefānija saprata uzreiz. Pēc ienākšanas mājā viņa nebija atkal aktivizējusi signalizāciju.

Es skaidri atceros, ka pirms aiziešanas to ieslēdzu, teica Deilijs.

Atkal neilgs klusums, tad noklikšķēja pistoles aptvere.

Iesim paskatīties, paziņoja Diksone.