Aleksandrijas sargs

37, nodaĻa 7:40

Henrikam Torvaldsenam nepatika lidot, tāpēc nevienam no viņa uzņēmumiem nepiederēja lidmašīnas. Lai kaut cik atvieglotu ciešanas, viņš vienmēr sēdēja pirmajā klasē un li­doja agri no rīta. Lielie sēdekļi, ērtības un agrais laiks ma­zināja netīkamās bailes. Turpretī Gerijs Malone, šķiet, bija sajūsmā par šo piedzīvojumu. Viņš bija notiesājis savas bro­kastis un arī krietnu daļu Henrika porcijas.

Drīz nolaidīsimies, Torvaldsens teica Gerijam.

Kolosāli. Man tagad vajadzētu būt skolā, bet es esmu Austrijā.

Pēdējo divu gadu laikā viņi bija sadraudzējušies. Vasaras brīvdienās viesojoties pie tēva, Gerijs bieži bija palicis pa nak­ti Kristiangādē. Tēvs un dēls labprāt brauca jūrā ar četrdes­mit pēdas garo jahtu, kas bija pietauvota piestātnē pie Torvaldsena nama. Jahta bija nopirkta sen un domāta ceļo­jumiem pāri Orezundam uz Norvēģiju un Zviedriju, bet tagad tā gandrīz netika lietota. Torvaldsena dēls Kajs savu­laik mīlēja ūdeņus. Viņu atceroties, tēva sirds allaž sažņau­dzās sāpēs. Kopš viņa nāves bija pagājuši gandrīz divi gadi. Nošauts Mehiko līdz pat šim brīdim nezināma iemesla dēļ. Malone tur bija aizsūtīts uzdevumā un darīja visu iespēja­mo, un tā arī viņi iepazinās. Taču Torvaldsens nebija aizmir­sis Meksikā notikušo. Gan viņš beidzot atklās patiesību par sava dēla nāvi. Šādus parādus nedrīkst atstāt neatmaksātus. Tomēr kopā ar Geriju pavadītais laiks dāvāja vecajam vīram kaut nedaudz prieka, ko liktenis viņam bija tik neželīgi lau­pījis.

Labi, ka tu varēji braukt līdzi, viņš ieminējās. Ne­gribēju atstāt tevi mājā.

Es nekad neesmu bijis Austrijā.

Skaista zeme. Biezi meži. Sniegaini kalni. Ezeri augstu kalnos. Brīnišķīgas ainavas.

Vakar visu dienu viņš bija uzmanīgi vērojis Geriju, un šķi­ta, ka puisis labi pārcietis visus pārdzīvojumus, sevišķi, zi­not to, ka viņa acu priekšā lika nošauti divi cilvēki. Kad Ma­lone un Pema devās uz Angliju, Gerijs saprata, kāpēc viņiem jābrauc. Mātei bija jāatgriežas darbā, bet tēvam jānoskaid­ro, kāpēc Gerijs tika apdraudēts. Kristiangāde bija pazīsta­ma vieta, un Gerijs bija priecīgs tur palikt. Taču vakar pēc sarunas ar Stefāniju Torvaldsenam bija skaidrs, kas tagad jā­dara.

Tas pasākums, kur jums jāpiedalās, jautāja Gerijs, vai tas ir svarīgs?

Varētu būt. Man jāpiedalās vairākās sēdēs, bet gan jau atradīsim arī tev kādas izklaides tajā laikā.

Bet tētis? Vai viņš zina, ka mēs braucam? Mammai es neko neteicu.

Pema Malone pirms pāris stundām zvanīja un pārmija da­žus vārdus ar Geriju. Taču viņa nolika klausuli, pirms Tor­valdsens paguva ar viņu aprunāties. Es nešaubos, ka viens vai otrs no viņiem piezvanīs vēlreiz un Jespers paziņos, kur mēs esam.

Ņemdams Geriju līdzi, viņš riskēja, taču uzskatīja, ka tas ir arī viltīgs gājiens. Ja Alfrēds Hermans bija organizējis no­laupīšanu un Torvaldsens bija pārliecināts, ka tā ir -, tad, uzturoties asamblejā kopā ar šīs pasaules varenajiem, viņu pavadoņiem un miesassargiem, Gerijs varētu būt visdrošāk pasargāts. Viņš atkal atcerējās nolaupīšanu. Spriežot pēc sko­pajam ziņām, ko viņš bija ieguvis par Dominiku Seibru, šis amerikānis ir īsts profesionālis, kas diez vai izmantotu tik nemākulīgus pakalpiņus kā tie trīs holandieši, kuri salaida visu grīstē. Kaut kas tur nebija kārtībā. Malone ir spējīgs aģents, tas jāatzīst, tomēr notikumi risinājās kaut kā aizdo­mīgi gludi. Vai viss šis cirks bija iestudēts tieši Malones dēļ? Lai pamudinātu viņu rīkoties? Tādā gadījumā Gerijam bries­mas vairs nedraudēja.

Atceries, ko mēs runājām, viņš atgādināja. Esi uz­manīgs un daudz nepļāpā. Arī sienām ir ausis.

Sapratu.

Viņš pasmaidīja. Lieliski.

Tagad atlika tikai cerēt, ka viņš pareizi atšifrējis Alfrēdu Hermanu.