Aleksandrijas sargs

49. NODAĻA VĪNE 18:40

Torvaldsens uzvilka purpursarkano mantiju. Asamblejas laikā visiem ordeņa biedriem bija jāģērbjas šādos tērpos. Septiņos sāksies pirmā sēde, kuru viņš gaidīja bez lielas sa­jūsmas. Kā vienmēr, pārāk daudz runu, pārāk maz rīcības. Viņš spēja sasniegt savus mērķus bez citu palīdzības. Taču viņam patika vakara noslēgums saviesīgā garā.

Gerijs sēdēja vienā no polsterētajiem krēsliem.

Kā es izskatos? Torvaldsens jokojot apvaicājās.

Kā karalis.

Karaliskā samta mantija bija garumā līdz potītēm, uz tās ar zelta diegiem krāšņi izšūta ordeņa devīze ]E L'AY EMPRINS. Es esmu uzdrošinājies. Šis bija piecpadsmitā gad­simta tērps, tāds pats kā sākotnējā Zelta aunādas ordeņa biedriem.

Viņš pasniedzās pēc kakla ķēdes. Tā bija no tīra zelta ar melnas emaljas kramu un liesmām. Vidū karājās grezna zel­ta aunādas figūriņa.

To uzņemšanas ceremonijā uzdāvina katram ordeņa biedram. Mūsu simbols.

Izskatās dārga.

Tā arī ir.

Vai tas viss jums tiešām ir tik svarīgs?

Torvaldsens paraustīja plecus. Tas man sagādā prieku.

Taču nav nekas līdzīgs reliģijai.

Tētis teica, ka jūs esat ebrejs.

Viņš pamāja ar galvu.

Es neko daudz par ebrejiem nezinu. Tikai to, ka Otrajā pasaules karā miljoniem tika nogalināti. To es īsti nevaru sa­prast.

Tu neesi vienīgais. Gadsimtiem ilgi daudzi ir brīnīju­šies par to, kā mēs spējam izdzīvot.

Kāpēc cilvēki ienīst ebrejus?

Torvaldsens bieži bija domājis par šo jautājumu līdz ar filosofiem, teologiem un politiķiem, kuri par to strīdējušies gadsimtiem ilgi. Tas sākās ar Ābrahamu. Viņam bija de­viņdesmit deviņi gadi, kad Dievs ieradās pie viņa un noslē­dza derību, pasludinot izredzēto tautu ļaudis, kuri man­tos Kānaānas zemi. Diemžēl šis gods bija saistīts ar lielu atbildību.

Viņš redzēja, ka zēns klausās ar interesi.

Vai esi kādreiz lasījis Bībeli?

Gerijs papurināja galvu.

Palasi gan. Tā ir lieliska grāmata. No vienas puses, Dievs piešķīra izraēliešiem svētību. Padarī]a par izredzēto tautu. Taču, atbildot uz šo svētību, viņi paši izlēma savu likteni.

Kas notika?

Vecajā derībā teikts, ka viņi sadumpojās, dedzināja vīra­ku, piedēvēja savu labklājību elkiem, staigāja, kur vien sirds kāroja. Tāpēc Dievs par sodu izmētāja viņus neebreju vidū.

Un tāpēc cilvēki viņus ienīst?

Torvaldsens bija aizpogājis mantiju. Grūti teikt. Taču kopš tiem laikiem ebreji nemitīgi tiek vajāti.

Izklausās, ka šis Dievs ir diezgan dusmīgs.

Vecajā derībā attēlotais Dievs stipri atšķiras no Jaunās derības Dieva.

Diez vai man tāds patiktu.

Tu neesi vienīgais. Viņš apklusa. Ebreji pirmie sāka apgalvot, ka cilvēks pats ir atbildīgs par savu rīcību. Ja dzī­ve nav izdevusies, tā nav Dieva vaina. Tā ir tava paša vaina.

Un ar to mēs atšķiramies. Kristieši šo domu attīstīja tālāk. Cilvēks pats izpelnījās izraidīšanu no Paradīzes, bet, tā kā Dievs mīlēja cilvēku, viņš to izpirka ar sava dēla asinīm. Jūdu Dievs ir dusmīgs. Viņa mērķis ir taisnā tiesa. Kristiešu Dievs ir žēlsirdības Dievs. Tā ir liela atšķirība.

Dievam jābūt labam, vai tad ne?

Torvaldsens pasmaidīja, tad pārlaida skatienu greznajai istabai. Laiks pievērsties galvenajam. Saki, ko tu domā par to, kas notika paviljonā?

Baidos, Hermana kungam nepatiks, ka jūs nolaupījāt viņa meitu.

Tāpat kā taviem vecākiem nepatika tas, kas notika ar tevi. Atšķirība tikai tāda, ka viņa ir pieaugusi sieviete, bet tu pusaudzis.

Kāpēc tas viss notiek?

Domāju, ka drīz mēs to uzzināsim.

Pēkšņi guļamistabas durvis atvērās un iesteidzās Alfrēds Hermans. Viņš arī bija ģērbies karaliskā mantijā ar zelta me­daljonu, bet viņa tērps bija rotāts ar zilu zīdu.

Mana meita ir pie tevis? Hermans noprasīja, zvērojot niknumā.

Torvaldsens stāvēja kā klints. Jā.

Un tu droši vien zini, ka šo istabu noklausās.

Liela gudrība nebija vajadzīga.

Viņš juta, kā spriedze pieaug. Hermans atradās svešā te­ritorijā.

Henrik, es to nepacietīšu.

Ko tad tu darīsi? Atsauksi Ērgļa nagus izrēķināties ar mani?

Hermans vilcinājās. Vai to tu vēlies?

Torvaldsens piegāja viņam tuvāk. Tu pārkāpi robežu, nolaupot šo jaunekli. Viņš norādīja uz Geriju.

Kur ir Margarete?

Drošībā.

Tev nepietiek dūšas nodarīt viņai pāri.

Man pietiek dūšas darīt visu, kas vien vajadzīgs. Tik daudz tev vajadzētu mani pazīt.

Hermana vērīgais skatiens ieurbās viņā kā bulta. Viņam vienmēr šķita, ka austrieša skarbie sejas vaibsti vairāk pie­derētos zemniekam, nevis aristokrātam. Un es domāju, ka mēs esam draugi.

Es arī tāpat domāju. Taču laikam tas neko nenozīmēja, kad tu atņēmi šo jaunekli mātei un iznīcināji viņa tēva grāmatveikalu.

Bija laiks sākt asamblejas pirmo sēdi, tāpēc Torvaldsens bija rūpīgi izvēlējies laiku šai atklāsmei. Hermanam kā jau Zilā krēsla padomniekam vienmēr jāizrāda disciplīna un savaldība. Viņš nedrīkst izpaust ordeņa biedriem neko par saviem personiskajiem sarežģījumiem.

Un nedrīkst arī nokavēt.

Jāiet, Hermans beidzot noteica. Bet vēl nekas nav beidzies, Henrik.

Es piekrītu. Tev viss vēl tikai sākas.