Aleksandrijas sargs

19, NODAĻA LONDONA 12:30

Malone un Pema izkāpa no British Airivcnjs lidmašīnas. Nakti viņi bija pavadījuši Kristiangādē, pēc tam kopā aizli­dojuši no Kopenhāgenas uz Angliju. Pemai Londona bija tikai pārsēšanās punkts, jo viņa devās tālāk uz Džordžiju, bet Malonem galamērķis. Gerijs bija atstāts pie Torvald­sena. Dāņu rūpnieku zēns pazina jau no abām iepriekšējām Dānijā pavadītajām vasarām. Malone uzskatīja, ka pagai­dām, kamēr viņš nav noskaidrojis, kas īsti notiek, Kristi­angādē būs Gerijam visdrošākā vieta. Lai to nodrošinātu vēl vairāk, Torvaldsens savrupnama uzraudzībai nolīga privātas apsardzes firmas vienību. Pemai šis lēmums nebi­ja pa prātam, un viņi atkal sastrīdējās. Tomēr beidzot viņa saprata, ka tā ir labāk, sevišķi, ņemot vērā visu Atlantā no­tikušo. Tā kā visjaunākais jau bija garām, viņai bija jāatgrie­žas darbā. Viņa bija aizbraukusi steigā, pat nebrīdinot kolē­ģus. Viņa, protams, negribēja atstāt dēlu, tomēr beidzot bija spiesta piekrist, ka Malone spēs to aizsargāt daudz labāk nekā viņa.

Ceru, ka neesmu zaudējusi darbu, viņa ieminējās.

Es domāju, ka summas, ko klienti maksā par tavām dar­ba stundām, ir pietiekams iemesls piedošanai. Vai darbā pastāstīsi, kas bija noticis?

Vajadzēs.

Tas nekas. Saki visu, kas jāsaka.

Kāpēc tu vēl kaut ko darīsi? jautāja Pema. Kāpēc neliksi tam visam mieru?

Malone pamanīja, ka naktsmiers nācis Pemai par labu. Viņa nemitīgi lūdza piedošanu par savu vakardienas rīcību, bet Malone tikai atmeta ar roku. Viņš tiešām negribēja ar Pemu runāt, un, tā kā biļetes tika pasūtītas pēdējā brīdī, viņi lidmašīnā nesēdēja blakus. Labi, ka tā. Vēl nebija izrunāts viss par Geriju. Nepatīkami jautājumi. Bet tagad nebija īstais laiks.

Tā ir vienīgā iespēja panākt, lai tas neatkārtotos, viņš paskaidroja. Ja es nebūšu vienīgais, kas zina par saikni, tad vairs nebūšu uzbrukumu mērķis. Tātad arī tu un Gerijs ne.

Ko tu gatavojies darīt? taujāja Pema.

To Malone tiešām nezināja, tāpēc atbildēja: Izdomāšu, kad nokļūšu tur.

Viņi spraucās caur drūzmu uz termināļa pusi. Viņu klu­sēšana un piesardzīgā izturēšanās skaidri liecināja, ka labāk iet katram savu ceļu. Malone juta atmostamies divpadsmit gadus ilgajā Tieslietu departamenta aģenta darbā izkoptās asās novērošanas spējas. Lidmašīnā viņš bija kaut ko pama­nījis. Kādu vīrieti. Viņš sēdēja trīs rindas priekšā, pretējā salona pusē. Garš un kalsns, brūni iededzis, ar bārdas rugā­jiem apaugušiem vaigiem. Viņš iekāpa lidmašīnā Kopenhā­genā, un kaut kas viņa izskatā piesaistīja Malones uzmanību. Lidojuma laikā nekas ārkārtējs nenotika. Taču, lai gan sve­šinieks bija izkāpis no lidmašīnas pirms viņiem, tagad tas bija nokļuvis viņiem aiz muguras.

Un tas vairs nebija labi.

Tu vakar nošāvi to cilvēku, ne aci nepamirkšķinot, at­cerējās Pema. Un tas mani biedē.

Gerija drošība bija apdraudēta.

Vai arī agrāk tu tā darīji?

Katru dienu.

Es jau esmu redzējusi nāvi vairāk, nekā vajag.

Viņš varēja tikai piekrist.

Viņi soļoja tālāk. Malone juta, ka Pema saspringti domā. Viņš vienmēr prata noteikt, kad ritenīši viņas smadzenēs sāk griezties.

Vakar nepaspēju pateikt, viņa ieminējās. Bija pārāk daudz citu rūpju. Bet manā dzīvē tagad ir cits vīrietis.

Malone nopriecājās, tikai nesaprata, kāpēc Pema viņam to saka. Mēs jau sen vairs nejaucamies viens otra dzīvē.

Es zinu. Bet viņš ir ipašs. Pema pacēla roku un parā­dīja plaukstas locītavu. Viņš man uzdāvināja šo pulksteni.

Pema šķita tik lepna, tāpēc Malone izrādīja pienācīgu at­zinību. TAG Heuer. Nav slikti.

Es arī tā domāju. Tas bija tāds pārsteigums!

Vai viņš labi izturas pret tevi?

Viņa pamāja ar galvu. Man patik būt ar viņu kopā.

Malone nezināja, ko lai saka.

Es par to ieminējos tikai tāpēc, ka domāju varbūt mums vajadzētu salīgt mieru.

Viņi iegāja ļaužu pārpilnajā termināli. Bija laiks atvadīties.

Vai drīkstu doties tev līdzi? viņa iejautājās. Mans reiss uz Atlantu ir tikai pēc septiņām stundām.

Malone bija īpaši gatavojies šim atsveicināšanās brīdim un centās saglabāt bezrūpīgu toni. Tā nav laba doma. Man tas jādara vienam. Un nemaz nebija jāpiebilst tas, ko abi uzreiz nodomāja: sevišķi pēc vakardienas.

Pema pamāja ar galvu. Es saprotu. Man tikai šķita, ka tā varētu būt jauki pavadīta pēcpusdiena.

Maloni pārņēma ziņkāre. Kāpēc tu gribi nākt man lī­dzi? Man šķita, ka tu ilgojies ātrāk tikt projām no tā visa?

Tās saiknes dēļ es gandrīz aizgāju bojā, tāpēc gribētos zināt kaut ko vairāk. Un turklāt ko lai es sadaru lidostā?

Malone bija spiests atzīt, ka bijusī sieva izskatās lieliski piecus gadus jaunāka par viņu, bet izskatījās vēl jaunāka. Un arī sejas izteiksme gandrīz atgādināja seno laiku Pemu reizē bezpalīdzīga un neatkarīga, ar skatienu, kas izaicina uz vieglprātību. Vasarraibumainā seja un zilās acis uzjundīja atmiņu vilni, visu to, ko viņš bija pūlējies aizmirst, sevišķi kopš augusta, kad viņš uzzināja par Geriju.

Viņi bija precējušies ilgi. Dzīvojuši kopīgu dzīvi. Labas un ļaunas dienas. Viņš bija četrdesmit astoņus gadus vecs, šķī­ries ilgāk nekā gadu, atsevišķi dzīvoja gandrīz sešus.

Varbūt tiešām bija pienācis laiks tikt tam visam pāri. Lai pagātne paliek pagātnē. Un arī viņš pats nav bijis nekāds eņ­ģelis.

Taču ar miera līguma noslēgšanu vēl būs jāpagaida, tā­pēc viņš tikai piekodināja:

Atgriezies Atlantā un neiekulies nepatikšanās, labi?

Viņa pasmaidīja. To pašu es varētu teikt tev.

Man tas nav iespējams. Taču nešaubos, ka jaunais draugs tevi gaida sveiku un veselu.

Koton, mums vēl jāizrunājas. Mēs abi no tā izvairāmies.

Mēs runāsim, bet tad, kad tas viss būs galā. Pagaidām lai būtu pamiers?

Sarunāts.

Es došu tev ziņu, kā man veiksies, un neraizējies par Geriju. Henriks par viņu parūpēsies. Viņš tiks labi apsargāts. Telefona numurs tev ir, vari zvanīt, kad vien gribi.

Ar možu smaidu sejā viņš pamāja Pemai ar roku un de­vās uz termināļa izejas un taksometru stāvvietas pusi. Somu viņš nebija paņēmis līdzi. Atkarībā no tā, cik ilgi būs jāuz­kavējas, viņš nepieciešamākās lietas nopirks vēlāk, kad būs atradis saikni.

Taču pirms lidostas atstāšanas vēl bija par kaut ko jāpār­liecinās.

Pie izejas durvīm viņš piegāja pie informācijas letes un pa­ņēma no statīva pilsētas karti. Tad bezrūpīgi pagriezās un sāka pētīt karti, pāri tās malai piesardzīgi vērodams cauri plašajai telpai plūstošo ļaužu straumi.

Viņš bija domājis, ka Kārnais gaidīs, kad viņš ies projām, ja tas tiešām seko viņam.

Taču izrādījās, ka okšķeris uzmana Pemu.

Tas Malonem nemaz nepatika.

Nosviedis karti uz letes, viņš steidzās cauri terminālim. Pema iegāja kādā no daudzajām kafejnīcām, laikam nolēmusi īsināt laiku ar kafiju vai maltīti. Kārnais iekārtojās duty-free veikalā, no kura varēja ērti novērot kafejnīcu.

Interesanti gan. Acīmredzot šodien Malone nebija uzma­nības centrā.

Viņš arī iegāja kafejnīcā un piegāja pie galdiņa, pie kura sēdēja Pema. Viņas sejā parādījās neviltots izbrīns. Ko tu te meklē?

Es pārdomāju. Vai vēl gribi nākt līdzi?

Jā, protams!

Ar vienu noteikumu.

Es zinu. Neteikšu ne vārda.

Stefānija domās vēlreiz atkārtoja Torvaldsena vārdus. Pēc tam mierīgi pārjautāja:

Tu esi Zelta aunādas ordeņa biedrs?

Jau trīsdesmit gadu. Es to vienmēr esmu uzskatījis ti­kai par tādu saviesīgu klubu bagātajiem un ietekmīgajiem. Un visbiežāk tā arī ir…

Kad jūs neuzpērkat politiķus un nedodat kukuļus, lai iegūtu pasūtījumus.

Stefānij, nomierinies! Tu taču zini, kā šajā pasaulē viss notiek. Es nenosaku noteikumus, tikai spēlēju saskaņā ar jau esošajiem.

Pastāsti visu, ko zini, Henrik. Un beidz sprediķot.

Mani detektīvi izpētīja, ka abi vakar nošautie ir no Am­sterdamas. Vienam bija draudzene. Tā pastāstīja, ka viņas mīļotais regulāri strādājot kāda vīra labā. Reiz viņa to bija redzējusi, un pēc viņas apraksta es sapratu, ka ari pats esmu šo vīru redzējis.

Stefānija gaidīja, kas sekos.

Interesanti, ka jau gadiem ilgi ordeņa pasākumos esmu daudz ko dzirdējis par pazudušo Aleksandrijas bibliotēku.

Zilā krēsla padomnieks Alfrēds Hermans ir kā apsēsts ar šo jautājumu.

Vai zini, kāpēc?

Viņš domā, ka mēs varētu daudz ko mācīties no seno laiku gudrībām.

Par to Stefānija šaubījās, bet viņai bija jāzina vairāk. Kāda ir abu nošauto saistība ar ordeni?

Vīrietis, kuru šī sieviete aprakstīja, bija klāt ordeņa pa­sākumos. Taču ne kā biedrs. Kā darbinieks. Viņa vārdu sie­viete nedzirdēja, bet viņas draugs reiz nosauca to segvār­dā, kas ir zināms arī man. Die Klauen der Adler.

Stefānija domās pārtulkoja. Ērgļa nagi. Vai vēl kaut ko pastāstīsi?

Varbūt tad, kad būšu pārliecināts?

Kad viņa jūnijā pirmo reizi satika Torvaldsenu, viņš ne­būt nebija tik atsaucīgs, un tas vēl vairāk saasināja viņu jau tā saspringtās attiecības. Taču kopš tiem laikiem viņa bija iemācījusies nenovērtēt šo dāņu kungu pārāk zemu. Labi. Tu teici, ka galvenās ordeņa intereses ir Vidējie Austrumi. Ko tu ar to domāji?

Paldies, ka tu neuzstāj.

Beidzot jāiemācās ar tevi sadarboties. Turklāt tu nebū­tu teicis tik un tā.

Torvaldsens klusi iesmējās. Mēs esam tik līdzīgi.

Tas gan mani biedē.

Nav jau tik ļauni. Bet, atbildot uz tavu jautājumu par Vidējiem Austrumiem arābu pasaule diemžēl ciena tikai spēku. Taču viņi prot arī vienoties, un viņiem ir ko piedā­vāt, sevišķi nafta.

Stefānijai nebija ko iebilst.

Kas ir arāba ļaunākais ienaidnieks? jautāja Torvald­sens. Amerika? Nē, Izraēla. Tā viņam ir kā dadzis acī. Tāpēc, ka tā atrodas tur tieši arābu pasaules vidū. Ebreju valsts. Norobežota 1948. gadā, piespiedu kārtā pārvietojot gandrīz miljonu cilvēku, ja var ticēt arābu datiem. Zemi, kuru gadsimtiem ilgi sev pieprasījuši palestīnieši, ēģiptieši, jordānieši, libānieši un sīrieši, pasaule vienkārši atdeva ebre­jiem. Arābi to nosauca par nakba katastrofu. Piemērots apzī­mējums. Torvaldsens brīdi klusēja. Abām pusēm.

Un uzreiz sākās karš, teica Stefānija. Pirmais no dau­dziem.

Par laimi, tajos visos uzvarēja Izraēla. Šo sešdesmit gadu laikā izraēlieši visiem spēkiem turējušies pie savas zemes tikai tāpēc, ka Dievs teica Ābrahāmam, ka tā tam būs būt.

Stefānija atcerējās Brenta Grīna citētos vārdus. Un tas Kungs teica Ābramam: "Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kurā tu atrodies, ziemeļu virzienā un dienvidu virzienā, uz aus­trumiem un rietumiem, jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz miižīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem."

Dieva solījums Ābrahāmam ir viens no iemesliem, kāpēc Palestīna tika atdota ebrejiem, turpināja Henriks. It kā viņu senču dzimtene, ko novēlējis pats Dievs. Kurš gan to apstrīdēs?

Vismaz viens man zināms palestīniešu zinātnieks.

Kotons man stāstīja par Džordžu Hadādu un biblio­tēku.

To gan nevajadzēja.

Šaubos, vai viņam pašlaik rūp noteikumu ievērošana, un patlaban arī tu neesi viņa labāko draugu sarakstā.

To Stefānija bija pelnījusi.

Mani ziņu avoti Vašingtonā stāsta, ka Baltais nams vē­las, lai Hadāds tiktu atrasts. Tu droši vien to zini.

Viņa neatbildēja.

Nemaz necerēju, ka tu to apstiprināsi vai noliegsi. Bet kaut kas tur notiek, Stefānij. Kaut kas svarīgs. Augsti varas­vīri nemēdz tērēt laiku nieku dēļ.

Viņa piekrita.

Var rīkot sprādzienus. Terorizēt cilvēkus katru dienu. Tā neko nevar atrisināt. Bet, ja tev pieder kaut kas tāds, ko tavs ienaidnieks grib iegūt vai negrib ļaut iegūt nevienam citam, tad tev ir īsta vara. Es pazīstu Zelta aunādas ordeni. Ietekme. Pēc tās tiecas Alfrēds Hermans un viņa ordenis.

Un ko viņi ar to iesāks?

Ja tas trāpīs Izraēlai pašā sirdī un tas tiešām ir iespē­jams -, tad arābu pasaule gribēs tirgoties, lai to iegūtu. Visi ordeņa biedri būs ieguvēji no draudzīgām attiecībām ar arā­biem. Viņu uzmanības piesaistīšanai pietiek jau ar naftas cenu, bet jauni tirgi viņu precēm un pakalpojumiem ir vēl lielāks ieguvums. Kas zina? Šī informācija varbūt pat apšaubīs pa­šas ebreju valsts pastāvēšanu, aizdziedējot daudz sāpīgu brū­ču. Ilgstoša Izraēlas aizsardzība Amerikai izmaksā dārgi. Cik reižu jau ir tā noticis? Kāda arābu valsts pieprasa Izraēlas iznīcināšanu. Iejaucas ANO. Savienotās Valstis to atmasko. Visi sadusmojas. Sāk šķindināt zobenus. Lai nomierinātu aiz­kaitinātos, jāizdala tiem koncesijas un dolāri. Iedomājies ja tas vairs nebūtu vajadzīgs, cik brīvāka kļūtu pasaule un arī Amerika.

Varbūt tieši to bija iecerējis Lerijs Deilijs kā prezidenta sa­sniegumu, ar ko viņš ieietu vēsturē. Taču viņai bija jājautā:

Kas gan var būt tik spēcīgs?

Es nezinu. Bet mēs taču pirms dažiem mēnešiem lasī­jām kādu senu dokumentu, kas mainīja visu pašos pamatos. Arī šeit var slēpties kaut kas ar līdzvērtīgu ietekmi.

Viņam bija taisnība, bet īstenība bija skarba. Kotonam ir vajadzīga šī informācija.

Viņš to saņems, bet vispirms mums pašiem viss jāuz­zina.

Un kā tu domā to paveikt?

Šajā nedēļas nogalē notiks ordeņa ziemas kopsapulce. Es negribēju doties uz to, bet tagad braukšu gan.