Aleksandrijas sargs

29, nodaĻa LONDONA 19:30

Malone vēroja aizmigušo Pemu. Viņš bija atlaidies krēslā pie viesnīcas istabas loga ar Džordža Hadāda somu klēpi. Par dezinfekcijas līdzekli viņam bija taisnība. Pema no visa spēka iekodās dvielī, kamēr viņš tīrīja brūci. Viņas acis pie­plūda asarām, tomēr viņa turējās godam un neizdvesa nevie­nu skaņu. No sirds juzdams Pemai līdzi, viņš bija viesnīcas veikalā nopircis tai jaunu kreklu.

Malone arī bija noguris, taču viņa aģenta nervi, kā viņš pats mēdza teikt, deva muskuļiem jaunus spēkus. Viņš atce­rējās, kā kādreiz nācies vairākas dienas iztikt bez ēšanas, ne­mitīgā adrenalīna spriedzē, ar vienu vienīgu domu paliki dzīvam un izpildīt uzdevumu. Viņš bija domājis, ka tas viss jau pieder pagātnei. Ka vairs nekas tāds nebūs jāpiedzīvo.

Un te nu viņš bija.

Pašā notikumu degpunktā.

Dažas pēdējās stundas varētu salīdzināt ar ļaunu murgu, tikai atšķirībā no sapņiem notikumi atmiņā tēlojās pilnīgi skaidri. Viņa draugs Džordžs Hadāds nošauts viņa acu priekšā. Slepeno dienestu aģenti kaut ko meklē. Citkārt viņam par to nebūtu nekādas daļas. Taču šoreiz šie nelieši bija nolaupījuši viņa dēlu un uzspridzinājuši grāmatu veika­lu. Nu nē! Tas jau bija personisks apvainojums.

Viņš bija tiem parādā atriebību.

Tāpat kā Hadāds, viņš bija nolēmis atdot parādu.

Taču viņam bija jāzina vairāk.

Hadāda paskaidrojumi bija mīklaini gan pirms, gan pēc izraēliešu ierašanās. Vēl ļaunāk viņš tā arī nepaguva pa­stāstīt, ko īsti bija atklājis pirms daudziem gadiem un kas tieši lika izraēliešiem viņu nogalināt. Cerēdams, ka atbildes uz šiem jautājumiem būs atrodamas ādas somā, kas gulēja viņa klēpī, Malone atsprādzēja somas siksnas un izņēma grā­matu, trīs piezīmju bloknotus un četras kartes.

Grāmata bija astoņpadsmitā gadsimta sējums, smalki ap­strādātie ādas vāki trausli kā saulē izkaltuši. Uzraksts uz vāka nebija salasāms, tāpēc viņš uzmanīgi atšķīra grāmatu un ieskatījās titullapā.

Eisēbijs Hieronīms Sofronijs. "Varoņa ceļojums".

Viņš pāršķirstīja lappuses.

Romāns, kas sarakstīts pirms vairāk nekā divsimt gadiem diezgan sausā un pedantiskā stilā. Grūti iedomāties, kāda varētu būt tā nozīme, taču varbūt izskaidrojums atradīsies piezīmju grāmatās.

Viņš pāršķirstīja visas trīs.

Tās bija pierakstītas Hadāda sīkajā rokrakstā angļu valo­da. Malone ielūkojās ciešāk.

…Sargu atstātās norādes radīja nemieru. Varoņa pār­baudījums ir grūts. Baidos, ka esmu bijis muļķis. Taču nebiju pirmais tāds. Tomass Beinbridžs arī bija muļķis. Acīmredzot astoņpadsmitā gadsimta beigās arī viņam tika izteikts uzaicinājums uz bibliotēku, un viņš bija izturē­jis varoņa pārbaudījumu. Uzaicinājumam noteikti bija tāds nosacījums, ka šis apmeklējums jāpatur noslēpumā. Ne jau tāpēc Sargi divtūkstoš gadu sargājuši bibliotēkas bagātības, lai kāds no aicinātajiem izpaustu noslēpumu. Taču Beinbridžs pārkāpa šo uzticēšanos un uzrakstīja par pieredzēto, l/ii noslēptu nodevību, viņš izveidoja savu sa­cerējumu kā romānu, nosaucot to ne pārāk izteiksmīgi "Varoņa ceļojums". Grāmata tika izdota nelielā tirāžā un palika gandrīz nepamanīta. Beinbridža laikos pasaule bija fantastisku stāstu pārpilna (šie romāni nebaudīja lielu cie­ņu), tāpēc grāmatas varoņa ceļojumu uz kādu mītisku bib­liotēku lasītāji neuzņēma ar lielu sajūsmu. Pirms trim gadiem es kādā Velsas muižā atradu šīs grāmatas eksem­plāru un to nozagu. To lasot, nekādu interesantu ieskatu nevar gūt. Tomēr Beinbridžs nespēja pretoties kārdināju­mam vēlreiz pārkāpt Sargiem doto klusēšanas solījumu. Pēdējos mūža gados viņš sava Oksfordšīras nama dārzā lika uzcelt lapeni. Marmorā tika iekalts kādas gleznas atveidojums un romiešu burti. Glezna bija Nikolā Pusēna darbs, kura sākotnējais nosaukums bija "Laime, ko pār­traukusi nāve", bet mūsdienās tas vairāk zināms kā "Arkādijos gani II".

Malone neko daudz nezināja par Pusēnu, taču bija dzir dējis šo vārdu. Par laimi, citā piezīmju grāmatā Hadāds pa skaidroja sīkāk.

Pusēns bija likteņa pabērns līdzīgi kā Beinbridžs. Viņš bija dzimis Normandijā 1594. gadā un pirmos trīs­desmit dzīves gadus pavadījis vienās mocībās. Viņam cie­šanas sagādāja mecenātu trūkums, nepateicīgas kurtizā­nes, vāja veselība un parādi. Pat darbs pie Luvras Lielās galerijas griestu apgleznošanas viņu neiedvesmoja. Viss mainījās tikai tad, kad 1642. gadā Pusēns atstāja Fran­ciju un devās uz Itāliju. Ceļojums, kas parasti ilga tikai dažas nedēļas, Pusēnām prasīja gandrīz sešus mēnešus. Romā Pusēns sāka gleznot citādā stilā, ar lielāku pārlie­cību, ātri guva ievērību un tika atzīts par Romas izcilāko mākslinieku. Ir bijis daudz minējumu, ka ilgā ceļojuma laikā Pusēns uzzinājis kādu lielu noslēpumu. Interesants fakts kad tika pabeigta glezna "Arkādijas gani", tnecenāts, kurš bija to pasūtījis kardināls Rospiljosi, kas vēlāk kļuva par pāvestu Klementu IX, neiztika gleznu pub­liskai apskatei, bet turēja savos privātajos apartamentos. Viņam piederēja izcila bibliotēka, un vēsturnieki vēlāk nosauca viņu par pāvestu brīvdomātāju.

Norāde uz to, ko Pusēns varēja piedzīvot, atrodama vēstulē, kas rakstīta sešus gadus pēc "Arkādijos ganu" pa­beigšanas. Vēstules autors, priesteris, Luija XIV finanšu ministra brālis, domāja, ka tas, ko viņš uzzinājis no Pusēna, varētu interesēt Francijas monarhiju. Es atradu šo vēstuli pirms dažiem gadiem Kosē-Brisaka ģimenes arhīvos.

Mēs ar viņu apspriedām dažas lietas, kuras viegli varēšu jums raksturot sīkāk; lietas, kuras ar Pusēna kunga starpniecību piešķirtu jums tādas priekšrocības, kuras pat karaļiem būtu ļoti grūti no viņa iegūt un kuras, kā viņš pats apgalvo, varbūt turpmākajos gados neviens cits nespēs atklāt. Un vēl vairāk tās atklāt ir tik grūti, ka nekas pašlaik visā pasaulē nevar izrā­dīties vērtīgāks vai līdzvērtīgs.

Iespaidīgs paziņojums turklāt tik mīklains. Bet pie­mineklis, ko Beinbridžs lika uzcelt savā dārzā, bija vēl mīklaināks. Pēc "Arkādijos ganu" pabeigšanas Pusēns nezin kāpēc uzgleznoja tās spoguļattēlu, kas tika nosaukts "Arkādijos gani II". Un tieši to Beinbridžs izvēlējās mar­mora bareljefam. Nevis oriģinālu, bet tā pretējo līdzinie­ku. Beinbridžs bija gudrs, un veselus divsimt gadus šis simboliem piesātinātais piemineklis bija nogrimis aizmir­stībā.

Malone lasīja tālāk, maldoties varbūtību labirinta. Diem­žēl Hadāds neko daudz vairāk neatklāja. Pārējās piezīmes bija saistītas ar Veco derību, tās tulkojumiem un vēstījuma pretrunām. Nebija arī nekāda ziņojuma no Sarga. Nekāda sīkāka apraksta par varoņa pārbaudījumu, tikai niecīga pie­zīme vienas piezīmju grāmatas beigās.

Beinbridža nama viesistabā vēl viens Beinbridža augst­prātības piemērs. Ļoti daiļrunīgs nosaukums. "Sv. Hieronīma atklāsme". Apbrīnojami un atbilstoši, jo diži meklē­jumi bieži sākas ar atklāsmi.

Vismaz kāda norāde, tomēr neatbildētu jautājumu jopro­jām bija pārāk daudz. Un viņš bija pārliecinājies, ka mocīša­nās ar jautājumiem, uz kuriem nav atbilžu, ātri vien notruli­na smadzenes.

Ko tu lasi?

Viņš pacēla skatienu. Pema joprojām gulēja gultā, ar gal­vu uz spilvena, tikai bija atvērusi acis.

To, ko atstāja Džordžs.

Pema lēni piecēlās sēdus, izberzēja miegu no acīm un ieskatījās pulkstenī. Cik ilgi es gulēju?

Kādu stundu. Kā plecs?

Smeldz.

Dažas dienas tā būs.

Viņa izstiepa kājas. Cik reizes tu, Koton, esi bijis sašauts? Trīs? '

Viņš pamāja ar galvu. To nevar aizmirst.

Es arī neaizmiršu. Ja atceries es rūpējos par tevi.

Tā tiešām bija.

Es tevi mīlēju, Pema turpināja. Zinu, ka tu varbūt tam neticēsi. Bet es tiešām mīlēju.

Tad vajadzēja pastāstīt par Geriju.

Tu mani sāpināji ar savu rīcību. Es nevarēju saprast, kā­pēc tev vajadzēja mani krāpt. Kāpēc tev ar mani nepietika.

Es biju jauns. Dumjš. Sava svarīguma pārņemts. Dieva dēj, tas bija pirms divdesmit gadiem. Un vēlāk es to nožē­loju. Centos būt labs vīrs. Tiešām centos.

Cik sieviešu tev bija? Tu tā ari nepateici.

Viņš negribēja melot. Četras. Tikai vienas nakts romāniņi ar viņām visām. Tagad viņš gribēja zināt. Un tev?

Tikai viens. Bet mēs satikāmies vairākus mēnešus.

Tas sāpināja. Tu viņu mīlēji?

Tik daudz, cik precēta sieviete spēj mīlēt kādu citu, ne­vis savu viru.

Malone saprata, kas ar to domāts.

No tā ari radās Gerijs. Viņa, šķiet, cīnījās ar mokošu jautājumu, kas uzmācās no pagātnes. Kad es raugos uz Ge­riju, dažkārt dusmojos uz sevi par šādu rīcību lai Dievs man piedod -, bet vienlaikus esmu ari pateicīga liktenim. Ge­rijs vienmēr bija kopā ar mani. Tu nāci un gāji.

Pema, es tevi mīlēju. Gribēju būt tavs vīrs. Un tiešām ļoti nožēloju savu rīcību.

Ar to nepietika, viņa nomurmināja, nodūrusi skatie­nu grīdā. Toreiz es to neapzinājos, bet vēlāk apjautu, ka ar to nekad nepietiks. Tāpēc mēs pirms šķiršanās piecus ga­dus nodzīvojām atsevišķi. Es vēlējos saglabāt mūsu laulību, bet vienlaikus tomēr ne.

Tu tik stipri man ienīdi?

Nē, es ienīdu pati sevi par to, ko biju nodarījusi. Pa­gāja gadi, līdz es to sapratu. Vari man ticēt cilvēks, kurš ienīst pats sevi, ir dziļi nelaimīgs. Viņš tikai pats to neapzi­nās.

Kāpēc tad neizstāstīji par Geriju, kad tas bija noticis?

Tu nebiji pelnījis patiesību. Vismaz tā es toreiz domāju. Tikai pagājušajā gadā es īsti apjautu šo kļūdīšanos. Tu mani krāpi. Es arī tevi krāpu, taču man gadījās bērns. Tev taisnī­ba. Vajadzēja uzreiz izstāstīt. Taču tā spriež nobrieduši cil­vēki, bet mēs, kā jau tu teici, abi bijām jauni un dumji.

Viņa apklusa. Malone neiejaucās.

Tāpēc arī es visu laiku dusmojos uz tevi, Koton. Jo no­sodīju sevi. Taču tāpēc arī beidzot pateicu tev par Geriju. Tu taču saproti, ka mani neviens nespieda teikt. Ja es būtu tur­pinājusi klusēt, tu tā arī nemūžam neuzzinātu. Bet es gribē­ju izbeigt melus. Gribēju noslēgt mieru ar tevi.

Un arī ar sevi pašu.

Viņa lēni pamāja ar galvu. Visvairāk. Viņas balss ap­rāvās.

Kāpēc tu sekoji man pie Hadāda mājas? Tu taču zināji, ka būs apšaude.

Teiksim, ka tas bija kārtējais muļķīgais gājiens.

Taču viņš zināja labāk. Laiks pateikt patiesību. Tu ne­vari atgriezties Atlantā. Lidostā tev sekoja kāds vīrietis. Tā­pēc es aicināju tevi līdzi.

Viņas sejā parādījās domīgas neizpratnes izteiksme. Tev vajadzēja to pateikt.

Jā, vajadzēja.

Kāpēc lai kāds man sekotu?

Meklē izdevīgu bridi. Varbūt labāk jānoslēpj pēdas.

Viņš redzēja, ka Pema saprot, ko viņš grib teikt.

Viņi grib mani nogalināt?

Viņš paraustīja plecus. Nav ne jausmas. Tur jau tā ne­laime. Mēs tikai minam.

Viņa atlaidās gultā, pārāk nogurusi, sāpju nomocīta un ap­stulbusi, lai strīdētos. Ko tu tagad darīsi? Hadāds ir mi­ris. Izraēliešiem vajadzētu likties mierā.

Un tas mums dod lielisku priekšrocību sameklēt to, ko meklēja Džordžs. To varoņa pārbaudījumu. Viņš atstāja vi­sas šīs lietas ar nolūku. Viņš vēlējās, lai mēs to izdarām.

Pema nolaida galvu uz spilvena. Nē. Viņš gribēja, lai tu to izdari.

Malone redzēja, kā viņa sāpēs saviebjas. Atnesīšu ledu, ko pielikt pie pleca. Tas palīdzēs.

Es ar tevi nestrīdēšos.

Viņš piecēlās, paņēma tukšo spainīti un devās uz durvīm.

Es gribētu zināt, kas ir tik svarīgs, lai tā dēļ būtu vērts mirt, viņa teica.

Viņš apstājās. Tu būtu pārsteigta, uzzinot, cik maz tas var būt.

Laikam piezvanīšu Gerijam, kamēr tu būsi projām, ieminējās Pema. Gribu pārliecināties, ka viņam klājas labi.

Pasaki, ka es ilgojos pēc viņa.

Viņam tur ir labi?

Henriks rūpēsies par viņu. Neraizējies.

Kur tad sāksim meklējumus?

Labs jautājums. Taču, raugoties pāri istabai uz somā at­rastajām grāmatām, viņš zināja, ka atbilde ir tikai viena.