Aleksandrijas sargs

65, nodaĻa vīnē 8:30

Sēdēdams tauriņu mājā, Torvaldsens atšķīra atlantu. Viņi ar Geriju bija pamodušies pirms stundas, nomazgājušies dušā un paēduši vieglas brokastis. Uz Schmetterlirtghaus viņš bija atnācis ne tikai tādēļ, lai izvairitos no elektroniskajām noklausīšanās ierīcēm, bet arī, lai gaidītu nenovēršamo. Hermans, protams, atklās zādzību tas bija tikai laika jau­tājums.

Rīta cēliens ordeņa biedriem bija brivais laiks, jo nākamā asamblejas sēde bija paredzēta tikai vēlā pēcpusdienā. Visu nakti Torvaldsens glabāja atlantu ar tajā paslēptajiem rok­rakstiem zem gultas. Tagad viņš dega nepacietībā uzzināt kaut ko vairāk. Lai gan viņš prata lasīt latīņu valodā, viņa grieķu valodas zināšanas bija niecīgas, bet sengrieķu valo­du, kurā, visticamāk, bija rakstītas Hieronīma un Augustīna vēstules, viņš neprata nemaz. Viņš bija pateicīgs Hermanam par sagādātajiem tulkojumiem.

Gerijs sēdēja krēslā viņam pretī. Jūs vakarnakt teicāt, ka tas varētu būt tas, ko mēs meklējām.

Torvaldsens nosprieda, ka zēns ir pelnījis uzzināt patie­sību. Tevi nolaupīja, lai piespiestu tavu tēvu atrast kaut ko, ko viņš pirms daudziem gadiem bija paslēpis. Man šķiet, ka šie rokraksti ir ar to saistīti.

Kas tie ir?

Divu zinību viru Augustīna un Hieronīma vēstules. Viņi dzīvoja ceturtajā un piektajā gadsimtā un palīdzēja iz­veidot kristīgo reliģiju.

Vēsture. Man tā sāk patikt, taču brīžiem tās jau šķiet par daudz.

Henriks pasmaidīja. Un šodien nelaime ir tāda, ka mums ir pārāk maz dokumentu no tiem laikiem. Kari, poli­tika, laika zobs un cilvēku ļaunprātība iznīcinājuši vēstures liecības. Taču šīs ir divu zinību vīru pašrocīgi pierakstītas domas.

Viņš par tiem nedaudz zināja. Augustīns bija dzimis Āfri­kā, viņa māte bija kristiete, bet tēvs pagāns. Kļuvis pieau­dzis, viņš pieņēma kristīgo ticību un savu jaunību aprakstīja grāmatā "Atzīšanās". Torvaldsens zināja, ka daudzās univer­sitātēs tā vēl joprojām ir obligātās literatūras sarakstā. Augus­tīns kļuva par Hipo bīskapu, Āfrikas katolicisma intelektuālo līderi un nelokāmu stingras ticības aizstāvi. Viņš tiek uzska­tīts par lielas daļas baznīcas agrīno teoriju pamatlicēju.

Arī Hieronīms bija dzimis pagānu ģimenē un izlaidīgi pa­vadījis jaunību. Viņš arī bija izglītots un tika godāts kā inte­lektuālākais no visiem baznīcas pamatlicējiem. Viņš dzīvoja kā vientuļnieks un trīsdesmit gadus veltīja Bībeles tulkoša­nai. Kopš tiem laikiem viņa vārds vienmēr tika saistīts ar bibliotēkām, un viņš pat tika pasludināts par to svēto aiz­bildni.

No naktī noklausītās sarunas Torvaldsens noprata, ka abi šie zinību vīri, kas dzīvoja dažādās senās pasaules malās, Hieronīma mūža darba tapšanas laikā apmainījās ar vēstu­lēm. Hermans bija paskaidrojis viceprezidentam par Bībeles manipulācijām, bet Torvaldsens vēlējās izprast to pilnībā. Tāpēc viņš sameklēja tulkojuma lappuses un sāka skaļi lasīt angļu tekstu.

Mans skolotais brāli Augustiņ, bija laiks, kad es ticē­ju, ka "Septuagint" ir brīnumains darbs. Es to izlasīju Aleksandrijas bibliotēkā. Uzzinot seno rakstītāju domas,

kas paustas stāstījumā par izraēliešu grūto likteni, ticī­ba, kas pilda manu dvēseli, uzliesmoja jaunā spēkā. Taču tagad šim priekam sekoja apjukums. Strādājot pie senā teksta tulkojuma, arvien vairāk pārliecinos, kāda vaļība pieļauta "Septuagint". Veselas lappuses iztulkotas nepa­reizi. ļeruzāleme nav atsevišķa apdzīvota vieta, bet apga­bals, kur atrodas daudzas apdzīvotas vietas. Vissietākā no upēm jordāna nav upe, bet gan kalnu grēda. Arī vie­tu nosaukumi lielākoties ir nepareizi. Grieķu tulkojums neatbilst senebreju oriģinālam. Izskatās, ka ir mainīts viss vēstījums, un nevis nezināšanas pēc, bet tīši.

Hieronīm, mans draugs, tev uzticēts grūts uzdevums, ko vēl vairāk sarežģī mūsu dižā misija. Tas, ko tu atklāji, nav palicis nepamanīts arī citiem. Es arī esmu daudz lai­ka pavadījis Aleksandrijas bibliotēkā. Daudzi no mums ir lasījuši šos manuskriptus. Es izlasīju llerodota aprakstu par ceļojumu uz Palestīnu piektajā gadsimtā pirms mūsu Kunga dzimšanas. Viņš redzēja, ka šajā persiešu pārval­dītajā apgabalā dzīvo sīrieši. Viņš neatrada neko, kas lie­cinātu par izraēliešu vai jūdu klātbūtni. Nebija ne Jeru­zalemes, ne Jūdas. Tas man šķita visai pārsteidzoši, ņemot vērā, ka vecajā tekstā minēts, ka tieši tajā laikā Jeruzale­mē ticis pārbūvēts jūdu templis un Jūda bija liela un varena province, ļa tā būtu, tad šis grieķu zinību vīrs būtu to pamanījis, jo viņš ir izslavēts kā dedzīgs vēro­tājs. Es izpētīju, ka pirmoreiz senās Izraēlas atrašanās vie­tu tagadējā Palestīnā minējis romietis Strabo. Viņa dar­bā "Vēsture" viss ir sīki aprakstīts, un man bija izdevība izlasīt to bibliotēkā. Strabo darbs tika pabeigts divdesmit trīs gadus pēc mūsu Kunga dzimšanas, tātad viņš to rak­stīja laikā, kad Kristus dzīvoja. Strabo atzīmē, ka vārds "Jūdeja" pirmoreiz tiek attiecināts uz Palestīnu grieķu valdīšanas laikā, jo grieķu valodā jūdu apzīmētu zemi ap­zīmē ar vārdu "loudaia". Tas bija tikai gadsimtu pirms mūsu Kunga dzimšanas. Tātad kādā brīdi, starplaikā starp Herodota un Strabo ceļojumu, kurus šķīra kādi četrsimt gadi, jūdi apmetās Palestīnā. Pats Strabo rakstīja par lielu skaitu izraēliešu, kuri aizbēga no kādas zemes dienvidos un apmetās Palestīnā. Viņš skaidri nepateica, no kādas zemes, taču, ņemot vērā Ēģiptes tuvumu un vieglo pie­kļūšanu tai, iziešana droši vien notikusi no turienes uz Palestīnu. Taču šim secinājumam nav nekādu pierādīju­mu. Strabo rakstīja, ka šo stāstu uzzinājis no Aleksan­drijas jūdiem, ar kuriem kopā pavadījis daudz laika. Viņš brīvi pārvaldīja ebreju valodu un savā grāmatā "Vēstu­re" minēja, ka atradis kļūdas "Septuagint". Viņš rakstī­ja, ka Aleksandrijas bibliotēkas zinātnieki, kuri pārtulko­ja veco tekstu grieķu valodā, vienkārši saistīja šo tekstu ar to, ko uzzināja no saviem laikabiedriem jūdiem. Strabo rakstīja, ka Aleksandrijas jūdi bija aizmirsuši savu pagātni un tāpēc mierīgā garā veidoja to no jauna.

Mans skolotais brāli Augustiņ, esmu izlasījis ļosifa Flāvija darbus. Šī jūda rakstiem ir liels svars. Viņš dzī­voja gadsimtā pēc mūsu Kunga dzimšanas. Viņš skaidri norāda, ka Palestīna ir vecajā tekstā minētā zeme, un pie­zīmē, ka šis apvidus ir vienīgais viņam zināmais, kur pa­stāvēja jūdu politiska sistēma. Vēlākā laikā Cēzarejas Ei­sēbijs mūsu visaugstākā imperatora Konstantīna vārdā piešķīra vecajā tekstā minētos nosaukumus vietām Pales­tīnā. Esmu lasījis viņa darbu "Par vietu nosaukumiem Svētajos rakstos". Taču pēc vecā senebreju teksta izpētes skaidri redzams, ka Eisēbija darbā ir kļūdas. Viņš, šķiet, brīvi piemērojis vietvārdiem nozīmes un dažos gadījumos vienkārši minējis, tomēr viņa darbam ir liela nozīme. Dievbijīgi un ticīgi svētceļnieki izmanto to kā ceļvedi.

Hieronīm, mans draugs, šis uzdevums mums jāveic ar lielu uzcītību. Mūsu reliģija vēl tikai veidojas, un no

visām pusēm to apdraud briesmas. No taviem centieniem ir atkarīga mūsu izdzīvošana. Vecā teksta tulkojums la­tīņu valodā ļaus to izlasīt daudziem. Lūdzu tevi nemai­nīt to, ko iesākuši "Septuagint" radītāji. Mūsu Kungs Kristus dzīvoja Palestīnā. Vēstī, ko mēs gatavojamies paust jaunajā derībā, mums jābūt vienotiem. Es sapro­tu, ko tu vēlies pateikt ka vecajā tekstā laikam nav ap­rakstīta izraēliešu dzīve zemē, ko mēs tagad saucam par Palestīnu. Kāpēc lai tas būtu tik svarīgi? Mūsu mērķis ir pavisam citāds nekā "Septuagint" radītājiem. Mūsu Jaunajai derībai jābūt Vecās piepildījumam. Tikai šādi tās vēstījums tiks pacelts augstākā pakāpē nekā Vecajai derī­bai. Savienojot Veco ar ļauno, mēs pierādīsim, cik liela nozīme bija mūsu Kungam Kristum un cik svarīga ir Viņa vēsts. Kļūdas, ko esi pamanījis "Septuagint", ne­vajag labot. Kā jau pats teici, jūdi, kuri palīdzēja tulko­tājiem, bija aizmirsuši savu pagātni. Viņi neko nezināja par savas tautas dzīvi senos laikos, bet tikai to, kas ar tiem notika viņu pašu laikā. Tāpēc tavā tulkojumā Palestīnai, kuru mēs pazīstam, jāpaliek tādai pašai abās derībās. Tāds ir mūsu uzdevums, dārgais brāl, mūsu misija. No mums atkarīga mūsu reliģijas un mūsu Kunga Kristus nākotne, un Viņš mūs iedvesmo izpildīt Viņa gribu.

Torvaldsens beidza lasit.

Šeit bija skaidri redzams, ka divi baznīcas pamatlicēji, iespējams, gudrākie un izcilākie, nodarbojas ar Vecās deribas latīņu tulkojuma sagrozīšanu. Hieronīma rīcībā nenolie­dzami bija oriģinālais senebreju valodā sarakstītais manu­skripts, un viņš bija pamanījis kļūdas tā iepriekšējā tulkojumā grieķu valodā. Augustīns zināja par Herodotu un Strabo. Pirmais no tiem tiek uzskatīts par vēstures, otrais ģeogrā­fijas pamatlicēju. Viens grieķis, otrs romietis. Vīri, kuri dzī­voja dažādos gadsimtos un būtiski izmainīja vēsturi. Strabo "Ģeogrāfija" pastāvēja vēl joprojām un tika uzskatīta par vie­nu no vērtīgākajiem senajiem tekstiem, kas daudz ko atklāj par tā laika pasauli, bet "Vēsture" bija zudusi.

Nebija saglabājusies neviena kopija.

Tomēr Augustīns to bija lasījis.

Aleksandrijas bibliotēkā.

Ko tas viss nozīmē? jautāja Gerijs.

Ļoti daudz.

Ja senā baznīca viltojusi Vecās derības tulkojumu, pielā­gojot tās vārdus atbilstoši saviem mērķiem, tam varētu būt graujošas sekas.

Hermanam bija taisnība. Kristieši noteikti iesaistīsies cīņā.

Domas drudžaini šaudījās Torvaldsena galvā, pūloties ap­tvert Zilā krēsla padomnieka plānus. Šajos gados viņš no sa­runām bija nopratis, ka Hermans nav ticīgs. Viņš uzskatīja reliģiju par politisku instrumentu, bet ticību par spieķi vā­jajiem. Viņš ar lielu prieku noskatīsies triju galveno reliģiju mokās, uzzinot, ka Vecā derība ir pavisam citāda, nekā visi domājuši līdz šim.

Lappuses Torvaldsena rokās bija neizsakāmi vērtīgas. Tās bija daļa no Hermana pierādījumiem. Taču Zilā krēsla pa­domniekam bija vajadzīgs vēl kas vairāk. Un tāpēc tik sva­rīga bija Aleksandrijas bibliotēka. Ja tā vēl pastāvēja, tā varēja būt vienīgā vieta pasaulē, kur atrodams mīklas atminējums. Taču tās atrašana bija Malones ziņā, ja jau viņš bija ceļā uz Sīnaju.

Viņš novēlēja draugam veiksmi.

Taču nedrīkstēja aizmirst Savienoto Valstu prezidentu. Nā­kamajā ceturtdienā bija plānots viņu nogalināt.

To novērst gan bija Torvaldsena ziņā.

Viņš izvilka no kabatas mobilo tālruni un sastādīja nu­muru.