Aleksandrijas sargs

60. NODAĻA VĪNE 23:20

Torvaldsens veda Geriju no pils otrā stāva uz apakšstā­vu. Pēc neilgās šāvakara sarunas viņš vairs nebija saņēmis nekādu ziņu no Alfrēda Hermana. Gerijs bija pavadījis va­karu kopā ar dažiem citiem viesiem. Divi ordeņa biedri bija atveduši savus pusaudžu vecuma bērnus, un Hermans bija sarīkojis viņiem vakariņas siltumnīcā nama aizmugurē.

Tas bija superīgi, jūsmoja Gerijs. Tauriņi lidinās tie­ši šķīvī.

Torvaldsens vairākas reizes bija redzējis tauriņu māju, un arī viņam tā šķita burvīga. Viņš pat bija apsvēris iespēju ierī­kot tādu Kristiangādē.

-Tās ir apbrīnojamas radībiņas, kam nepieciešama rūpīga kopšana.

Tur bija kā īstā tropu mežā.

Viņi abi nespēja aizmigt. Acīmredzot arī Gerijs bija nakts­putns. Tāpēc viņi devās uz Hermana bibliotēku.

Torvaldsens bija dzirdējis, ka Zilā krēsla padomnieks gatavojas tikties ar Ekonomikas komiteju. Šīs sarunas ilgs kādu laiku, un viņš paspēs izlasīt vajadzīgo un sagatavoties. Rītdienas asamblejā tiks pieņemts lēmums. Debatēm jābūt konkrētām un precīzām. Svētdien visi brauks projām. Asam­blejas nekad nevilkās ilgi. Darbinieki un komisijas sašauri­nāja apspriežamo jautājumu loku, atstājot tikai tos, kuru izlemšanai nepieciešams visu ordeņa biedni balsojums. Tie ari tika izteikti, apspriesti un atrisināti noteikts ordeņa dar­bības virziens turpmākajiem mēnešiem lidz pavasarim.

Tāpēc viņam bija jāsagatavojas.

Milzīgā bibliotēka bija divu stāvu augstumā, ar spīdīgiem riekstkoka sienu paneļiem. Vienu sienu aizņēma melns mar­mora kamīns ar baroka figūriņām un franču gobelēniem ma­lās. Visas pārējās sienas no grīdas līdz griestiem klāja iebū­vēti grāmatu plaukti, bet augstos griestus rotāja izteiksmīgs gleznojums, kas atgādināja atklātu debesjumu.

Uz augšējiem plauktiem veda vītņu kāpnes. Pieķēries pie gludajām dzelzs margām, viņš lēni sāka kāpt pa šaurajiem pakāpieniem.

Ko mēs te meklējam? jautāja Gerijs, kad viņi bija no­kļuvuši augšā.

Man kaut kas jāizlasa.

Viņš zināja par Hermana bibliotēkā goda vietā novietoto grezno Bībeli. Hermans lepojās, ka šis esot viens no vecā­kajiem drukātajiem izdevumiem. Atradis seno sējumu, Tor­valdsens ar cieņu aplūkoja smalki izrotāto vāku.

Bībele bija pirmā grāmata, kas tika iespiesta, kad piec­padsmitajā gadsimtā šī metode beidzot tika izstrādāta un pilnveidota. Gūtenbergs izdeva daudzas Bībeles. Šī ir viena no tām. Kā jau teicu, tev vajadzētu to palasīt.

Gerijs raudzījās uz grāmatu, un Torvaldsens zināja, ka zēns īsti nespēj novērtēt tās nozīmi. Tāpēc viņš piebilda:

Šie vārdi pārvērta cilvēces vēstures gaitu. Tie izmainīja sabiedrības attīstību un izveidoja politiskās sistēmas. Bībeli un Korānu varētu atzīt par divām vissvarīgākajām grāma­tām uz šīs planētas.

Kā vārdi var būt tik svarīgi?

Gerij, tie nav tikai vārdi. Tā ir rīcība, ko tie izraisa. Pēc tam kad Gūtenbergs sāka drukāt grāmatas lielos daudzu­mos, tās ātri izplatījās. Tās nebija lētas, tomēr 1500. gadā vairs nebija nekāds retums. Labāka piekļuve informācijai nozīmēja lielāku viedokļu dažādību, pamatotākus strīdus, plašāku valdošo aprindu kritiku. Informācija pārvērta pasau­li. Padarīja to citādu. Viņš norādīja uz Bībeli. Un ši grā­mata izmainīja visu.

Viņš uzmanīgi atvēra vāku.

Kādā valodā tā ir? jautāja Gerijs.

Latīņu.

Jūs protat tajā lasīt?

Torvaldsens pasmaidīja, saklausot Gerija neticību. To es apguvu jau bērnībā. Viņš papliķēja zēnam pa plecu. Tev arī vajadzētu iemācīties.

Un kāds no tā būtu labums?

Piemēram, varētu izlasīt šo Bībeli.

Viņš ieskatījās satura rādītājā. Trīsdesmit deviņas grā­matas. Ebreji godā pirmās piecas no Pirmās līdz Piektajai Mozus grāmatai. Tās stāsta par senās Izraēlas tautas vēstu­ri, sākot no pasaules radīšanas, grēku plūdiem, iziešanas no Ēģiptes, klejojumiem tuksnesī līdz Likuma nodošanai Mo­zum Sīnajā. Varens eposs.

Viņš zināja, ka ebrejiem šie raksti nozīmē daudz. Tāpat kā nākamās praviešu Jozua, Soģu, Samuēla un Ķēniņu grā­matas -, kuras turpina vēstījumu par izraēliešiem no Jordānas upes šķērsošanas līdz Kānaānas iekarošanai, par dau­dzu karaļvalstu uzplaukumu un krišanu, un sakāvi no asiriešu un babiloniešu rokas.

Tiek uzskatīts, viņš paskaidroja Gerijam, ka šis grā­matas stāsta par Izraēlas tautas vēstures attīstību tūkstošiem gadu pirms Kristus. Šīs tautas liktenis bija tieši saistīts ar Die­vu un Viņa dotajiem solījumiem.

Bet tas bija tik sen!

Torvaldsens pamāja ar galvu. Pirms četriem tūkstošiem gadu. Un tomēr arābi un ebreji kopš tiem laikiem karo savā starpā, cenzdamies pierādīt šo vārdu patiesumu.

Viņš lēni atšķīra Pirmo Mozus grāmatu un atrada meklē­to nodaļu. Un tas Kungs teica Ābrahāmam: "Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kurā tu atrodies, ziemeļu virzienā un dien­vidu virzienā, uz austrumiem un rietumiem, jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācē­jiem." Viņš bridi klusēja. Šo vārdu dēļ miljoniem cilvēku zaudējuši dzīvību.

Viņš klusībā vēlreiz pārlasīja sešus vissvarīgākos vārdus.

Ko tas nozīmē? jautāja Gerijs.

Torvaldsens raudzījās uz zēnu. Cik reižu Kajs bija viņam jautājis to pašu? Būdams ebreju ticības piekritejs, dēls bija iemācījies arī latīņu valodu un izlasījis Bībeli. Viņš bija krietns cilvēks, taču kļuva par kārtējo bezjēdzīgas varmācības upuri.

Patiesība ir svarīga, viņš teica drīzāk pats sev, nevis Gerijam.

No tās vietas, kurā tu atradies.

Vai esi saņēmis kādas ziņas no tēta? jautāja Gerijs.

Torvaldsens uzmeta viņam skatienu un papurināja galvu.

Ne vārda. Viņš ir devies meklēt kaut ko līdzīgu tam, ko mēs redzam šeit. Bibliotēku. Tajā varētu būt atslēga, kas ļau­tu saprast šos Bībeles vārdus.

Viņa uzmanību piesaistīja kāda skaņa lejā. Bibliotēkas dur­vis atvērās, ierunājās divas balsis. Vienu viņš pazina tas bija Alfrēds Hermans.

Viņš pamāja zēnam, un abi paslēpās loga nišā aiz plauk­tiem. Telpu lejā blāvi apgaismoja dažas spuldzes, bet augšē­jo balkonu griestos paslēpti gaismekļi. Viņš deva zīmi Geri­jam būt klusam. Zēns pamāja ar galvu.

Viņš klausījās.

Otrs vīrietis runāja angliski.

Amerikānis.

Tas ir svarīgi, Alfrēd. Pat vēl vairāk nekā svarīgi. Dzī­vības un nāves jautājums.

Man ir zināma jūsu situācija, atbildēja Hermans. Taču tā nav kritiskāka par mūsējo.

Malone ir ceļā uz Sīnaju. Jūs teicāt, ka viss būs kārtībā.

Būs arī. Vai drīkstu ieliet vēl konjaku?

Mēģināt mani nomierināt?

Es mēģinu ieliet jums vēl konjaku.

Torvaldsens ar rokas mājienu lika Gerijam palikt turpat, bet pats izlavījās no nišas un piesardzīgi pameta skatienu pāri greznajām dzelzs margām. Lejā stāvēja Alfrēds Her­mans, liedams no karafes konjaku. Viņam līdzās bija jaunāks vīrietis, varbūt nedaudz pāri piecdesmit gadiem, ģērbies tumšā uzvalkā. Viņa galvu rotāja kupli, gaiši mati. Gludi skū­tā seja izstaroja enerģiju un labvēlību kā portretu glezno­tāja modelim vai aktierim.

Un tas nemaz nebija tālu no patiesības.

Torvaldsens pazina šo cilvēku.

Tas bija Savienoto Valstu viceprezidents.