Aleksandrijas sargs

87. NODAĻA vašingtona pirmdiena, 10. oktobris, 8:30

Stefānija sēdēja Ovālajā kabinetā. Viņa tur bija viesojusies jau daudzkārt un parasti jutusies nelāgi. Taču šodien bija ci­tādi. Viņa un Kasiopeja bija ieradušās uz tikšanos ar prezi­dentu Danielsu.

Vakar Vermontā ar pienācīgu godu bija apglabāts Brents Grīns. Prese slavēja viņa godīgumu un sasniegumus. Demo­krāti un republikāņi apgalvoja, ka skumšot pēc viņa. Pats Da­nielss teica aizkustinošu atvadu runu. Lerijs Deilijs klusā ce­remonijā tika apglabāts Floridā. Tikai ģimene un tuvākie draugi. Stefānija un Kasiopeja ari bija klāt.

Savādi gan, kā viņa bija nepareizi novērtējusi abus šos vī­rus. Deilijs, protams, nebija nekāds svētais, taču nebija arī slepkava un nodevējs. Viņš centās apturēt notiekošo. Diem­žēl notiekošais apturēja viņu.

Vēlos, lai jūs atgrieztos Magelāna nodaļā, paziņoja Da­nielss.

To būs grūti izskaidrot.

Man nevienam nekas nav jāpaskaidro. Es nekad nees­mu gribējis atlaist jūs no amata, bet toreiz nebija citas izvēles.

Stefānija gribēja atgriezties darbā. Viņai tas patika. Taču bija vēl kāds jautājums. Un kas būs ar kongresmeņu ku­kuļošanu?

Es jau teicu, Stefānij. Es neko par to nezināju. Bet ta­gad viss ir beidzies un cauri. Taču valstij tāds skandāls par labu nenāks tāpat kā ar Grīnu. Pieliksim tam punktu un iesim tālāk.

Stefānija nebija īsti pārliecināta par Danielsa vienkāršajiem risinājumiem, taču bija jāpiekrīt. Tā bija pareizākā riciba.

Neviens tā arī neuzzinās, kas noticis? jautāja Kasio­peja.

Danielss sedeja pie rakstāmgalda, uzcēlis kājas uz tā ma­las un atbalstījis garo augumu pret krēsla atzveltni. Ne­viena vārda.

Viceprezidents sestdien bija atkāpies no amata, kā iemes­lu minot politiskas domstarpības ar administrāciju. Žu rnalisli izmisīgi centās pierunāt viņu sniegt interviju televīzijā, bet pagaidām neveiksmīgi.

Es pieļauju, turpināja Danielss, ka mans bijušais vice­prezidents centīsies kļūt par tādu kā slavenību. Mēs atļausimies dažus publiskus strīdus par politiku vai ko tamlīdzī­gu. Varbūt viņš pat mēģinās startēt nākamajās vēlēšanās. Taču es nebaidos no tādas cīņas. Un, runājot par cīņām uz­maniet Zelta aunādas ordeni! Tie ļautiņi var būt bīstami. Pagaidām mēs viņiem izsitām pamaļu zem kājām, taču driz viņi atkal piecelsies.

Un izraēlieši? jautāja Kasiopeja. Kā būs ar tiem?

Esmu devis viņiem solījumu, ka nekādās ziņas par bib­liotēku netiks izpaustas atklātībā. Kotons un viņa bijusī sie­va vienīgie zinās, kur tā atrodas, bet es to pat nekur neatzī­mēšu. Lai tā sasodītā padarīšana paliek apslēpta. Danielss paraudzījās uz Stefāniju. Vai salīgāt mieru ar Heteri?

Vakar bērēs. Viņai Deilijs tiešām patika. Viņa man pa­stāstīja par viņu daudz, ko tādu, ko es nezināju.

Redzat nu, nevajag tā tiesāt cilvēkus. Grīns lika nogali­nāt Deiliju, kad bija izpētījis atmiņas kartes. Tās norādīja uz sazvērestības vājajām vietām, kas bija jālikvidē. Hetere ir laba aģente. Viņa dara savu darbu. Grīns un viceprezidents būtu iznīcinājuši Izraēlu. Viņiem nerūpēja nekas, tikai pašu labums. Un jūs domājāt, ka es neesmū uzticams.

Stefānija pasmaidīja. Arī šajā ziņā es kļūdījos, preziden­ta kungs.

Danielss pievērsās Kasiopejai. Atgriezīsieties Francijā būvēt savu pili?

Kādu laiku esmu bijusi projām. Darbinieki droši vien nesaprot, kas ar mani noticis.

Ja jūsējie ir tādi paši kā mani, tad viņiem viss vienalga, kamēr vien pienāk algas čeki. Danielss piecēlās. Paldies jums abām par visu, ko paveicāt.

Stefānija palika sēžot. Viņa kaut ko nojauta. Ko jūs vēl noklusējat?

Danielsa acis iezibējās. Varbūt daudz ko.

Par bibliotēku. Vēl pavisam nesen jūs bijāt tik dedzīgs tās aizstāvis. Jūs taču neļausiet tai palikt slepenībā, vai ne?

To neizlemšu es. Par bibliotēku ir atbildīgs kāds cits, un mēs visi zinām, kurš tas ir.

Malone klausījās, kā Kopenhāgenas zvani ieskandina tre­šo pēcpusdienas stundu. Hojbro laukumā valdīja parastā ik­dienas kņada. Viņš, Pema un Gerijs sēdēja pie āra galdiņa un tikko bija paēduši pusdienas. Viņš un Pema vakar bija at­lidojuši no Ēģiptes, kur bija pavadijuši dienu kopā ar Sar­giem, atvadoties no Džordža Hadāda.

Viņš pamāja, lai atnes rēķinu.

Torvaldsens stāvēja piecdesmit jardu tālāk, vērodams Ma­lones veikala pārbūvi, kas tika sākta iepriekšējā nedēļā, ka­mēr viņi paši bija projām. Tagad četrstāvu ēkas fasādi se­dza sastatnes un strādnieki rosījās gan iekšā, gan ārā.

Aiziešu atsveicināties no Henrika, paziņoja Gerijs un aizsteidzās cauri pūlim.

Cik žēl, ka Džordžam bija tā jāmirst, teica Pema.

Malone zināja, ka viņu nomoka vēl daudz skumju domu.

Viņi nebija neko daudz runājuši par bibliotēkā notikušo.

Kā jūties? viņš apjautājās.

Es nogalināju cilvēku. Viņš bija pēdējais maitasgabals, taču es viņu nogalināju.

Viņš neatbildēja.

Tu piecēlies, viņa turpināja. Nostājies viņam pretī, zinādams, ka es esmu viņam aiz muguras. Tu zināji, ka es šaušu.

Es nebiju pārliecināts. Taču zināju, ka tu kaut ko darīsi, un ar to man pietika.

Es pirms tam nekad nebiju šāvusi. Kad Hadāds iedeva man to ieroci, viņš tikai pateica, ka vajag mērķēt un šaut. Viņš zināja, ka es to izdarīšu.

Pema, beidz mocīties. Tu darīji to, kas bija jādara.

Tāpat kā tu visus tos gadus. Viņa apklusa. Man tev kaut kas jāsaka, bet tas nav viegli.

Viņš gaidīja.

Lūdzu, piedod man. Piedod par visu. Es pat nespēju iedomāties, kas viss tev tajā darbā bija jāpārcieš. Es domā­ju, ka tā ir tikai tāda bravūra, mačo lielīšanās. Bet tagad sa­protu. Man nebija taisnība. Daudzos jautājumos.

Es varu teikt to pašu. Es arī lūdzu piedošanu. Par visu, kas tajos gados sagāja greizi.

Viņa padodoties pacēla rokas. Labi, manuprāt, tagad mums jau pietiek emociju.

Malone pastiepa roku. Miers?

Viņa to satvēra. Miers.

Bet tad viņa pieliecās un viegli noskūpstīja viņu uz lūpām. Tas bija tik negaidīti, ka pār muguru pārskrēja skudriņas.

Ko tad tas nozīmē?

Nemaz nesasapņojies. Manuprāt, mums ir labāk būt šķirtiem, taču tas nenozīmē, ka esmu visu aizmirsusi.

Tad varbūt abi visu atcerēsimies?

Tas būtu labi, viņa atbildēja. Pēc brīža viņa piebil­da: Un kā būs ar Geriju? Ko darīsim? Viņam jāzina pa­tiesība.

Malone bija par to domājis. Un viņš to uzzinās. Lai pa­iet vēl kāds laiks, un pēc tam visi trīs izrunāsimies. Nezinu gan, vai tas kādam no mums kaut ko mainīs. Taču tev tais­nība viņam ir tiesības zināt patiesību.

Viņš samaksāja rēķinu, un viņi abi devās pie Torvaldsena.

Man tā puikas pietrūks, teica Henriks. Mēs bijām laba komanda.

Malone un Pema jau bija dzirdējuši visu par Austrijā no­tikušo.

Manuprāt, tagad viņam pietiek piedzīvojumu ilgam lai­kam, teica Pema.

Malone piekrita. Jāatgriežas skolā. Jau tā tev bija jāpār­cieš pārāk daudz. Viņš redzēja, ka Torvaldsens saprot, ko viņš domā. Viņi vakar bija to apsprieduši. Un, lai gan doma par to, ka Gerijs uzbrūk bruņotam vīrietim, Maloni biedēja, tomēr klusībā viņš lepojās. Zēna dzīslās neplūda Malones asi­nis, tomēr viņš bija mantojis viņa raksturu. Viņu kopība bija nenoliedzama. Jums laiks doties ceļā.

Viņi aizsoļoja uz laukuma galu, kur gaidīja Jespers ar Tor­valdsena auto.

Jums arī pietika piedzīvojumu? Malone jautāja Jesperam.

Tas pasmaidīja un pamāja ar galvu. Torvaldsens vakar bija teicis, ka divas dienas kopā ar Margareti Hermanu Jesperam bijušas kā ļauns murgs. Viņa tika atbrīvota sestdien, kad Torvaldsens un Gerijs aizlidoja uz Dāniju. Spriežot pēc Torvaldsena teiktā par Hermanu, tēva un meitas attiecības nebija apskaužamas. Viņus gan vienoja asinssaites, bet nekas vairāk.

Malone apkampa dēlu. Es tevi mīlu. Sargā mammu.

Viņai tas nav vajadzīgs.

Neesi tik pārliecināts.

Viņš pievērsās Pemai. Ja esmu tev vajadzīgs, tu zini, kur mani var atrast.

Tu tāpat. Ja ne vairāk, tad mēs zinām, kā vienam otru aizstāvēt.

Viņi nebija pastāstījuši Gerijam par Sīnajā notikušo un ne­kad arī nestāstīs. Torvaldsens bija piekritis ņemt bibliotēku savā aizgādnībā un nodrošināt līdzekļus klostera un biblio­tēkas uzturēšanai. Jau sāka veidoties ieceres par manuskriptu elektronisku arhivēšanu. Tiks pieaicināti ari piemēroti cilvē­ki, lai papildinātu Sargu rindas līdz vajadzīgajam skaitam. Dāņu rūpnieks ar sajūsmu uzņēma šo iespēju palīdzēt un ne­pacietīgi vēlējās redzēt bibliotēku pats savām acīm.

Taču visam jāpaliek noslēpumā.

Torvaldsens bija apsolījis Izraēlai, ka nekas netiks iz­pausts, un, tā kā to pašu apgalvoja arī amerikāņi, ebreji, šķiet, bija ar to mierā.

Pema un Gerijs iekāpa mašīnā. Malone pamāja un norau­dzījās, kā auto pazūd satiksmes straumē, virzoties uz lidos­tas pusi. Tad viņš izspraucās cauri pūlim pie Torvaldsena, kas vēroja, kā strādnieki aizvāc gružus no ēkas.

Vai tagad miers? jautāja Henriks.

Malone zināja, ko draugs ar to domā. Dēmons izdzīts.

Pagātne tiešām var saēst dvēseli.

Viņš piekrita.

Vai arī kļūt par labāko draugu.

Viņš saprata, ko Torvaldsens gribēja pateikt. Cik brī­numaini būs uzzināt, kas glabājas tajā bibliotēkā.

Nevar pat iedomāties, kādas bagātības mūs gaida.

Viņš vēroja, kā vīri uz sastatnēm ar tvaika strūklu tīra

sodrējus no sešpadsmitā gadsimta ēkas fasādes.

Izskatīsies kā jauna, solīja Torvaldsens. Tagad tavs uzdevums ir atjaunot krājumus. Daudz grāmatu, ko pirkt.

Viņš to gaidīja ar prieku. Tas bija viņa darbs. Tirgot grā­matas. Taču dažās pēdējās dienās viņš bija kaut ko iemācī­jies. Viņš atkal atcerējās, kā visiem trim Malones ģimenes

locekļiem draudēja briesmas un kas bija vissvarīgākais. Viņš norādīja uz ēku.

Taču nekam no tā visa nav lielas nozīmes. Vecais virs viņam saprotoši uzsmaidīja.

Tās ir tikai lietas, Henrik. Un viss. Tikai lietas.