Aleksandrijas sargs

5. NODAĻA 4:00

Malone novietoja auto pie Kristiangādes llenrika Torvaldsena savrupnama, kas slējās Dānijas Zēlandes austrumu krastā, līdzās Orezundam. Viņš bija atbraucis divdesmit jū­dzes uz ziemeļiem no Kopenhāgenas ar savu auto jaunāka modeļa Mazda, ko naktīs vienmēr atstāja dažu kvartālu at­tālumā no grāmatveikala, pie Kristianburgas pils.

Norāpies no jumta, viņš bridi vēroja, kā ugunsdzēsēji pū­las apvaldīt liesmas, kas plosījās viņa mājā. Viņš saprata, ka grāmatas ir pagalam; tās, kuras nebūs sadegušas, neglābja­mi sabojās karstums un dūmi. Vērodams posta ainu, viņš pretojās niknuma uzplūdiem, atcerēdamies kādu sen apgūtu patiesību nedrīkst dusmoties uz ienaidnieku, Tas aptumšo spriešanas spējas. Nē. Viņam nebija laika dusmoties. Bija jā­domā.

Taču Pema traucēja.

Kas tur dzīvo? viņa jautāja.

Kāds draugs.

Pema sāka iztaujāšanu jau pa ceļam, bet viņš neko daudz nestāstīja, un tas, šķiet, Pemu vēl vairāk saniknoja. Bet vi­ņam vispirms bija jāparunā ar kādu citu cilvēku.

Tumšais nams bija īsts dāņu baroka meistardarbs trīs stāvus augsts, būvēts no ķieģeļiem, ar smilšakmens apdari, rotāts ar eleganti izliektu vara jumtu. Viens spārns bija pa­vērsts pret jūru, otrs projām no tās. Pirms trīssimt gadiem to bija uzcēlis kāds Torvaldsenu dzimtas pārstāvis, kam bija veiksmīgi izdevies pārvērst lielus daudzumus it kā nevērtī­gas kūdras par kurināmo stikla ražošanai. Nākamās Torvaldsenu paaudzes gadsimtu gaitā rūpīgi uzturēja šo namu un padarīja Adelgade Glasvaerker, kura firmas zīme bija divi apļi ar līniju zem tiem, par Dānijas izcilāko stikla ražošanas uz­ņēmumu. Šo mūsdienīgo koncernu vadīja pašreizējais ģime­nes galva Henriks Torvaldsens cilvēks, kura dēļ Malone pārvācās dzīvot uz Dāniju.

Malone piesoļoja pie masīvajām parādes durvīm. Atska­nēja zvanu melodija, kas atgādināja Kopenhāgenas baznīcu pašā dienas vidū. Viņš nospieda zvana pogu vēl un vēlreiz, tad sāka dauzīt durvis ar dūri. Vienā augšstāva logā iede­gās gaisma, tad vēl vienā. Pēc brīža nograbēja slēdzenes un durvis atvērās. Lai gan vīrietis, kas nostājās viņa priekšā, bija tikko piecēlies no gultas, viņa rūsganie mati bija saķem­mēti, sejā savaldīgas pieklājības izteiksme, bet mugurā rū­pīgi izgludināti kokvilnas rītasvārki.

Jespers. Torvaldsena namzinis.

Pamodiniet viņu! Malone dāņu valodā pavēlēja.

Un kāds būtu iemesls tik pārsteidzīgai rīcībai četros no rīta?

Paskatieties uz mani. Viņš bija nosvīdis, nokvēpis un novārtījies ar netīrumiem. Vai ir pietiekami svarīgs?

Jāatzīst, ka laikam gan.

Mēs pagaidīsim kabinetā. Man vajag datoru.

Malone vispirms atvēra savu Dānijas e-pasta kastīti, lai pārbaudītu, vai nav pienākusi vēl kāda ziņa, bet nekā nebi­ja. Pēc tam viņš pieslēdzās Magelāna nodaļas slepenajam ser­verim, izmantojot paroli, ko viņam bija piešķīrusi bijusī priekšniece Stefānija Nelle. Lai gan Malone bija aizgājis no dienesta un vairs nestrādāja Tieslietu departamentā, Stefā­nija kā atlīdzību par nesen Francijā sniegtu palīdzību bija sagādājusi viņam tiešu saziņas līniju. Ņemot vēra laika star­pību -Atlantā vēl bija tikai desmit pirmdienas vakarā -, viņš zināja, ka sūtījums nonāks tieši pie viņas.

Kad istabā ienāca Torvaldsens, viņš pacēla skatienu no ek­rāna. Pavecais dānis acīmredzot bija ģērbies bez steigas. Viņa nelielo, salīkušo augumu, kam izslieties neļāva stīvais mu­gurkauls, sedza plats džemperis ķirbju krāsā. Biezie, sud­rabainie mati bija pieglausti uz vienu pusi, kuplās uzacis spī­tīgi spurojās. Lūpu kaktiņos un pierē bija gadu ievilktas dziļas rievas, bet bālā āda liecināja, ka viņš nemēdz uzturē­ties saulē. Malone zināja, ka tā ari ir viņa dāņu draugs reti izgāja no mājas. Eiropā, kur mantota dzimtas nauda bija mērāma miljardos, Torvaldsens bija visu bagātāko cilvēku sarakstu augšgalā.

Kas notiek? noprasīja Torvaldsens.

Henrik, tā ir Pema, mana bijusi sieva.

Torvaldsens viņai uzsmaidīja. Priecājos iepazīties.

Mums nav laika tādām muļķībām, atcirta Pema, nepie­vēršot uzmanību namatēvam. Mums jāglābj Gerijs.

Torvaldsens pievērsās Malonem. Koton, tu izskaties briesmīgi, bet viņa izskatās noraizējusies.

Noraizējusies? atkārtoja Pema. Es tikko izrāpos no degošas mājas. Mans dels ir pazudis. Esmu pārguruši pēc lidojuma un divas dienas neesmu neko ēdusi.

Likšu kaut ko pagatavot. Torvaldsena balss joprojām bija pavisam mierīga, it kā notiekošais nebūtu nekas nepa­rasts.

Es negribu ēst. Man jāglābj dēls.

Malone izstāstīja Torvaldsenam visu, kas bija noticis Ko­penhāgenā, un piebilda: Māja diemžēl ir pagalam.

Tā ir mazākā bēda.

To dzirdot, Malone gandrīz pasmaidīja. Tas viņam Torvaldsenā vislabāk patika. Vienmēr uzticams draugs, lai kas arī notiktu.

Pema soļoja šurpu turpu kā būrī ieslodzīta lauvene. Ma­lone ievēroja, ka viņa kopš iepriekšējās tikšanās ir mazliet novājējusi. Viņa vienmēr bija bijusi slaida, ar gariem, sarka­nīgiem matiem, un ari bālā, vasarraibumainā āda laika gaitā nebija mainījusies. Viņas drēbes bija tikpat saplosītas ka nervi, tomēr kopumā viņa izskatījās tikpat pievilcīga kā to­reiz, pirms daudziem gadiem, kad Malone bija viņu appre­cējis drīz pēc iestāšanās flotes juridiskajā korpusa. Tā bija Pē­rnas galvenā nelaime lielisks izskats apvienojumā ar smagu raksturu. Pat tagad viņas no asarām apsarkušajās zilajās acis zvēroja nevaldāmas dusmas. Viņa bija gudra un izglītota sie­viete, bet pašlaik viņu bija pārņēmis apjukums, izmisums, niknums un bailes. Malone zināja, ka tas nesola neko labu.

Ko tu gaidi? viņa nošņācās.

Malone uzmeta skatienu datora ekrānam. Viņš vel gaidī­ja atļauju piekļūt aģentūras serverim. Bet, tā ka viņš vairs neatradās aktīvajā dienestā, viņa pieprasījums tika nosūtīts apstiprināšanai pašai Stefānijai. Viņš zināja ari to, ka, pama­nījusi viņa vārdu, Stefānija uzreiz atsauksies.

Vai tas ir tava darba dēļ? Pema nerimās. Tev node­dzināja māju. Mēģināja tevi nošaut. Vai tāds bija tavs darbs? Redzi, ko esi panācis? Redzi, kas tagad notiek?

Malones kundze, ierunājās Henriks.

Nesauciet mani tā! viņa atcirta. Vajadzēja nomainīt uzvārdu. Kad šķīrāmies, veselais saprāts lika man tā darīt. Taču es nepaklausīju. Negribēju, lai tas ir citāds nekā Geri­jam.. Nedrīkst teikt nevienu sliktu vārdu par viņa dārgo tētuku. Ne vārdiņa. Jā, Koton, tu viņam esi īsts ideāls. Varo­nis tā zēna acīs. Kaut kas neticams!

Viņa vēlējās izlādēt dusmas strīdā, un Malone gandrīz vai ilgojās, kaut būtu laiks atbildēt ar to pašu.

Dators iepīkstējās. Ekrānā parādījās Magelāna nodaļas piekļuves lappuse.

Viņš ievadīja paroli, un jau pēc mirkļa tika atvērts divpu­sējas saziņas kanāls. Parādījās vārdi TEMPĻA ORDEŅA BRUŅINIEKI. Stefānijas kodētā pieteikšanās. Viņš ierakstī­ja FONTĒNAS ABATIJA šajā vietā viņi abi pirms dažiem mēnešiem bija atraduši šā viduslaiku ordeņa mūsdienu at­liekas. Pēc mirkļa ekrānā parādījās jautājums:

Koton, kas noticis?

Viņš īsuma aprakstīja notikušo. Stefānija atbildēja:

Pie mums bija ielaušanās. Pirms diviem mēnešiem. Kāds piekļuva slepenajiem failiem.

Vai varētu paskaidrot tuvāk?

Tagad ne. Mēs gribējām paturēt to noslēpumā. Man jāno­skaidro daži jautājumi. Mazliet uzgaidi, es tūlīt došu ziņu. Kur tu esi?

Tava labākā dāņu drauga mājā.

Nodod viņam miļus sveicienus.

Viņš dzirdēja, kā dānis aiz muguras klusi iesmejas, un zi­nāja, ka Stefānija un Henriks gluži kā šķīrušies vecāki ir spiesti paciest viens otru tikai viņa dēļ.

Mēs tagad te sēdēsim un gaidīsim? noprasīja Pema. Viņa arī bija lasījusi Malonem pār plecu.

Jā, tieši tā ari darīsim.

Pema nikni metās uz durvju pusi. Kā gribat. Es gan kaut ko darīšu.

Piemēram, ko? apjautājās Malone.

Iešu uz policiju.

Viņa atrāva durvis. Gaitenī stāvēja Jespers, aizšķērsojot ceļu. Pema nikni raudzījās uz namzini. Ejiet nost no ceļa!

Jespers nekustējās ne no vietas.

Pema noskaitusies pievērsās Henrikam. Lieciet savam sulainim paiet nost, vai arī es viņu pagrūdīšu!

Varat mēģināt, atbildēja Torvaldsens.

Malone nopriecājās, ka Henriks bija paredzējis Pcmas neapdomību. Klausies, Pema! Es esmu panikā tāpat kā tu.

Taču policija neko nespēs līdzēt. Mums ir darīšana ar profe­sionāli, kurš mūs apsteidz vismaz par divām dienām. Lai vis­labāk varētu palīdzēt Gerijam, man vajadzīga informācija.

Tu nemaz nebēdājies par Gerija pazušanu. Nemaz ne­esi pārsteigts. Tev, kā vienmēr, viss vienalga.

Tas bija netaisnīgs pārmetums, sevišķi tāpēc, ka to iztei­ca sieviete, kura tikai pirms diviem mēnešiem bija mierīgi paziņojusi, ka viņš nav dēla tēvs. Tagad Malone bija sapra­tis, ka šis atklājums nemaina viņa attieksmi pret Geriju zēns bija un vienmēr paliks viņa dēls -, bet bijušās sievas meliem gan bija liela nozīme. Dusmas aizžņaudza elpu. Tu pati visu sabojāji. Vajadzēja piezvanīt man tajā pašā bridī, kad tas no­tika. Tu esi pietiekami gudra, lai atrastu kādu iespēju slepus sazināties ar mani vai Stefāniju. Viņa ir turpat Atlantā. Taču tu devi tiem neliešiem divas dienas laika. Es nevaru cīnīties reizē ar tevi un viņiem. Apsēdies un paklusē!

Saspringtajā klusumā Pema bridi stāvēja kā sastingusi. Tad beidzot padevās un bezspēkā noslīga uz ādas dīvāna.

Jespers klusi aizvēra durvis un palika ārpusē aiz tām.

Pasaki man tikai vienu, Pema ierunājās, nodūrusi ska­tienu grīdā, ar stingu sejas izteiksmi.

Malone jau zināja, ko viņa jautās. Kāpēc es nevaru dot viņiem to, ko viņi prasa?

Zēna dzīvība ir apdraudēta.

Nevis kura katra zēna, bet mūsu dēla dzīvība.

Pema neatbildēja. Varbūt viņa beidzot bija sapratusi, ka Kotonam taisnība. Pirms rīkoties, bija nepieciešama informā­cija. Tāpēc viņš bija spiests nogaidīt. Tāpat kā dienā pēc ju­ridiskās fakultātes eksāmeniem vai tad, kad viņš lūdza viņu pārcelt no flotes uz Magelāna nodaļu, vai tad, kad viņš ieso­ļoja Stefānijas Nelies kabinetā, lai iesniegtu atlūgumu.

Nepacietība, ilgošanās, cerības, un tas viss apvienojumā ar neziņu.

Tāpēc viņš arī gribēja zināt, ko īsti Stefānija dara.