Aleksandrijas sargs

42, nodaĻa VĪNE 10:50

Alfrēds Hermans atsveicinājās no Politikas komitejas locekļiem, atvainojās un atstāja ēdamzāli. Viņš bija saņēmis ziņu, ka beidzot ieradies īpašais viesis.

Viņš aizsoļoja pa apakšstāva gaiteņiem un nokļuva plaša­jā vestibilā tieši tajā bridi, kad Henriks Torvaldsens ienāca pa ārdurvīm. Hermans savilka seju smaidā un sveica viesi angļu valodā:

Henrik! Kāds prieks tevi redzēt!

Torvaldsens arī pasmaidīja, ieraugot namatēvu. Alfrēd! Es biju nolēmis nebraukt, tomēr sapratu, ka ir visi jāapcie­mo.

Hermans pienāca tuvāk, un abi sarokojās. Viņš pazina Torvaldsenu četrdesmit gadus, un dāņu rūpnieks šajā laikā gandrīz nebija mainījies. Stīvais, greizais mugurkauls jau sen bija sašķiebis augumu kā saspiestu skārdeni. Hermans allaž apbrīnoja Torvaldsena savaldību, izmeklētās, atturīgās ma­nieres, izturēšanos kā spēlējot labi iestudētu lomu. Tam bija nepieciešams talants. Taču Torvaldsens bija ebrejs. Nebija ti­cīgais vai patriots, tomēr jūds. Vēl ļaunāk viņš bija tuvs draugs Kotonam Malonem, tāpēc Hermans bija pārliecināts, ka Torvaldsens nav ieradies uz asambleju saviesīgi pavadīt laiku.

Priecājos, ka ieradies, teica Hermans. Man ar tevi daudz kas pārrunājams.

Asamblejās viņi bieži pavadīja laiku divatā. Torvaldsens bija viens no nedaudzajiem ordeņa biedriem, kurš bagātī­bas ziņā varēja sacensties ar Hermanu. Viņš bija cieši sais­tīts ar daudzu Eiropas valstu valdībām, un uzkrātie miljar­di eiro daiļrunīgi liecināja par viņa labklājību.

Torvaldsena acis viltīgi iemirdzējās. Gaidu ar nepacietību.

Un kas ir viņš? apjautājās Hermans, ar galvas mājie­nu norādot uz pusaudzi, kas stāvēja līdzās Torvaldsenam.

Gerijs Malone. Viņš tēva prombūtnes laikā dažas nedē­ļas pavada kopā ar mani, tāpēc nolēmu paņemt viņu līdzi.

Apbrīnojami! Torvaldsens viņu pārbauda. Lieliski. Mums ir vēl daži tādi jaunieši, kas atbraukuši līdzi ordeņa biedriem. Parūpēšos, lai viņiem būtu pienācīgas izklaides.

Es jau zināju, ka tu tā teiksi.

Ienāca kalpotāji ar bagāžu. Paklausot Hermana mājienam, viņi ar visām somām devās uz otro stāvu. Viņš jau bija no­rādījis Torvaldsenam paredzēto guļamistabu.

Nāc, Henrik. Iesim uz manu kabinetu, kamēr sanes jū­su mantas. Margarete tevi ļoti gaida.

Bet Gerijs?

Lai nāk līdzi. Viņš netraucēs.

Ēzdams brokastis, Malone centās izdibināt, kas īsti ir aiz ādas šim Džimijam Makolumam, lai gan tas diez vai bija viņa īstais vārds.

Vai atklāsiet, kāda ir jūsu ieinteresētība šajā lietā? jau­tāja Makolums. Aleksandrijas bibliotēka nav gluži Svētais Grāls. To ir meklējuši arī citi, bet parasti tie ir fanātiķi vai ķertie. Jūs neizskatāties ne pēc vieniem, ne otriem.

Jūs arī ne, atbildēja Pema. Kāda ir jūsu ieinteresē­tība?

Kas noticis jūsu plecam?

Kāpēc jūs domājat, ka tam kaut kas noticis?

Makolums ar dakšiņu ielika mutē olu kulteņa kumosu.

Jūs to turat tā, it kā tas būtu salauzts.

Varbūt tā ari ir.

Nu labi, ja negribat, nesakiet. Tāda neuzticēšanās cil­vēkam, kas izglāba jūsu pakaļas.

Viņa uzdeva labu jautājumu. Kāpēc jūs interesējaties par bibliotēku?

Teiksim tā ja es kaut ko atrastu, tad daži cilvēki par to bagātīgi atlīdzinātu. Es pats to uzskatu tikai par laika izniekošanu. Taču, kad cilvēki sāk cits citu nogalināt, rodas citi jautājumi. Kāds kaut ko zina.

Malone nolēma izmest ēsmu. Jūs pieminējāt varoņa pārbaudījumu. Es par to zinu. Norādes, kas ved uz bibliotē­ku. Viņš bridi klusēja. It kā.

-Jā, tā ir. Varat man titēt. Citi ari to ir izmēģinājuši. Nees­mu ne ar vienu ticies vai runājis, bet esmu dzirdējis par šādu pasākumu. Varoņa pārbaudījums ir īsts tāpat kā'Sargi.

Vēl viens atslēgas vārds. Šis vīrs bija labi sagatavojies. Malone atkal pievērsa uzmanību angļu kēksam un bagātīgi apzieda to ar plūmju ievārījumu. Kā mēs varam viens ot­ram palīdzēt?

Varbūt pastāstiet, kāpēc devāties uz Beinbridža namu?

"Sv. Hieronīma atklāsme".

Tas ir kaut kas jauns. Vai paskaidrosiet?

No kurienes jūs esat? pēkšņi noprasīja Malone.

Makolums klusi iesmējās. Vēl joprojām mani pētāt? Nu

labi, spēlēšu jums līdzi. Esmu dzimis dižajā Kentuki štatā. Luisvilā. Un, pirms jautājat, koledžā neesmu mācījies. Die­nēju armijā. īpašajā vienībā.

Tātad, ja es pārbaudītu, tad atrastu jaunkareivi, vārdā Džimijs Makolums? Pietiek spēlēt teātri.

Negribu jūs apbēdināt, taču man ir pase un dzimšanas apliecība, un tur ir atrodams mans vārds. Nodienēju savu laiku. Tiku atvaļināts ar godu. Bet kāda tam visam nozīme? Svarīgākais taču ir tas, kas notiek šeit un tagad.

Ko jūs meklējat? jautāja Malone.

Ceru, ka pēc bibliotēkas atrašanas saņemšu bagātīgu at­līdzību. Bet jūs tā arī neatklājāt, kāda ir jūsu interese.

Pārbaudījums var izrādīties grūts.

Beidzot jūs pateicāt pirmos prātīgos vārdus.

Es gribēju teikt varbūt to meklē ari citi.

Pasakiet kaut ko tādu, ko es nezinu.

Un kā ar izraēliešiem?

Makoluma možajās acīs uz mirkli pazibēja apmulsums, bet tad atklātais skatiens atgriezās reizē ar smaidu. Man patīk grūti uzdevumi.

Laiks pievilkt makšķeri. Mums ir "Sv. Hieronīma atklāsme".

Un kāds no tās labums, ja nezināt tās nozīmi?

Malone piekrita.

Man ir varoņa pārbaudījums, paziņoja Makolums.

Šis atklājums uzreiz lika Malonem saausīties, sevišķi tā­pēc, ka Džordžs Hadāds nebija atstājis nekādu šā ceļojuma aprakstu.

Es vēlos zināt, turpināja Makolums, vai jums ir To­masa Beinbridža romāns?

Pema joprojām darbojās ar augļiem un jogurtu. Viņa, pro­tams, atcerējās juristu zelta likumu nekad neatklāt, ko zini. Tomēr Malone secināja lai kaut ko iegūtu, kaut kas jādod preti. Jā, ir. Un, lai iekārdinātu klausītāju, piebilda: Un ne tikai tas.

Makolums savilka seju apbrīnas grimasē. Es jau zināju, ka bija vērts glābt jūsu ādu.

Hermans vēroja, kā Torvaldsens kopā ar zēnu iziet no ka­bineta. Margarete stāvēja viņam līdzās. Viņi bija pavadījuši pusstundu patīkamās sarunās.

Ko tu domā? viņš jautāja meitai.

Henriks ir tāds pats kā vienmēr. Daudz vairāk klausās, nekā pasaka pats.

Tāda ir viņa daba. Un arī manējā. Un tev arī tā vaja­dzētu, viņš nodomāja. Vai kaut kas nešķita aizdomīgs?

Viņa papurināja galvu.

Saistībā ar zēnu nekas? viņš jautāja.

Viņš prot labi uzvesties.

Hermans nolēma, ka jāpastāsta meitai kaut kas, ko viņa vēl nezināja. Henriks ir nedaudz iesaistīts kādā iniciatīvā, ko padome pašlaik īsteno. Tas ir vitāli svarīgi saistībā ar to jautājumu, ko mēs apspriedām brokastu laikā.

Aleksandrijas bibliotēku?

Viņš pamāja ar galvu. Nolikumos iesaistīts kāds viņa tuvs draugs, Kotons Malone.

Operāciju vada Seibrs?

Un gluži veiksmīgi. Viss norit, kā plānots.

Tā zēna uzvārds ir Malone. Viņš arī ir iesaistīts?

Kotona Malones dēls.

Margaretes sejā parādījās izbrīns. Kāpēc viņš ir šeit?

Vispār tas ir gudrs gājiens no Henrika puses. Kad ir klāt visi ordeņa biedri, mums jāuzvedas ļoti rātni. Šī varētu būt visdrošākā vieta viņiem abiem. Protams, nelaimes gadījumi iespējami vienmēr.

Tu nodarītu pāri zēnam?

Hermana skatiens bija bargs. Es darīšu to, kas nepie­ciešams mūsu interešu aizsardzībai. Un tāpat vajadzētu da­rīt ari tev.

Margarete neko neatbildēja, un tēvs ļāva viņai brīdi pa­domāt. Tad viņa noprasīja:

Vai mums vajag, lai notiktu negadījums?

Viņš priecājās, ka meita sāk novērtēt jautājuma nopietnī­bu. Viss atkarīgs no tā, ko iecerējis mūsu dārgais draugs Henriks.

No kurienes jums tāds vārds? brīnījās Makolums. Kotons?

Vispār tas ir… iesāka Pema.

Malone viņu pārtrauca. Pārāk garš stāsts. Parunāsim par to citreiz. Tagad gribu kaut ko uzzināt par varoņa pārbau­dījumu.

Vai jūs vienmēr tā uztraucaties par savu vārdu?

Drīzāk uztraucos par izniekotu laiku.

Makolums beidza tiesāt augļu porciju. Malone ievēroja, ka viņš izvēlas veselīgus ēdienus. Auzu putru, zemenes, olas, sulu.

Labi, Malone. Man ir varoņa pārbaudījums. Es to da­būju no kāda aicinātā, kurš pirms došanās ceļā nomira.

Jūsu roku darbs?

Šoreiz ne. Dabiska nāve. Es viņu atradu un nozagu pār­baudījuma tekstu. Nejautājiet, kas viņš ir, jo to es neteikšu. Taču norādes man ir.

Un jūs zināt, ka tās ir īstas?

Makolums klusi iesmējās. Manā darbā to nekad nevar droši zināt, kamēr nenonāk pie mērķa. Bet es esmu gatavs riskēt.

Ko jums īsti vajag? noprasīja Pema. Visā brokastu lai­kā viņa bija neparasti klusa. Spriežot pēc visa, jūs zināt vai­rāk nekā mēs. Kāpēc tad tērēt laiku ar mums?

Godīgi sakot, man ir kāda ķibele. Jau vairākas nedēļas es nopūlos ar to pārbaudījumu. Tas ir uzrakstīts kā mīkla. Un es to nespēju atminēt. Es iedomājos, ka varbūt jūs abi varētu palīdzēt. Par to esmu ar mieru atklāt visu, kas man zināms.

Un arī ielaist diviem cilvēkiem lodi pakausi, atgādi­nāja Malone.

Viņi būtu to pašu izdarījuši ar jums. Starp citu, vai tas jums neliek aizdomāties? Kam tas varētu būt izdevīgi?

Lielisks jautājums, nodomāja Malone. No Londonas vi­ņiem neviens nesekoja, par to viņš bija pārliecināts. Nevar būt, ka slepkavas gaidīja viņus Beinbridža namā. Viņš pats tikai dažas stundas iepriekš bija izdomājis doties uz turie­ni.

Šis pārbaudījums, turpināja Makolums, ir daudz no­pietnāks, nekā es sākumā domāju. Un tagad jūs sakāt, ka iesaistīti arī ebreji.

Vakar tika nogalināts kāds mans draugs, un Izraēlas in­teresei ar to vajadzētu beigties.

Šis draugs kaut ko zināja par bibliotēku?

Tāpēc arī viņu nogalināja.

Viņš nav pirmais.

Malonem bija jāuzdod kāds svarīgs jautājums. Ceru, ka neesat nolēmis iztirgot atrastos manuskriptus dīleriem?

Makolums paraustīja plecus. Es gribu gūt atlīdzību par pūlēm. Jums ir kādi iebildumi?

Ja tie manuskripti vēl pastāv, tie jāsaglabā un jāpēta.

Malone, es neesmu alkatīgs. Protams, ka atradumu vidū būs dažas rakstu driskas, ko es varētu pārdot atlīdzībai par pūlēm. Makolums apklusa. Protams, paturot sev pirmat­klājēja godu. Tas vien jau ir liela vērtība.

Slava un bagātība, secināja Pema.

Jau kopš neatminamiem laikiem, piekrita Makolums,

abiem šiem ieguvumiem piemīt kaut kas tīkams.

Malone vairs nevēlējās to klausīties. Sakiet norādes.

Makolums sēdēja viņiem pretī, lepns kā dievība un vil­tīgs kā dēmons. Ar viņu jāuzmanās. Viņš pārāk viegli spēj nogalināt. Taču viņa rīcībā bija varoņa pārbaudījuma teksts, un varbūt tas bija vienīgais ceļš tālāk.

Makolums pasniedzās kabatā un izņēma papīra lapiņu.

Tas sākas šādi.

Malone paņēma mazo lapiņu un nolasīja:

Cik savādi ir manuskripti, dižais ceļotāj nezināmajā. Tie šķiet atsevišķi, taču ir kā viens vesels tam, kurš zina, ka varavīksnes krāsas saplūstot veido baltu gaismu. Kā at­rast šo vienu staru? Tas ir noslēpums, bet iegriezies kape­lā līdzās Težo Betlēmē, kas veltīta mūsu svētajam aizbild­nim.

Un kur ir pārējais? viņš jautāja.

Makolums klusi iesmējās. Tieciet galā ar šo fragmentu, tad jau redzēs. Visu pamazām. Malone piecēlās.

Uz kurieni? jautāja Makolums.

Pelnīt savu tiesu.