Aleksandrijas sargs

1, NODAĻA KOPENHĀGENA. MŪSDIENAS OTRDIENA, 4. OKTOBRIS, 1:45

Kotons Malone bija piedzīvojis nepatīkamu pārsteigumu. Grāmatveikala atvērtajās durvīs stāvēja viņa bijusī sieva cilvēks, kuru viņš nepavisam nebija gaidījis un nevēlējās re­dzēt. Pamanījis paniku sievietes sejā un atcerēdamies izmi­sīgo dauzīšanos, kas pirms brīža bija viņu pamodinājusi, viņš uzreiz iedomājās par dēlu.

Kur ir Gerijs? viņš jautāja.

Tu maitasgabals! Viņu aizveda! Tevis dēļ! Aizveda! Sieviete metās ar priekšu un ar sažņaugtām dūrēm sāka dau­zīt Malonem pa pleciem. Tu, maitasgabals nelaimīgais! Kad Malone satvēra viņas plaukstu locītavas, sieviete sāka raudāt. Tāpēc arī es no tevis aizgāju. Domāju, ka tagad tas viss jau beidzies.

Kas aizveda Geriju? Atbildes vietā skanēja tikai šņuk­sti. Viņš neatlaida sievietes rokas. Pema! Klausies! Kas aiz­veda Geriju?

Sieviete raudzījās viņā. Kā lai es to zinu?

Bet kāpēc tu esi šeit? Kāpēc negāji uz policiju?

-Tāpēc, ka viņi neļāva. Viņi teica ja es kaut vai paska­tīšos uz policijas pusi, viņi Geriju nogalinās. Viņi teica, ka uzzinās, un es noticēju.

Kas ir tie viņi?

Zvērodama dusmās, Pema atbrīvoja rokas. Nezinu! Viņi tikai lika man nogaidīt divas dienas, bet pēc tam braukt šurp un nodot tev šo. Parakņājusies plecu somā, viņa izvilka mo­bilo tālruni. Viņi teica, lai tu pieslēdzies internetam un pārbAudi savu e-pastu.

Vai viņš nepārklausījās? Pieslēgties internetam un pārbaudīt e-pastu?

Atvēris tālruņa vāciņu, viņš pārbaudīja frekvenci. Pietie­kami daudz megahercu, lai spētu sazināties ar visu pasauli. Tas izraisīja aizdomas. Viņš pēkšņi sajutās apdraudēts. Hojbro laukumā valdīja klusums. Šajā vēlajā stundā neviens ne­klaiņoja pa ielām.

Beidzot viņš atguvās.

Nāc iekšā. Paķēris Pemu aiz rokas, viņš ierāva to vei­kalā un aizvēra durvis. Gaismu viņš nebija ieslēdzis.

Kas noticis? Pema jautāja bailēs drebošā balsī.

Viņš ieskatījās sievietei acīs. Pema, es nezinu. Paskaid­ro pati. Kā noprotu, nezināmi ļaundari nolaupījuši mūsu dēlu, bet tu veselas divas dienas klusē un nevienam nesaki? Prātu esi zaudējusi?

Negribēju pakļaut briesmām dēla dzīvību.

Vai es viņu apdraudētu? Kad es esmu to darījis?

Pietiek jau ar to, kas tu esi, Pema vēsi atbildēja, un Malone uzreiz atcerējās, kāpēc viņi vairs nedzīvo kopā.

Tad viņam kaut kas ienāca prātā. Pema nekad nebija biju­si Dānijā. Kā tu mani atradi?

Viņi man pateica.

Kas, pie velna, ir šie viņi?

Nezinu, Koton. Divi vīrieši. Runāja tikai viens no viņiem. Gara auguma, tumšiem matiem, plakanu seju.

Amerikānis?

Kā lai es to zinu?

Kā viņš runāja?

Pema pamazām sāka nomierināties. Nē. Viņi nebija ame­rikāņi. Viņi runāja ar akcentu. Eiropieši.

Malone pavicināja rokā telefonu. Un kas man jādara ar

šo?

Viņi teica, lai tu atver e-pastu, un tur viss būs paskaid­rots.

Pema bailīgi paraudzījās apkārt uz tumšajiem grāmatu plauktiem. Iesim augšā, labi?

Laikam Gerijs bija pastāstījis, ka viņš dzīvo turpat virs veikala. Viņš pats noteikti nebija to teicis. Gada laikā kopš aiziešanas no darba Tieslietu departamentā un aizbraukša­nas no Džordžijas viņš bija runājis ar Pemu tikai vienu reizi. Tas bija pirms diviem mēnešiem, augustā, kad viņš bija at­vedis Geriju mājās no brīvdienu viesošanās. Pema ledainā balsī bija paziņojusi, ka Gerijs nemaz nav viņa dēls. Izrādī­jās, ka zēna bioloģiskais tēvs bija kāds, ar kuru Pemai pirms sešpadsmit gadiem bijis romāns kā atriebība vīram par ne­uzticību. Šī ļaunā ziņa viņu sāpināja joprojām, un pat līdz šim viņš nebija ar to īsti samierinājies. Vienu viņš tobrīd bija stin­gri izlēmis nekad vairs nerunāt ar Pemu Maloni. Turpmāk

viņš sazināsies tikai ar dēlu. /

Taču tagad, šķiet, viss bija mainījies.

Jā, viņš piekrita. Iesim augšā.

Viņi iegāja dzīvoklī, un Malone apsēdās pie rakstāmgal­da, ieslēdza piezīmjdatoru un gaidīja, kad tas būs gatavs darbam. Pema beidzot bija nomierinājusies.'Tas viņai bija raksturīgi. Vētrainas garastāvokļa maiņas. No padebešiem līdz dziļiem bezdibeņiem. Tāpat kā Kolons ari viņa bija ju­riste, taču atšķirībā no vīra, kurš strādāja valsts darbā, viņa miljoniem vērtās tiesas prāvās pārstāvēja lielos, bagātos uz­ņēmumus, kuri varēja atļauties maksāt juristu firmas iespai­dīgos honorārus. Kad Pema iestājās Juridiskajā fakultātē, Malone nodomāja, ka viņa vēlas būt viņam tuvāk, saistīties ar kopīgām interesēm. Vēlāk viņš bija sapratis, ka šādi viņa ieguva neatkarību.

Tāda nu Pema bija.

Piezīmjdators bija gatavs darbam. Malunt ^vcra Pastkas­tīti.

Tukša.

Te nekā nav.

Pema pieskrēja pie galda. Kā nav? Viņš teica, lai tu atver e-pastu.

Tas bija pirms divām dienām. Un, starp citu kā tu te nokļuvi?

Viņi iedeva biļeti, tā jau bija nopirkta.

Malone nespēja noticēt savām ausīm. Prātu esi izkūko­jusi? Tu devi viņiem divas dienas laika noslēpt visas pēdas.

Domā, ka es to nesaprotu? viņa iekliedzās. Domā, ka esmu galīgi stulba? Viņi teica, ka manus telefonus noklau­sās un mani novēro, un, ja es kaut mazliet atkāpšos no viņu norādījumiem, viņi nogalinās Geriju. Viņi parādīja fotogrā­fiju. Pemas balss aprāvās un asaras atkal sāka plūst pār vai­giem. Viņa acis… ak, viņa acis. Viņa atkal sabruka šņuk­stos. Viņš bija pārbijies.

Malone juta, kā dauzās sirds un sāpīgi pulsē deniņi. Viņš apzināti bija pagriezis muguru pagātnei, kur briesmas drau­dēja katru dienu, un sācis jaunu dzīvi. Vai pagātne tomēr bija sākusi viņu vajāt? Viņš pieķērās pie rakstāmgalda malas. Viņš nedrīkstēja krist izmisumā. Ja šie nezināmie viņi būtu vēlē­jušies Gerija nāvi, tad zēns tagad jau būtu miris. Nē, Gerijs bija saņemts par ķīlnieku droši vien tādēļ, lai varētu dik­tēt noteikumus viņam, zēna tēvam.

Dators iepīkstējās.

Malones skatiens pievērsās ekrāna labajam apakšējam stū­rim: PIENĀK PASTS. Tad sūtītāja adreses aile parādījās vārds SVEICIENS, bet temata ailē JŪSU DĒLA DZĪVĪBA. Ar pū­lēm valdot kursoru, viņš atvēra ziņojumu.

PIE JUMS IK KAUT KAS TĀDS, KAS MAN IR VAJA­DZĪGS. ALEKSANDR1JAS SAIKNE. JŪS TO PASLĒPĀT, UN JŪS ESAT VIENĪGAIS CILVĒKS PASAULĒ, KURŠ ZINA, KUR TO ATRAST. SAMEKLĒJIET TO. JUMS IR 72 STUN­DAS LAIKA. KAD BŪSIET IZLASĪJIS ŠO VĒSTULI, NO-

SPIEDIET TALRUŅA TAUSTIŅU 2. JA PEC 72 STUNDĀM NESAŅEMŠU NO JUMS ZIŅU, ATVADIETIES NO SAVA BĒRNA. JA ŠAJĀ LAIKĀ PASĀKSIET KĀDAS MUĻĶĪBAS, JŪSU DĒLS ZAUDĒS VITĀLI SVARĪGU ĶERMEŅA DAĻU. 72 STUNDAS. ATRODIET TO, UN TAD MAINĪSIMIES.

Pema stāvēja viņam aiz muguras. Kas ir Aleksandrijas saikne?

Viņš neatbildēja. Malone tiešām bija vienīgais cilvēks pa­saulē, kas to zināja, un viņš bija devis solījumu klusēt.

Tas rakstītājs skaidri zina, ko prasa. Kas tas ir?

Malone drūmi raudzījās ekrānā un zināja, ka atrast sūtī­tāju nebūs iespējams. Tāpat kā viņš arī šie ļaundari noteikti labi zina, kā izmantot melnos caurumus serverus, kas pārvirza sūtījumus tīkla labirintos apkārt visai pasaulei. Tiem izsekot ir ja ne gluži neiespējami, tad ļoti grūti gan.

Piecēlies no krēsla, viņš pārvilka plaukstu pār matiem. Vakar viņš bija nolēmis iet pie friziera. Viņš pakustināja ple­cus, lai aizdzītu nogurumu, un dažas reizes dziļi ieelpoja. Pēkšņi pamodināts, viņš bija uzrāvis džinsus un kreklu ar garām piedurknēm virs pelēkā apakškrekla un tagad juta saltus baiļu drebuļus.

Sasodīts, Koton…

Apklusti, Pema. Man jāpadomā. Tu man traucē.

-Traucēju? Nu vai zini…

lezvanijās tālrunis. Pema metās pēc tā, bet Malone viņu atturēja, pavēlot: Neaiztiec!

Kāpēc? Varbūt tas ir Gerijs?

Neesi naiva.

Pēc trešā zvana viņš paņēma aparātu un nospieda atbil­dēšanas pogu.

Ilgi gan gaidījāt, klausulē atskanēja vīrieša balss. Viņš pazina holandiešu akcentu. Un, lūdzu, tikai nesāciet to veco dziesmiņu ja jūs aiztiksiet manu dēlu, es jūs nogalinošu.

Mums nav laika tādām muļķībām. Jūsu septiņdesmit divas stundas jau ir sākušās.

Malone bridi klusēja, bet tad atcerējās kādu sen apgūtu likumu. Nedrīkst ļaut pretiniekam diktēt noteikumus. Varat iet kārties. Es nekur nebraukšu.

Jūs pārāk riskējat ar sava dēla dzīvību.

Gribu redzēt Geriju. Runāt ar viņu. Pēc tam braukšu.

Paskatieties pa logu.

Viņš pieskrēja pie loga. Četrus slāvus zemāk Hojbro lau­kumā joprojām valdīja klusums, likai tā pretējā malā bija pa­rādījušies divi viri.

Abi svešinieki pacēla ieročus.

Granātmetējus.

Diez vai tā būs, paziņoja balss klausulē.

Nakts klusumā norībēja divi šāvieni, sašķaidot stiklus apakšstāva logiem.

Abi šāviņi eksplodēja.