Aleksandrijas sargs

14. Nodaļa KOPENHĀGENA 12:15

Dominiks Seibrs zināja, ka nākamā stunda būs izšķirošā. Viņš jau bija redzējis Kopenhāgenas televīzijā reportāžu par slepkavību Kronborgas pilī. Tas nozīmēja, ka Malone un viņa bijusī sieva bija devušies bēgļu gaitās. Beidzot bija piezva­nījis uz pili aizsūtītais vīrs, un Seibrs priecājās, uzzinot, ka tas pareizi izpildījis pavēles.

Viņš ieskatījās pulkstenī, tad no viesistabas iegāja guļamis­tabā, kur tika turēts Gerijs Malone. Viņiem bija izdevies savākt zēnu skolā, uzrādot oficiālas apliecības un izturoties bargi it kā rīkojoties ASV valdības vārdā. Jau pēc divām stundām viņi ar čārterreisu atstāja Atlantu. Pemai Malonei piezvanīja lidoju­ma laikā un sīki paskaidroja, kā viņai jārīkojas. Visos ziņojumos viņa tika raksturota kā sieviete ar nevaldāmu raksturu, taču fotogrāfija un draudi zēna dzīvībai palīdzēja panākt vēlamo.

Atvēris guļamistabas durvis, viņš savilka seju smaidā. Gribēju pateikt, ka saņēmām ziņu no tava tēta.

Zēns sēdēja pie loga, lasīdams grāmatu. Vakar viņš bija lūdzis dažus sējumus, un Seibrs bija tos iegādājies. Pusau­dža seja atplauka priekā, dzirdot jaunums par tēvu. Kā viņam iet?

Lieliski. Viņš priecājas, ka tu esi pie mums. Tava mam­ma arī ir kopā ar viņu.

Mamma ir šeit?

Viņu atveda cita vienība.

Tā ir pirmā reize. Viņa šeit nekad nav bijusi. Zēns mir­kli klusēja. Mamma ar tēti lāgā nesatiek.

Zinādams Malones laulības vēsturi, Seibrs kaut ko nojau­ta. Kāpēc tā?

Viņi izšķīrās. Jau daudzus gadus nedzīvo kopā.

Vai tas tevi apbēdina?

Gerijs apdomāja jautājumu. Viņš bija diezgan garš savam vecumam, izstīdzējis, ar kupliem, kastaņbrūniem matiem. Nemaz nelīdzinājās tēvam. Kotonam Malonem bija gaiša ādas krāsa, gaiši mati, spēcīgas rokas un kājas. Lai kā arī Seibrs censtos, viņam neizdevās atrast zēna izskatā nekādu līdzību ar tēvu.

Būtu jau labāk, ja viņi būtu kopā. Bet es saprotu, kāpēc tā nav.

Tas labi, ka saproti. Tu gudri spried.

Gerijs pasmaidīja. Tētis ari vienmēr tā saka. Vai jūs viņu pazīstat?

Protams. Mēs gadiem ilgi strādājām kopā.

Kas šeit notiek? Kāpēc man draud briesmas?

Es nedrīkstu par to runāt. Daži bīstami ļaundari grib atriebties tavam tēvam un gatavojas izrēķināties arī ar tevi un tavu mammu, tāpēc mēs iejaucāmies, lai jūs pasargātu. Viņš redzēja, ka šis paskaidrojums Geriju īsti neapmierina.

Bet mans tētis vairs nestrādā valdības labā.

Diemžēl ienaidnieki to neņem vērā. Viņi tikai grib viņu sāpināt.

Tas viss ir ļoti dīvaini.

Seibrs ar pūlēm pasmaidīja. Diemžēl jāteic, ka šajā dar­bā tas ir neizbēgami.

Vai jums ir bērni?

šis jautājums viņu pārsteidza. Nē. Nekad neesmu bijis precējies.

Man šķiet, ka jūs esat jauks cilvēks.

Paldies. Es tikai daru savu darbu. Viņš pakustināja roku un jautāja: Vai tu sporto?

Spēlēju beisbolu. Bet tagad sezona jau beigusies. Es gan neatteiktos vēl pamētāt bumbu.

Dānijā tas būtu sarežģīti. Šeit beisbols nav nacionālais sporta veids.

Es te viesojos abas pēdējās vasaras. Man te tiešām pa­tīk.

Pavadīji laiku kopā ar tēvu?

Gerijs pamāja ar galvu. Gandrīz vienīgā iespēja mums būt kopā. Bet tas nekas. Es priecājos, ka viņš dzīvo šeit. Tas viņam patīk.

Seibrs, šķiet, atkal saklausīja kaut ko neizteiktu. Bet vai tas patik arī tev?

Dažkārt. Bet citreiz es ilgojos, kaut viņš būtu tuvāk.

Vai esi kādreiz domājis, ka varētu dzīvot kopā ar viņu?

Zēna seja savilkās raižpilnā izteiksmē. Mamma to neiz­turētu. Viņa neparko man to neatļautu.

Dažkārt jārīkojas tā, kā ir pareizāk.

Esmu par to domājis.

Seibrs pasmaidīja. Pārāk nenomokies ar domām. Un centies negarlaikoties.

Es ilgojos pēc mammas un tēta. Ceru, ka viņiem nekas nekaiš.

Viņš bija dzirdējis pietiekami daudz. Puika bija nomieri­nāts. Viņš nesagādās sarežģījumus, vismaz ne tuvākās stun­das laikā, bet tas arī bija viss, kas Seibram vajadzīgs.

Pēc tam vairs nebūs svarīgi, ko darīs Gerijs Malone.

Iedams uz durvju pusi, viņš vēl piebilda:

Neraizējies. Esmu pārliecināts, ka drīz viss būs beidzies.

Malone stāvēja Helsingoras ielās un vēroja kafejnīcu. Pa durvīm iekšā un ārā plūda apmeklētāju straume. Šāvējs sēdēja pie galdiņa līdzās logam un kaut ko malkoja no lielas krūzes. Pema droši vien jau gaida, novietojusi auto pie dzelzceļa stacijas. Kaut nu tā būtu. Kad šis puisis izkustē­sies, viņiem būs tikai viena iespēja. Ja pretinieki bija kaut kur tepat tuvumā, bet tam viņš nešaubīgi ticēja, šis varētu būt vienīgais ceļš pie tiem.

Pemas ierašanās Dānijā bija izsitusi viņu no līdzsvara. Bet tas jau viņai vienmēr bija raksturīgi. Kādreiz viņus vienoja mīlestība un cieņa, vai vismaz viņam tā šķita. Bet tagad viņus saistīja tikai Gerijs.

Viņš atkal atcerējās sarunu augustā. Par Geriju.

Pēkšņi sadomāji teikt patiesību pēc visiem šiem melu gadiem?

Tu pats, Koton, arī toreiz nebiji nekāds svētais.

Un tu, lai atriebtos, padarīji visu manu dzīvi par elli.

Viņa paraustīja plecus. Es atļāvos nelielu vaļību.

Man šķita, ka tev būs vienalga, ņemot vērā visu.

Es no tevis neko neslēpu.

Kā nu ne, Koton. Es tevi pieķēru.

Bet tu ļāvi man domāt, ka Gerijs ir mans dēls.

Viņš tāds arī ir visādā citādā ziņā, izņemot asinis.

Vai tā tu centies sevi attaisnot?

Man nav jātaisnojas. Es tikai domāju, ka tev būtu jāzina patiesība. Vajadzēja pateikt to pagājušajā gadā, kad mēs šķīrāmies.

Kā tu zini, ka viņš nav mans dēls?

]a gribi, izdari pārbaudes. Man vienalga. Es tikai zinu, ka tu neesi Gerija tēvs. Vari tagad rīkoties, kā vēlies.

Vai viņš to zina?

Protams, ne. Tagad viss tikai tavā ziņā. No manis viņš to nekad neuzzinās.

Viņš atkal sajuta dusmas, kas viņu pārņēma, kamēr Pema palika pavisam mierīga. Viņi bija tik dažādi, un arī tas varē­ja būt viens no iemesliem, kāpēc viņi vairs nebija kopā. Viņš tēvu bija zaudējis jau bērnībā, viņu bija uzaudzinājusi māte, kas viņu dievināja. Pemas bērnībā bija valdījis viens vienīgs juceklis. Viņas māte bija gaisīga, pretrunu mocīta sieviete, kas vadīja dienas aprūpes centru. Viņa bija izšķiedusi ģime­nes ietaupījumus ne tikai vienreiz, bet pat divreiz. Viņas vājī­ba bija astrologi. Tiem viņa nekad nespēja pretoties un kāri uzklausīja liekulīgās pasaciņas. Pemas tēvs bija tikpat neno­pietns sapņaina dvēsele, kas vairāk interesējās par radiovadāmiem lidmašīnu modeļiem nekā par sievu un trim bēr­niem. Viņš četrdesmit gadus nostrādāja saldējuma vafeļu trauciņu fabrikā, nespēdams tikt augstāk par vidējā līmeņa darbu vadītāja amatu. Lojalitāte apvienojumā ar viltus apmie­rinātību ar dzīvi tāds bija Malones sievastēvs līdz pat savai pēdējai stundiņai, kad viņa sirds beidzot neizturēja pārmē­rīgo smēķēšanu.

Līdz viņu iepazīšanās brīdim Pema nebija pazinusi mīles­tību un drošību. Tāpēc viņa bija skopa jūtu izpausmē, pie­prasīja bezierunu uzticību un vienmēr daudz mazāk deva nekā vēlējās saņemt pretī. Bet atgādinājums par to izraisīja tikai dusmas. Malones sānsoļi viņu laulības dzīves sākumā tikai vēlreiz apstiprināja Pemas pārliecību nekam un ne­vienam nevar uzticēties.

Ne mātēm, ne tēviem, ne brāļiem un māsām, ne vīriem.

Visi viņu pievīla.

Un viņa atbildēja ar to pašu.

Laida pasaulē ārlaulības bērnu un nepateica vīram, ka viņš nav tā tēvs. Šķiet, viņa vēl joprojām maksāja par šo kļūdu.

Vajadzēja izturēties saudzīgāk. Taču, lai vienotos, nepie­ciešami divi, bet viņa nevēlējās vismaz pagaidām ne par ko vienoties.

Šāvējs bija pazudis no galdiņa pie loga.

Malone atkal pievērsa uzmanību kafejnīcai.

Viņš vēroja, kā svešinieks iziet pa durvīm, dodas pie sa­vas mašīnas, iekāpj un aizbrauc. Malone atstāja novērošanas posteni, metās skriešus pa ieliņu un pamanīja Pemu.

Šķērsojis ielu, viņš ielēca pasažieru sēdeklī. Iedarbini un esi gatavībā!

Es? Kāpēc tu pats negribi braukt?

Nav laika. Tur viņš ir.

Viņš redzēja, kā Volvo parādās šosejas līkumā pie jūras krasta un aizjoņo tālāk.

Brauc! viņš pavēlēja.

Un viņa paklausīja.

Džordžs Hadāds iegāja savā Londonas dzīvoklī. Ceļo­jums uz Beinbridža namu bija atkal atmodinājis sarūgtināju­mu, tāpēc viņš nepievērsa uzmanību datora signāliem par saņemtiem e-pasta ziņojumiem un apsēdās pie virtuves galda.

Piecus gadus visi uzskatīja viņu par mirušu. Kā ir zināt, tomēr nezināt. Saprast, tomēr mocīties neizpratnē.

Viņš papurināja galvu.

Kāda dilemma.

Viņš paraudzījās apkārt. Dzīvokļa maģiskā, mierinošā gai­sotne vairs nelīdzēja. Bija pienācis laiks. Cilvēkiem tas jāuz­zina. Viņš bija šo atklāsmi parādā katrai nakba pazudinātajai dvēselei, visiem, kuriem bija atņemta zeme, nolaupīts īpa­šums. Un viņš bija to parādā arī ebrejiem.

Visiem ir tiesības uzzināt patiesību.

Iepriekšējais mēģinājums pirms vairākiem mēnešiem bija neveiksmīgs. Tāpēc vakar viņš atkal sniedzās pēc tālruņa klausules.

Tagad viņš jau trešo reizi sastādīja numuru ar starptau­tisku kodu.

Malone vēroja ceļu, kamēr Pema vadīja auto pa šoseju gar jūru uz dienvidiem, uz Kopenhāgenas pusi. Volvo bija pusjūdzi viņiem priekšā. Viņš bija ļāvis aizbraukt priekšā vairā­kām mašīnām, lai aiz tām paslēptos no vajājamā, taču pie­kodināja Pemai pārāk neatpalikt.

Es neesmu aģente, atbildēja Pema, neatraudama ska­tienu no ceļa. Nekad agrāk neesmu to darījusi.

Juridiskajā fakultātē to nemāca?

Nē, Koton. Tu to iemācījies spiegu skolā.

Būtu jau labi, ja būtu tāda spiegu skola. Diemžēl man viss bija jāapgūst darba gaitā.

Volvo paātrināja gaitu, un Malone iedomājās, ka varbūt viņi ir pamanīti, taču tad redzēja, ka tas tikai apdzen kādu auto. Viņš pamanīja, ka arī Pema palielina ātrumu. Nedari tā. Ja viņš mūs vēro, tad tieši šādi viņš grib noteikt, vai mēs sekojam. Es viņu redzu, tāpēc nesteidzies un nevienu neapdzen.

Es zināju, ka Tieslietu departamenta izglītība atmaksā­sies.

Joks. Kāds retums Pemai. Taču viņš atzinīgi novērtēja šo mēģinājumu. Viņš cerēja, ka sekošana nebūs veltīga. Geri­jam jābūt kaut kur tuvumā, un viņam pietiks ar vienu izde­vību izpestīt zēnu.

Viņi sasniedza galvaspilsētas nomali. Satiksme palēninā­jās. Starp viņiem bija četras mašīnas, kad Volvo izlīkumoja caur Charlottenlund Slotspnrk, iebrauca pilsētas ziemeļdaļā un turpināja ceļu uz dienvidiem, tālāk pilsētā. Tieši pirms kara­ļa pils Volvo pagriezās uz rietumiem un sāka virzīties pa lī­kumainu ielu dzīvojamo namu rajona dzīlēs.

Uzmanīgi, viņš brīdināja. Šeit mūs viegli var pama­nīt. Paliec iepakaļ.

Pema palielināja distanci. Malone pazina šo pilsētas daļu. Dažu kvartālu attālumā atradās Rozenborga pils, kur bija iz­liktas apskatei Dānijas karaliskās ģimenes dārglietas, netālu no tās botāniskais dārzs.

Viņš dodas uz kādu noteiktu vietu, secināja Malone. Šīs mājas visas izskatās līdzīgas, tāpēc ir jāzina, uz kurieni brauc.

Vēl divi pagriezieni, un Volvo lēni aizripoja pa klusu, koku ieskautu ieliņu. Malone lika Pemai apstāties uz stūra un vē­roja, kā slepkavas auto iegriežas piebraucamajā ceļā.

Piestāj pie ietves malas, viņš norādīja.

Kamēr Pema novietoja auto, viņš sameklēja Beretta un at­vēra durvis. Paliec tepat. Es to saku nopietni. Var izcelties cīniņš, bet es nevaru vienlaikus meklēt Geriju un sargāt tevi.

Tu domā, ka viņš ir tur?

Varbūt.

Malone cerēja, ka Pema necels skandālu.

Labi, es pagaidīšu tepat.

Viņš sāka kāpt ārā no auto. Pema satvēra viņa roku. Tvē­riens bija stingrs, bet ne naidīgs. Atkal uzviļņoja atmiņas.

Viņš ieskatījās Pemas acīs, kas pauda neslēptas bailes.

Ja viņš tur ir, izglāb viņu.