Aleksandrijas sargs

4. NODAĻA

Dominiks Seibrs stāvēja Hojbro laukuma talākaja gala un vēroja, kā deg Kotona Malones grāmatveikals. Spilgti dzel­tenas ugunsdzēsēju mašīnas jau stavēja pie majas un no šļū­tenēm šļāca ūdeni liesmojošajos logos.

Tiktāl viss kārtībā. Malone devies ceļā. Kārtība no hao­sa. Viņa devīze. Viņa dzīve.

Viņi nokāpa no blakus esošās mājas jumta, paziņoja balss viņa rācijas austiņā.

Uz kurieni viņi devās? viņš iečukstēja mikrofonā pie žaketes atloka.

Uz Malones auto.

Tieši mērķī.

Ugunsdzēsēji skraidīja pa laukumu, vilkdami šļūtenes uz visam pusēm, laikam lai neļautu liesmām izplatīties. Uguns trakoja ar baudu. Laikam senas un retas grāmatas ir labs ku­rināmais. Drīz no Malones mājas paliks pāri tikai pelnu kau­dzīte.

Vai viss pārējais kārtībā? viņš noprasīja blakus stāvo­šajam vīrietim, vienam no diviem nolīgtajiem holandiešiem.

Es pats parbaudīju. Pilnā gatavībā.

Gaidāmajam pasākumam bija nepieciešama rūpīga planošana. Viņš pat nebija pārliecināts, vai tas var izdoties, mēr­ķis bija pārāk netverams un grūti sasniedzams. Taču, ja pē­das, kurām viņš sekoja, kaut kur arī aizvedīs, viņš būs sagatavojies.

Taču viss bija atkarīgs no Malones.

Viņa īstais vārds bija Harolds Erls, un nekur biogrāfijā nebija atrodams izskaidrojums, kā radusies iesauka Kolons [1] malonem bija četrdesmit astoņi viņš bija vienpadsmit ga­dus vecāks par Seibru. Taču viņi abi bija amerikāņi, dzimuši Džordžijā. Malones māte bija dzimusi dienvidniece, bet tēvs flotes virsnieks, kura komandētā zemūdene bija nogrimusi, kad dēlam bija tikai desmit gadu. Interesanti bija tas, ka Ma­lone bija sekojis tēva pēdās, mācījies Flotes akadēmijā un li­dotāju skolā, bet tad pēkšņi mainījis plānus un ar valsts sti­pendiju izstudējis juristos. Viņš tika norīkots darbā tieslietu korpusā, kur pavadīja deviņus gadus. Pirms trīspadsmit ga­diem viņš atkal mainīja plānus, pārgāja uz Tieslietu depar­tamentu, bet no turienesT uz nesen izveidoto Magelāna no­daļu, kas nodarbojās ar Amerikas visslepenāko izmeklēšanu starptautiskā mērogā.

Tur viņš palika līdz pagājušajam gadam, kad, uzdienējis līdz augstāka virsnieka amatam, aizgāja agrīnā pensijā, at­stāja Ameriku, pārcēlās uz Kopenhāgenu un iegādājās tur seno grāmatu veikalu.

Pusmūža krīze? Nepatikšanas ar valdību?

Seibrs droši nezināja.

Malone bija šķiries. Varbūt tāpēc? Kas zina… Malone bija no­slēpumains lips. Lai gan viņš, protams, bija grāmatu mīļotājs, tomēr nekas visos izlasītajos psiholoģiskajos raksturojumos pie­tiekami neizskaidroja viņa krasās dzīvesveida izmaiņas.

Viss uzzinātais tikai vēl vairāk apstiprināja Malones kom­petenci.

Viņš tīri labi prala vairākas valodas, viņam nebija manī­tas nekādas atkarības vai fobijas, raksturīga patstāvīga mo­tivācija un nelokāma uzticība mērķim, turklāt viņš bija ap­veltīts ar eidētisko atmiņu, par ko Seibrs viņu apskauda.

Kompetents, pieredzējis, gudrs. Pavisam citāds nekā Scibra nolīgtie muļķi četri holandieši ar niecīgām prāta spē­jām, zemu morāles līmeni un apšaubāmu disciplīnu.

Viņš palika stāvot ēnā, bet Hojbro laukumā sāka pulcē­ties ziņkārīgo pūļi, lai vērotu ugunsdzēsēju darbu. Aukstais nakts gaiss saldēja vaigus. Dānijas rudens vairāk atgādināja ziemu, un viņš sabāza kabatās dūrēs sažņaugtās rokas.

Nosvilināt visu, ko Malone gada laikā bija sarūpējis, bija nepieciešams. Nekā personiska. Tikai darbs. Un, ja Malone nesagādās prasīto, Seibrs bez mazākās vilcināšanās nogali­nās puiku.

Blakus stāvošais holandietis tas, kurš bija zvanījis Malonem, ieklepojās, taču turpināja klusēt. Viens no Seibra stin­grākajiem noteikumiem, ko viņš bija licis ielāgot jau no paša sākuma, bija runāt tikai tad, kad tevi uzrunā. Viņam nebija ne laika, ne patikas pļāpāt.

Vēl dažas minūtes viņš pavēroja ugunsgrēku. Tad iečuk­stēja mikrofonā pie atloka:

Visiem palikt gatavībā. Mēs zinām, uz kurieni viņi dodas, un jūs zināt, kas jādara.