Aleksandrijas sargs

53. NODAĻA LISABONA 20:45

Malone atkāpās suvenīru veikaliņā, neatraujot skatienu no trim bruņotajiem vīriem, kuri veikli tuvojās, šķērsojot apak­šējo galeriju. Profesionāļi. Lieliski.

Viņš kā aiz vairoga paslēpās aiz vienas no stikla vitrīnām līdzās atvērtajām durvīm, lika Pemai apmesties līdzās un tur­pināja vērot krusta eju. Makolums bija notupies aiz letes tel­pas vidū.

Viņi ir lejā, bet mēs augšā. Tā mēs iegūstam nedaudz laika. Baznīca un galerijas ir lielas. Tās nevar tik ātri pār­meklēt. Tās ir aizslēgtas? viņš jautāja Makolumam, norā­dot uz otrām stikla durvīm, kas veda ārā no veikala.

Droši vien. Aiz tām kāpnes ved lejā un ārā. Tāpēc tās būtu jāaizslēdz.

Malonem nepatika viņu atrašanās vieta. Mums jātiek ārā no šejienes.

Koton, iečukstējās Pema, un viņš atkal pievērsa uz­manību augšējai galerijai. Viens no svešiniekiem bija uzkā­pis pa kāpnēm un nāca uz suvenīru veikaliņa pusi.

Makolums pielavījās Malonem aiz muguras. Aizved Pemu pie kases un paslēpieties aiz letes.

Vīrs, kurš bija ielaidis lodi galvā diviem cilvēkiem un pēc tam ar baudu ieturējis brokastis, bija pelnījis cieņu. Tāpēc Malone nolēma nestrīdēties, satvēra Pemas roku un aizve­da viņu līdz letes tālākajam galam.

Viņš redzēja, kā Makolums izvelk nazi.

Starp trim stikla vitrīnām bija pietiekami plata atstarpe, lai viņš varētu tur paslēpties. Tumsa viņu aizsegs līdz brī­dim, kad upurim jau būs par vēlu bēgt.

Bruņotais vīrs nāca tuvāk.

Lerijs Deilijs sāka krist Stefānijai uz nerviem. Kā to saprast tas, ko es nespēju pat iedomāties?

Administrācijā ir daži, kuri grib pierādīt Hadāda teori­ju, atbildēja Deilijs.

Viņa atcerējās, ko Deilijs teica Brentam Grīnam, nezinā­dams, ka viņus noklausās. Jūs arī.

Tas nav tiesa.

Stefānija nebija tik lētticīga. Lerij, attopieties! Jūs esat šeit tikai tāpēc, ka man ir jūsu slepenie materiāli.

Deilijs nemaz neapjuka. Stefānij, laiks realitātes pārbau­dei. Mūsu mediju ļaudis visiem iestāstīs, ka jūs esat safabri­cējusi pierādījumus aiz atriebības par darba zaudēšanu. Pro­tams, būs nepatīkami brīži, žurnālisti uzdos jautājumus, taču jums nav pietiekami daudz pierādījumu, lai piespiestu pie sienas mani vai kādu citu. Es nevienam neesmu devis ne gra­ša. Un tie lobiji? Tās būs tikai nomelnošanas sacensības. Kau­ja, kurā jūs zaudēsiet.

Varbūt. Bet jūs kļūtu radioaktīvs. Jūsu karjerai būtu bei­gas.

Deilijs paraustīja plecus. Profesijas risks.

Kasiopeja vēroja muzeja zāli, un Stefānija nojauta, ka viņa sāk raizēties, tāpēc pavēlēja Deilijam:

Nenovirzieties no tēmas!

Tēma, iejaucās Diksone, ir tāda, ka mēs vēlamies, lai tas viss nogrimst aizmirstībā. Bet kāds jūsu valdībā ne­grib to pieļaut.

Pareizi. Viņš. Stefānija norādīja uz Deiliju.

Kasiopeja aizslīdēja līdz Mēness modulim un pusaudžu

bariņam, kas drūzmējās tā pakājē.

Stefānij, iebilda Deilijs, jūs vainojāt mani informāci­jas noplūdē par Aleksandrijas saikni. Taču jūs neprotat at­šķirt draugus no ienaidniekiem, jūs ienīstat šo administrā­ciju. Domājat, ka prezidents ir idiots. Taču citi ir vēl daudz ļaunāki. Bīstami cilvēki.

Nē, viņa atbildēja. Viņi visi ir fanātiķi. Partijas lojā­listi, kuri gadiem ilgi tikai klaigājuši. Tagad viņiem radusies iespēja kaut ko darīt.

Un pašlaik viņu uzmanības centrā ir Izraēla.

Pietiek runāt mīklās, Lerij. Pasakiet skaidri, kas man, jūsuprāt, būtu jāzina.

Aiz tā visa ir viceprezidents.

Vai viņa nepārklausījās? Ko nu stāstāt?!

Viņš ir saistīts ar saūdiem. Tie viņu jau sen finansē. Viņš jau sen ir uz skatuves. Dažus termiņus Kongresā, trīs gadus Valsts kases sekretārs, tagad otrā galvenā persona. Viņš grib tikt pašā augšā, pats to nemaz neslēpj, un partija uzticīgi ap­solījusi viņu izvirzīt. Viņam ir draugi, kuriem vajadzīgas la­bas attiecības ar saūdiem, un šie draugi apgādās viņu ar nau­du. Viņam ar prezidentu ir domstarpības Vidējo Austrumu jautājumā. Viņam ir labas attiecības ar Saūda Arābijas kara­lisko ģimeni, taču viņš tās slēpj. Publiski viņš tos dažas rei­zes ir nozākājis. Taču viņš parūpējās, lai saūdi uzzinātu par informācijas noplūdi par Aleksandrijas saikni. Pateicībā par labajām attiecībām.

Tas nesaskanēja ar Brenta Grīna teikto, jo ģenerālproku­rors pats bija uzņēmies vainu par informācijas noplūdi.

Atgriezās Kasiopeja.

Kas ir? noprasīja Stefānija.

Beidziet pļāpāt.

Kaut kas noticis?

Slikta priekšnojauta.

Tavā dzīvē ir pārāk daudz intrigu, Diksone teica Ka­siopejai.

Bet tavā pārāk daudz melu.

Pretrunīgu domu mocīta, Stefānija pievērsās Deilijam. Man šķita, pirms brīža jūs teicāt, ka administrācijā daži grib pierādīt Hadāda teoriju. Bet tagad jūs apgalvojat, ka viceprezidents nopludinājis to saūdiem. Tie vēlas teoriju iz­nīcināt. Kā tad īsti ir?

Stefānij, tas, ko jūs paņēmāt no manas mājas, mani no­beigtu. Es darbojos ēnā. Tā ir bijis vienmēr. Bet kādam tas ir jādara. Vai gribat izrēķināties ar mani vai uzzināt, kas pa­tiesībā aiz tā visa slēpjas?

Tā nebija atbilde uz viņas jautājumu. Gribu jūs visus.

Tas nav iespējams. Vai jūs beidzot klausīsieties? Var visu dienu dauzīt baļķi ar cirvi, un varbūt izdosies to pārcirst pušu. Bet, ja iedzen vidū ķīli, bajķi var pāršķelt uzreiz.

Jūs tikai cenšaties glābt savu ādu.

Pasaki viņai, Deilijs pievērsās Diksonei.

Jūsu valdībā ir šķelšanās. Jūs vēl joprojām esat mums labvēlīgi, bet daži grib to mainīt.

Stefāniju tas nepārliecināja. Tā ir bijis vienmēr. Visur ir divas puses.

Šoreiz ir citādi, apgalvoja Diksone. Notiek kaut kas vairāk. Un Malone ir Portugālē.

Tas uzreiz piesaistīja Stefānijas uzmanību.

Mossad gatavojas tur ar viņu izrēķināties.

Deilijs ar plaukstu pieglauda matus. Stefānij, šajā spēlē ir divas pretējas nometnes. Vieni arābi, otri izraēlieši. Viņi abi vēlas vienu un to pašu, turklāt šoreiz viņi to vēlas viena kopīga iemesla dēļ. Viceprezidents ir saistīts ar arābiem…

Iekaucās signalizācija, atbalsojoties milzīgajā telpā, bet pēc tam barga balss skaļruņos pavēlēja nekavējoties atbrīvot ēku.

Stefānija sagrāba Deilija roku.

Tā nav mana vaina, viņš aši atbildēja.

Seibrs stāvēja klusi un nekustīgi. Viņš gaidīja, kad vīrs ar ieroci ienāks veikaliņā.

Ienāks.

Viņam tas jādara.

Seibrs iedomājās, kur gan palikuši abi pārējie. Atbilde ra­dās uzreiz aiz durvīm kaut kas pazibēja.

Interesanti.

Laikam šī trijotne pārzināja ēkas ģeogrāfiju un zināja arī, ka meklējamie devušies uz suvenīru veikaliņu.

Vai viņi pamanīja gaismu?

Divi bruņotie vīri pa kreisi no viņa paraustīja durvis, ku­ras izrādījās aizslēgtas. Tad viņi atkāpās un izšāva stiklā.

Blīkšķis neatskanēja, tikai nodunēja. Kā āmurs naglai uz galvas. Lode atsitās pret stiklu, nobūkšķēja, bet to nesadra­gāja-

Ložu necaurlaidīgais stikls.

Trešais pistoļvīrs augšējā galerijā ieskrēja veikalā pa at­vērtajām durvīm, turēdams ieroci šaušanas gatavībā. Seibrs nogaidīja vilcināšanās brīdi, kad iebrucējs apstājās, lai no­vērtētu situāciju, tad metās uz priekšu, iespēra tam pa vē­deru un ar nazi pārgrieza rīkli. Upuris pat nepaguva apjēgt, kas notiek, kad asmens jau bija dziļi viņa kakla bedrītē.

Apslāpēti iegārdzies, viņš sabruka uz grīdas.

Pret slēgtajām stikla durvīm nodunēja vēl dažas lodes. Arī spērieni durvis neizkustināja. Tad atskanēja soļi, un abi uz­brucēji devās lejā pa kāpnēm.

Seibrs paņēma nogalinātā ieroci.

Sirēna turpināja gaudot. Simtiem apmeklētāju steidzās uz muzeja izeju pusi. Stefānija joprojām neatlaida Deilija roku.

Viceprezidentam ir sabiedrotie, viņš teica. Viens viņš to nespēj.

Viņa klausījās.

Stefānij, Brents Grīns sadarbojas ar viņu. Viņš nav jums draugs. Viņš pievērsās Diksonei, un tā piebalsoja:

Viņš saka patiesību. Kas vēl zināja, ka tu nāksi uz šejie­ni? Ja mēs vēlētos tevi nogalināt, tikšanās vieta nebūtu šeit.

Stefānija domāja, ka pārvalda situāciju, taču tagad sāka šaubīties. Grīns tiešām vienīgais zināja, ka viņas ir šeit pro­tams, ja Diksone un Deilijs nemeloja.

Viņa atlaida Deiliju, un tas atkal atkārtoja:

Grīns ir viceprezidenta nometnē. Jau kādu laiku. Viņam apsolīts otrs augstākais amats. Brentam nebūtu nekādu ce­rību uzvarēt vēlēšanās. Šī viņam ir vienīgā iespēja tikt uz augšu.

Balss skaļruņos atkal pavēlēja atstāt ēku. No kafetērijas iznāca apsargs un lūdza viņus iet projām.

Kas notiek? jautāja Deilijs.

Tikai drošības pasākums. Jāatbrīvo ēka.

Stefānija caur stikla sienām redzēja, kā cilvēki dodas pro­jām no ceļa un kokiem, kas atdalīja muzeju no zaļās alejas.

Ir nu gan drošības pasākums.

Viņi steidzās uz galvenās ieejas pusi. Cilvēki joprojām plū­da ārā pa durvīm. Skanēja satrauktas balsis, vīdēja raižpilnas sejas. Tie lielākoties bija pusaudži un ģimenes, un visi izteica minējumus, kas noticis.

Atradīsim kādu citu ceļu, ieteica Kasiopeja. Vismaz rīkosimies negaidīti.

Stefānija piekrita. Viņas devās projām. Deilijs un Dikso­ne stāvēja nekustīgi, it kā cenzdamies viņas pārliecināt.

Stefānij! iesaucās Deilijs.

Viņa pagriezās.

Es esmu jūsu vienīgais draugs. Sameklējiet mani, kad būsiet to sapratusi.

Stefānija nenoticēja šiem vārdiem, taču viņu bija pārņē­musi ļoti netīkama nedrošības izjūta.

Jāiet, steidzināja Kasiopeja.

Viņas izskrēja caur vairākām galerijām, kur dižojās spoži lidaparāti, garām suvenīru veikaliņam, kuru strauji atstāja pircēji. Kasiopeja bija stingri nolēmusi doties ārā pa kādu no avārijas izejām laba doma, jo trauksmes signāli skanēja pilnā sparā.

Priekšā, aiz vitrīnas ar maziem lidmašīnu modeļiem, parā­dījās vīrietis. Gara auguma, ģērbies tumšā, lietišķā uzvalkā. Viņš pacēla labo plaukstu. Stefānija pamanīja, ka no viņa krei­sās auss stiepjas tievs, viļņains vadiņš.

Viņas apstājās un pagriezās. Aiz muguras stāvēja vēl divi vīri, tāpat ģērbušies un aprīkojušies ar vadiņiem. Stefānija uzreiz pazina viņu izskatu un izturēšanos.

Slepenais dienests.

Pirmais kaut ko pateica pie žaketes atloka piestiprinātā mikrofonā, un sirēna apklusa.

Nelies kundze, vai varam to nokārtot mierīgi?

Kāpēc gan?

Vīrietis pienāca tuvāk. Jo ar jums vēlas runāt Savienoto Valstu prezidents.