Aleksandrijas sargs

52. Nodaļa VAŠINGTONA 14:45

Stefānija pasniedza kontrolierim biļeti un iegāja Nacionā­lajā aviācijas un kosmosa muzejā. Grīns viņām līdzi nenāca, jo ģenerālprokurora klātbūtne šādā sabiedriskā vietā nepa­liktu nepamanīta. Stefānija bija izvēlējusies šo muzeju tā ēkas daudzo caurspīdīgo stikla sienu dēļ un tāpēc, ka tas bija iz­slavēts kā pasaulē vislabāk apmeklētais muzejs, tajā bija stin­gra apsardze un metāla detektori. Viņa šaubījās, vai Deilijs pašlaik uzdrošinātos vērsties pret viņu oficiāli, jo tas izrai­sītu netīkamus jautājumus, taču viņš varētu paņemt līdzi Heteri Diksoni un viņas jaunos arābu sabiedrotos.

Viņas izspraucās cauri drūzmai un pārlaida skatienu milzī­gās, trīs kvartālus garās celtnes interjeram, kas bija veidots no tērauda, marmora un stikla. Angāram līdzīgajā telpā ar gandrīz simts pēdas augstiem griestiem bija parādīta lido­šanas vēsture no brāļu Raitu lidaparāta līdz Lindberga Spirit of St. Luis un Apollo 11, kas devās uz Mēnesi.

Daudz cilvēku, nomurmināja Kasiopeja.

Viņas pagāja garām 1MAX kinoteātrim, pie kura stāvēja liela rinda, un iegāja rosības pilnajā Kosmosa zālē. Deilijs stā­vēja pie dabiskā lielumā izgatavota zirneklim līdzīga Mēness moduļa, kas bija novietots, it kā nolaižoties uz Mēness vir­smas ar astronautu uz kāpnītēm.

Ņemot vērā visu notikušo, Deilijs izskatījās mierīgs. Ierasti elegantajā frizūrā nebija izspūris neviens mats.

Atkal esat apģērbies, Stefānija ierunājās, nākdama tu­vāk.

Es jūs pietiekami nenovērtēju, Stefānij. Tā bija kļūda. Tādas es vairs nepieļaušu.

Vai visus pavadoņus atstājāt mājās? Viņa zināja, ka Deilijs reti kaut kur iet bez miesassargiem.

Visus, izņemot vienu.

Viņš pamāja ar roku, un Stefānija un Kasiopeja pagriezās. Shjlab ekspozīcijas tālākajā galā parādījās Hetere Diksone.

Tā nebija runāts, Lerij, Stefānija iebilda.

Jūs jautājāt par Aleksandrijas saikni? Viņa var pastāstīt to, ko jūs vēl nezināt.

Diksone cauri ļaužu pūlim soļoja pie viņiem. Pie Mēness moduļa bija sapulcējies bariņš trokšņainu bērnu, spiežoties pie koka margām, kas iežogoja ekspozīciju. Deilijs piegāja tu­vāk šaurajam celiņam moduļa aizmugurē, kas stiepās para­lēli stikla sienai, aiz kuras atradās ļaužu pārpilnā muzeja ka­fetērija.

Tu tomēr esi līķis, Diksone paziņoja Stefānijai.

Es nenācu šurp klausīties draudus.

Bet es esmu te tikai pēc savas valsts valdības pavēles.

Vispirms svarīgāko, atgādināja Deilijs.

Diksone izņēma elektronisku ierīci apmēram mobilā tāl­ruņa lielumā un to ieslēdza. Pēc dažām sekundēm viņa pa­purināja galvu. Viņām nav mikrofonu.

Stefānija zināja, kā šī ierīce darbojas. Magelāna nodaļas aģenti tādas lietoja katru dienu. Viņa paņēma detektoru un pavērsa pret Diksoni un Deiliju.

Tas neko neuzrādīja.

Viņa pasvieda aparātu Diksonei. Labi, tā kā esam vieni, vari runāt.

Tu esi maita, paziņoja Diksone.

Jauki. Varbūt tagad beidzot vari pievērsties galvenajam.

īsi un skaidri stāsts ir tāds, ierunājās Deilijs. Pirms trīsdesmit gadiem Džordžs Hadāds lasīja Rijādā izdotu

Saūda Arābijas avīzi, pētīja Rietumu Arābijas vietu nosauku­mus un tulkoja tos senebreju valodā. Kāpēc viņš tā darīja, man nav ne jausmas. Izklausās bezjēdzīgi. Taču viņš bija sācis ievērot, ka daži nosaukumi ir saistīti ar Bībeli.

Senebreju valoda ir grūta, ieminējās Kasiopeja. Nav patskaņu. Grūti tulkojama un pārpilna ar neskaidrām nozī­mēm. Nepieciešama pieredze.

Viņš ir eksperts?

Diez vai.

Hadāds ir eksperts, iebilda Deilijs. Un nelaime ir tāda. Šie viņa pamanītie bībeliskie vietu nosaukumi bija kon­centrēti apmēram četrsimt jūdžu garā un simts jūdžu platā zemes joslā Saūda Arābijas rietumdaļā.

Asirā? jautāja Kasiopeja. Tur, kur ir Meka?

Deilijs pamāja ar galvu. Hadāds gadiem ilgi pētīja citas teritorijas, taču šādu senebreju bībelisko vietu nosaukumu koncentrāciju neatrada nekur citur pasaulē, arī pašā Palestīnā ne.

Stefānija apjauta, ka Vecā derība bija seno jūdu vēstures pieraksts. Tātad, ja mūsdienu Rietumu Arābijas vietu nosau­kumi tulkojumā senebreju valodā tiešām ir minēti Bībelē, tam būtu satriecošas politiskas sekas. Jūs gribat teikt, ka Svētajā zemē nebija jūdu?

Protams, ne. Mēs tur bijām. Viņš tikai grib teikt, ka Hadāds uzskatīja, ka Vecajā derībā ir aprakstīta jūdu dzīve Rietumu Arābijā. Pirms pārceļošanas uz ziemeļiem, uz taga­dējo Palestīnu.

Bībele ir nākusi no Arābijas? brīnījās Stefānija.

Varētu teikt arī tā, atbildēja Deilijs. Hadāda secinā­jumi apstiprinājās, kad viņš sāka salīdzināt ģeogrāfiju. Vai­rāk nekā gadsimtu arheologi Palestīnā pūlējās atrast Bībeles aprakstiem atbilstošas vietas. Taču nekas nesaskanēja. Ha­dāds atklāja, ka, salīdzinot Rietumu Arābijas vietas ar Bībe­les ģeogrāfiju, iztulkojot to nosaukumus senebreju valodā, tās visas saskan.

Stefānija joprojām šaubījās. Kāpēc neviens iepriekš nebi­ja to pamanījis? Hadāds taču nav vienīgais, kas saprot seneb­reju valodu.

Ir pamanījuši, atbildēja Diksone. Trīs cilvēki no 1948. līdz 2002. gadam.

Stefānija uztvēra šo vārdu liktenīgo pieskaņu. Bet jūsu valdība par viņiem parūpējās? Tāpēc arī Hadādu vajadzēja nogalināt?

Diksone neatbildēja.

Iejaucās Kasiopeja. Tas viss ir saistīts ar pretrunīgiem apgalvojumiem, vai ne? Dievs noslēdza derību ar Ābrahāmu un deva viņam Svēto zemi. Pirmajā Mozus grāmatā teikts, ka derība ar Ābrahāma dēla īzāka starpniecību pārgāja pie jūdiem.

Gadiem ilgi tika pieņemts, turpināja Deilijs, ka zeme, ko Dievs dāvāja Ābrahāmam, atrodas tur, kur tagad Paies-, tīna. Bet ja nu tā nebija? Ja nu Dieva norādītā zeme atrodas kaut kur citur? Tālu no Palestīnas? Rietumu Arābijā…

Kasiopeja klusi iesmējās. Jūs esat traks? Tur ir Vecās de­rības saknes? Pašā islāma sirdī? Dieva apsolītajā ebreju zemē atrodas Meka? Pirms dažiem gadiem islāmisti sacēla traci vi­sā pasaulē par Muhameda karikatūrām. Vai varat iedomā­ties, ko viņi darītu, ja uzzinātu to?

Deilijs saglabāja mieru. Tāpēc arī saūdi un izraēlieši gri­bēja nogalināt Hadādu. Viņš teica, ka šīs teorijas pierādījums esot atrodams zudušajā Aleksandrijas bibliotēkā. Un to viņam esot pavēstījis kāds, ko saucot par Sargu.

Tāpat kā iepriekšējiem trim cilvēkiem, piebilda Dik­sone. Viņus bija apmeklējis sūtnis, saukts par Sargu, kas piedāvājis iespēju atrast bibliotēku.

Kāds pierādījums tur varētu būt? jautāja Stefānija.

Deilijs sāka zaudēt pacietību. Pirms pieciem gadiem

Hadāds paziņoja Palestīnas varasiestādēm, ka, pēc viņa do­mām, viņa slēdzienus varētu apstiprināt ar seniem dokumen­tiem. Izšķiroša varētu izrādīties Vecā derība oriģinālajā senebreju valodā, kas sarakstīta pirms Kristus laikiem. Ta­ču mūsdienās tā nav pieejama vecāka par desmito gadsim­tu. Hadāds zināja no citiem rakstiem, kas bija saglabājušies, ka Aleksandrijas bibliotēkā bija Bībeles teksti. To atrašana būtu vienīgā iespēja kaut ko pierādīt, jo saūdi nejauj veikt arheoloģiskos izrakumus Asirā.

Stefānija atcerējās, ko Grīns bija teicis agrā otrdienas rītā. "Tāpēc viņi nolīdzināja ar buldozeriem tos ciematus. Viņi baidījās. Negribēja, lai kaut kas tiek atrasts. Nekas tāds, kas būtu saistīts ar ebreju Bībeli."

Tāpēc arī viņi tagad vēlas tavu nāvi, paskaidroja Dik­sone. Tu iejaucies viņu darīšanās. Viņi negrib riskēt.

Stefānija raudzījās Kosmosa zālē. Tur izvietotās raķetes sniedzās līdz pat griestiem. Sajūsmināti skolēni skraidīja tām apkārt. Viņa uzmeta Diksonei niknu skatienu. Jūsu valdī­ba tam visam tic? Tāpēc tika nogalināti tie trīs vīri. Tāpēc arī vajāja Hadādu.

Viņa norādīja uz Deiliju. Viņš nav nekāds Izraēlas draugs. Viņš liktu lietā jebkādus līdzekļus, lai nospiestu jūsu valdību uz ceļiem.

Diksone iesmējās. Stefānij, tu jau murgo.

Nav ne mazāko šaubu, ka tādi ir viņa motīvi.

Jums nav ne jausmas par maniem motīviem, Deilijs arvien vairāk aizsvilās dusmās.

Es zinu, ka jūs esat melis;

Deilijs raudzījās viņā ar mīklainu skatienu. Viņš šķita pat samulsis, tāpēc Stefānija pārsteigta noprasīja:

Lerij, kas īsti notiek?

Tas, ko jūs nespējat pat iedomāties.