Aleksandrijas sargs

35. N odaĻa VAŠINGTONA

Stefānija raudzījās uz Brentu Grīnu, un bezkaislīgo mie­ru viņas sejā nomainīja pārsteigums. Torvaldsens lūdza jūs atsaukt manu apsardzi? Kā jūs vispār viņu pazīstat?

Es pazīstu daudzus cilvēkus. Grīns norādīja uz sa­sietajām rokām un kājām. Taču pašlaik esmu pilnīgi jūsu varā.

Atsaukt viņas apsardzi bija muļķīgi, paziņoja Kasio­peja. Ja nu manis tur nebūtu?

Henriks teica, ka jūs tur esat un tiksiet ar visu galā.

Stefānija pūlējās apvaldīt dusmas. Uz spēles bija likta

mana pakaļa.

Jūs to ļoti muļķīgi pakļāvāt riskam.

Nevarēju iedomāties, ka Diksone mēģinās man uzbrukt.

Tieši to es ari gribu pierādīt. Jūs nemaz nedomājat. Grīns atkal ar galvas mājienu norādīja uz līmlentes žņaugiem. Vēl viens muļķības piemērs. Varat ticēt vai neticēt, bet drīz ieradīsies apsardzes vienība. Tā viņi dara vienmēr. Varbūt es arī ilgojos pēc netraucētas privātās dzīves, taču atšķirībā no jums drošību vērtēju augstāk.

Ko jūs darāt? noprasīja Stefānija. Kāpēc esat iesais­tījies? Vai sadarbojaties ar Deiliju? Vai tā saruna ar viņu bija tikai teātris, lai aizmālētu man acis?

Man nav ne laika, ne patikas spēlēt teātri.

Stefāniju tas nepārliecināja. Man apnikuši meli. Manis dēļ tika nolaupīts Malones dēls. Kotons pašlaik ir Londonā kopā ar izraēliešu slepkavu vienību. Es nevaru ar viņu sazi­nāties, tātad nevaru ari brīdināt. Varbūt ir apdraudēta Džordža Hadāda dzīvība. Tad es uzzinu, ka priekšnieks pamet mani pliku un neaizsargātu, zinot, ka saūdi grib mani noga­lināt. Ko lai es domāju par to visu?

To, ka jūsu draugs Henriks Torvaldsens bija pietiekami tālredzīgs, lai norīkotu jums palīgu. Un es kā vēl viens jūsu draugs nolēmu, ka šim palīgam labāk darboties vienam. Ko teiksiet par to? Izklausās ticami?

Stefānija apdomāja viņa vārdus.

Un vēl kas, piebilda Grīns.

Viņa pievērsa tam niknu skatienu.

Šim draugam īpaši rūp jūsu drošība.

Malone bija sapīcis. Viņš bija ieradies Beinbridža namā ce­rībā atrast atbildes. Hadāda piezīmēs bija norāde tieši uz še­jieni. Un tomēr nekā.

Varbūt ir vēl kāda viesistaba? ieminējās Pema.

Taču, ieskatījies bukletā, Malone pārliecinājās, ka šādi ap­zīmēta ir tikai viena telpa. Ko viņš bija palaidis garām? Tad viņš pamanīja kaut ko sayādu. Līdzās vienai no loga nišām, kur smalkās vitrāžas gaidīja rīta saules starus, bija tukšs sie­nas laukums. Visas sienas bija noklātas ar portretiem, bet šeit nekā. Turklāt uz sienas seguma vīdēja tikko saskatāma taisn­stūraina kontūra.

Viņš piesteidzās pie tukšās sienas. Viens portrets pazu­dis.

Koton, es negribu krist tev uz nerviem, taču iespējams, ka esam uz nepareizām pēdām.

Viņš papurināja galvu. Džordžs gribēja, lai mēs nākam šurp.

Viņš domīgi apstaigāja telpu, tad saprata, ka ilgi vairs ne­drīkst kavēties. Var ienākt kāds apkopējs. Lai gan viņš bija paņēmis līdzi Hadāda un Kārnā ieročus, viņš nevēlējās tos likt lietā.

Pema pētīja galdus, kas stāvēja abu dīvānu galos. Uz tiem līdzās skulptūrām un puķu podiem bija glīti sakrautas grā­matu un žurnālu kaudzītes. Viņa aplūkoja nelielu bronzas statueti tas bija pavecs, bārdains vīrietis ar krunkainu seju un muskuļainu augumu, tērpies tikai gurnu apsējā. Viņš sē­dēja uz akmens, iegrimis grāmatas lasīšanā.

Tas tev jāredz, viņa paziņoja.

Malone pienāca un ieraudzīja uzrakstu uz statuetes pa­matnes.

Sv. HieronIms Baznīcas doktors

Viņš tik ļoti bija centies atrast slēptas norādes, ka nebija pamanījis acīm redzamo. Pema norādīja uz grāmatu zem sta­tuetes.

"Sv. Hieronīma atklāsme", viņa pavēstīja.

Malone aplūkoja grāmatas muguriņu. Vērīga acs.

Pema pasmaidīja. Es varu būt noderīga.

Viņš pacēla smago bronzas figūru. Nu tad esi noderīga un ņem grāmatu.

Stefānija īsti nesaprata, kā uzņemt šos Brenta Grīna vār­dus. Ko tas nozīmē? Šis īpašais draugs?

Pašlaik nav īsti ērti to apspriest.

Tad viņa Grīna acīs pamanīja kaut ko savādu. Nemieru. Piecus gadus viņš kā buldogs bija kalpojis administrācijai ne­skaitāmās ciņās ar Kongresu, presi un īpašu interešu gru­pām. Viņš bija rūdīts profesionālis. Jurists, kurš pārstāv ad­ministrāciju nacionāla mēroga lietās. Taču viņš bija arī dziļi reliģiozs cilvēks un, cik Stefānijai bija zināms, viņa labo sla­vu nebija aptumšojusi ne mazākā skandāla ēna.

Teiksim tā, Grīns pusčukstus noteica. Es negribētu, lai saūdi jūs nogalina.

Pašlaik tas man ir vājš mierinājums.

Kā būs ar to apsardzes vienību? ieminējās Kasiopeja. Man ir tādas aizdomas, ka viņš neblefo.

Pārbaudi parādes durvis un pavēro ielu, Stefānija iz­rīkoja, ar skatienu skaidri liekot saprast, ka vēlas uz brīdi palikt divatā ar Grīnu.

Kasiopeja izgāja no virtuves.

Tā, Brent. Ko lādu jūs gribējāt teikt, ko viņa nedrīkstē­ja dzirdēt?

Stefānij, cik jums gadu? Sešdesmit viens?

Es nerunāju par savu vecumu.

Jūsu virs jau daudzus gadus ir miris. Jums droši vien ir skumji. Es nekad neesmu bijis precējies, tāpēc nezinu, kā tas ir zaudēt dzīvesbiedru.,

Jā, viegli nav. Bet kāda tam saistība ar visu notiekošo?

Es zinu, ka pirms Larsa nāves jūs bijāt atsvešinājušies. Laiks atkal sākt kādam uzticēties.

Vai zināt ko? Es noteikšu tikšanās laikus, un visi, ieskai­tot tos, kuri cenšas mani nogalināt, varēs nākt un mēģināt pārliecināt mani par savu uzticamību.

Henriks necenšas jūs nogalināt. Kasiopeja ari ne. Ko­tons Malone arī ne. Viņš brīdi klusēja. Es arī ne.

Jūs atsaucāt manu apsardzi, lai gan zinājāt, ka man draud briesmas.

Un kas notiktu, ja nebūtu atsaucis? Abi jūsu aģenti būtu metušies uzbrukumā, izceltos apšaude, un kas ar to tiktu atrisināts?

Hetere Diksone tiktu aizturēta.

Bet jau nākamajā rītā pēc valsts sekretāra vai paša pre­zidenta iejaukšanās viņu atbrīvotu. Tad jūs atlaistu no dar­ba, un saūdi varētu novākt jūs vienā mierā. Un zināt, kā­pēc? Jo visiem būtu vienalga.

Izklausījās gluži ticami. Sasodīts!

Jūs rīkojāties pārāk ātri un visu nepārdomājāt. Grīna skatiens bija atmaidzis, un viņa tajā pamanīja vēl ko nere­dzētu.

Rūpes.

Es vienreiz jau piedāvāju jums savu palīdzību. Jūs at­teicāties. Tagad pateikšu jums kaut ko tādu, ko jūs nezināt. Ko nepateicu toreiz.

Viņa gaidīja.

Es pieļāvu Aleksandrijas saiknes faila slepenības pārkā­pumu.

Malone atšķīra grāmatu par Sv. Hieronīmu plānu sējumiņu, tikai septiņdesmit trīs sadzeltējušas lappuses, iespies­tu 1845. gadā. Viņš to pāršķirstīja, iegaumējot dažas deta­ļas.

Hieronims dzīvoja no 342. līdz 420. gadam. Viņš labi zi­nāja latīņu un grieķu valodu un jaunībā pat necentās apval­dīt savas tieksmes pēc priekiem un baudām. Kad 360. gadā pāvests viņu kristīja, viņš veltīja sevi Dievam. Turpmākos sešdesmit gadus viņš ceļoja, rakstīja traktātus, aizstāvēja ti­cību un kļuva par vienu no ievērojamākajiem kristīgās reli­ģijas pamatlicējiem. Vispirms viņš pārtulkoja Jauno derību, pēc tam mūža beigās pārtulkoja Veco derību no grieķu va­lodas latīņu valodā, radot Vulgate, ko pēc vienpadsmit gad­simtiem Trentas koncils pasludināja par katoļu baznīcas au­toritatīvo tekstu.

Malones skatienu piesaistīja trīs vārdi.

Eisēbijs Hieronīms Sofronijs.

Hieronīma īstais vārds.

Viņš atcerējās ādas mugursomā atrasto romānu "Varoņa ceļojums", autors Eisēbijs Hieronīms Sofronijs.

Acīmredzot Tomass Beinbridžs bija ļoti rūpīgi izvēlējies pseidonīmu.

Kaut kas ir? apjautājās Pema.

Viss. Taču tad atklājuma prieku nomainīja netīkama apjausma. Laiks pazust no šejienes.

Viņš pieskrēja pie durvīm, izslēdza gaismu un uzmanīgi tās pavēra. Marmora zāle bija tukša un klusa. Kādā tālākā telpā joprojām skanēja radio, tagad tā bija kāda sporta re­portāža auroja skatītāji, klaigāja komentētājs. Grīdas spod­rināmā mašīna bija apklususi.

Viņš devās uz kāpņu pusi, Pema aiz viņa.

Lejā, zālē, ieklupa trīs vīri ar ieročiem rokās.

Viens pacēla pistoli un izšāva.

Malone nogāza Pemu uz grīdas.

Lode atsitās pret akmeni. Viņš aši paslēpās aiz kolonnas un rāva Pemu sev līdzi, tad pamanīja viņu sāpēs saviebja­mies.

Plecs, viņa paskaidroja.

Vēl trīs lodes atsitās pret marmoru, meklējot viņus. Viņš izvilka Hadāda automātisko revolveri un sagatavojās. Līdz šim neviens šāviens nebija sacēlis lielu troksni tikai klusus paukšķus, kā purinot spilvenus. Klusinātāji. Viņam vismaz bija izdevīgākas pozīcijas, atrodoties augšstāvā. No slēptu­ves viņš pamanīja divus šāvējus apakšstāvā tuvojamies no labās puses, kamēr trešais palika stāvam pa kreisi. Nedrīk­stēja ļaut tiem diviem pienākt tuvāk, jo tad viņi varēs šaut, slēpjoties aiz kolonnas, tāpēc viņš izšāva.

Viņš netrāpīja, taču tuvu garām pazibējusī lode lika uz­brucējiem uz mirkli apstāties, un Malone paguva labāk no­mērķēt un izšaut uz pirmo no diviem, nogāžot to kā smilšu maisu. Otrs mēģināja paslēpties, bet Malone izšāva vēlreiz, un svešinieks steigšus metās uz zāles durvju pusi. Nošauta­jam no brūces plūda asinis, krājoties spilgti sarkanā peļķē uz baltā marmora.

Atskanēja vēl vairāki šāvieni. Visapkārt smirdēja pēc šau­jampulvera.

Hadāda revolverī bija palikušas piecas lodes, bet Malo­nem kabatā bija arī Kārnajam atņemtais ierocis. Varbūt vēl kādas piecas lodes. Viņš pamanīja bailes Pemas acīs, taču viņa saglabāja mieru.

Viņš iedomājās, ka varētu atkāpties viesistabā. Aizbarikadējot divviru durvis ar mēbelēm, varētu iegūt nedaudz laika, lai izbēgtu pa logu. Taču viņi atradās otrajā stāvā, un tas visu sarežģīja. Un tomēr tā varētu būt vienīgā iespēja iz­glābties, ja vien lejā palikušie vīri nesadomātu iznākt no slēp­tuves, lai viņš tos netraucēti nošautu.

Bet tas bija maz ticams.

Viens no uzbrucējiem pieskrēja kāpņu pakājē. Otrs piese­dza viņu ar četriem šāvieniem, kas trāpīja sienā viņiem aiz muguras. Malonem bija jātaupa munīcija, šaut drikstēja tikai uz drošu mērķi.

Tad viņš saprata, kas tiem padomā.

Lai varētu izšaut uz vienu no tiem, viņam būtu jāiznāk no slēptuves, kļūstot par mērķi otram. Tāpēc viņš rīkojās pretēji gaidītajam nepievēršot uzmanību kreisajai pusei, ap­metās ap kolonnu pa labi un raidīja lodi sarkanajā paklājā augšup kāpjošā uzbrucēja priekšā.

Vīrietis nolēca no kāpnēm un metās slēpties.

Pema pieskārās plecam, un parādījās asinis. Brūce bija at­vērusies. Pārāk daudz kustību. Viņas zilās acis bija bailēs ieplestas.

Zālē norībēja divi šāvieni.

Bez klusinātāja. Liela kalibra ierocis.

Pēc tam klusums.

Sveiki! atskanēja vīrieša balss.

Malone paraudzījās gar kolonnu. Lejā stāvēja gara augu­ma vīrietis ar īsi apgrieztiem gaišiem matiem. Viņam bija pla­ta piere, strups deguns un apaļš zods. Viņa sportiskais au­gums bija ietērpts džinsos, brezenta kreklā un ādas jakā.

Šķiet, jums bija vajadzīga palīdzība, paziņoja vīrietis, nolaidis gar sāniem labo roku ar ieroci.

Abi uzbrucēji gulēja uz asinīm nošķaidītās marmora grī­das. Svešinieks acīmredzot bija labs šāvējs.

Malone atkal paslēpās aiz kolonnas. Kas jūs esat?

Draugs.

Atvainojiet, ja neticēšu.

Es jūs par to nevainotu. Tad palieciet vien tepat un gai­diet policiju. Varēsiet izskaidroties par šiem līķiem. Atska­nēja soļi, kas attālinājās. Un, starp citu vienmēr laipni.

Malonem kaut kas ienāca prātā. Kas nolicis ar apkopē­jiem? Kāpēc viņi neskrien šurp?

Soli apstājās. Viņi augšstāvā guļ bezsamaņā.

jūsu darbs?

Nav mans.

Ko jūs vēlaties?

To pašu, ko daudzi citi, kas nākuši šurp nakts melnu­mā. Es meklēju Aleksandrijas bibliotēku.

Malone klusēja.

Vai zināt ko? Es esmu apmeties viesnīcā Savoy, 453. nu­murā. Man ir kāda informācija, kuras jums, visticamāk, nav. Ja vēlaties aprunāties, nāciet un sameklējiet mani. Ja ne mēs droši vien vēl laiku pa laikam tiksimies. Jūsu izvēle. Bet kopā mēs varētu paātrināt procesu. Viss jūsu ziņā.

Uz grīdas noklaudzēja stingri soļi, pamazām attālinoties nama iekšienē.

Ko, pie velna, tas nozīmēja? brīnījās Pema.

Viņš mums stādījās priekšā.

Viņš nogalināja divus cilvēkus.

Par to esmu viņam pateicīgs.

Koton, mums jātiek projām no šejienes.

It kā es pats nezinātu. Bet vispirms jānoskaidro, kas ir šie tipi.

Iznācis no slēptuves, viņš steidzās lejā pa marmora pa­kāpieniem. Pema sekoja. Viņš pārmeklēja visus trīs līķus, bet neatrada nekādus dokumentus.

Paņem ieročus, viņš pavēlēja, ieliekot kabatā pie no­šautajiem atrastās sešas rezerves aptveres. Šie puiši iera­dās, sagatavojušies kaujai.

Es tiešām sāku pierast pie asiņainiem skatiem, teica Pema.

Es taču teicu, ka kļūs vieglāk.

Malone domāja par tikko satikto svešinieku. Savoy. 453. numurs. Tas bija domāts kā varat man uzticēties. Pema jo­projām bija sažņaugusi rokā grāmatu par Sv. Hieronīmu, bet viņš nesa Hadāda dzīvoklī paņemto ādas mugursomu.

Pema pagriezās, lai ietu projām.

Uz kurieni? viņš apjautājās.

Esmu izsalkusi. Cerams, ka Savoy pasniedz labas bro­kastis.

Malone pasmaidīja.

Viņa ātri iejūtas jaunos apstākļos.