Aleksandrijas sargs

23. NODAĻA LONDONA 14:30

Malone gaidīja, kad Džordžs Hadāds beigs skaidrot. Vecais draugs runāja pārāk izvairīgi.

Pirms sešiem gadiem es uzrakstīju pētījumu, turpinā­ja Hadāds. Tas atspoguļoja kādu teoriju, pie kuras es tolaik strādāju un kas ir saistīta ar Vecās derības sākotnējo tulko­jumu no senebreju valodas.

Hadāds pastāstīja par Septuagint, kas tika sarakstīts no trešā līdz pirmajam gadsimtam pirms mūsu ēras un ir visse­nākais un pilnīgākais Vecās derības tulkojums grieķu valo­dā, tapis Aleksandrijas bibliotēkā. Tad viņš pieminēja Codex Sinaiticus mūsu ēras ceturtā gadsimta manuskriptu ar Veco un Jauno derību, ko vēlāko laiku zinātnieki izmantoja citu Bībeles tekstu salīdzināšanai, lai gan neviens nezināja, vai tas ir pareizs. Un Vulgate, ko apmēram tajā pašā laikā Sv. Hieronims pirmais bija iztulkojis tieši no senebreju valo­das latīņu valodā, bet sešpadsmitajā, astoņpadsmitajā un div­desmitajā gadsimtā tas ticis būtiski pārstrādāts.

Pat Mārtiņš Luters, stāstīja Hadāds, pielika savu roku Vulgate, īsinot to atbilstoši savai luteriskajai ticībai. Šā tulkojuma nozīme ir pamatīgi sagrozīta. Daudzi prāti pār­veidojuši tā vēstījumu.

Karaļa Džeimsa Bībele. Daudzi uzskata, ka tā atspoguļo oriģinālu, taču tā ir tapusi septiņpadsmitajā gadsimtā no Vulgate teksta tulkojuma angļLi valodā. Šie tulkotāji nekad nebija redzējuši sākotnējo senebreju tekstu un, pat ja būtu redzējuši, nevarētu to saprast. Koton, tā Bībele, ko mēs pa­zīstam šodien, ir piecu tulkojumu attālumā no sākotnēji uz­rakstītās. Karaļa Džeimsa Bībele pasludināta par oficiālo un oriģinālo. Taču tas nenozīmē, ka tā ir īsta, autentiska un pa­tiesa.

Vai ir kādas Bībeles senebreju valodā? jautāja Pema.

Hadāds pamāja ar galvu. Senākais saglabājies ir Alepo

kodekss, kas izglābts no bojāejas Sīrijā 1948. gadā. Taču tas ir mūsu ēras desmitā gadsimta manuskripts, ko gandrīz div­tūkstoš gadus pēc oriģinālā teksta tapšanas sarakstījis nezi­nāms autors.

Malone bija redzējis šo manuskriptu Jeruzālemes Nacio­nālajā bibliotēkā trausls krēmkrāsas pergaments, aprakstīts ar brūnu, pabalējušu tinti.

Šajā rakstā, turpināja Hadāds, es izteicu hipotēzi, ka daži manuskripti varētu palīdzēt atrisināt šīs problēmas. Mēs zinām, ka senie filosofi Aleksandrijas bibliotēkā studē­ja Veco derību. Cilvēki, kuri saprata senebreju valodu. Un zinām arī, ka viņi pierakstīja savas domas. Manuskriptos, kuri saglabājušies līdz mūsu dienām, ir atsauces uz šiem dar­biem, fragmenti un citāti, bet paši darbi diemžēl ir zuduši. Turklāt bibliotēkā varēja būt arī senie senebreju teksti mēs zinām, ka tie tika uzkrāti. Vēlākos laikos izplatīta kļuva sen­ebreju tekstu masveidīga iznīcināšana, un sevišķi tā skāra Veco derību senebreju valodā. Inkvizīcija vien sadedzināja divpadsmit tūkstošus Talmūda eksemplāru. Ja varētu izpē­tīt kaut vienu no tiem, varētu iegūt atbildi uz visiem neskaid­rajiem jautājumiem.

Un kāda tam nozīme? nesaprata Pema.

Liela nozīme, atbildēja Hadāds. Sevišķi, ja atrod kļūdu.

Kādā ziņā? Malone sāka zaudēt pacietību.

Mozus pašķir Sarkanās jūras ūdeņus. Iziešana no Ēģip­tes. Pasaules radīšana. Dāvids un Zālamans. Kopš astoņpa­dsmitā gadsimta arheologi nemitīgi rakņājušies Svētajā zemē, lai pierādītu, ka Bībelē aprakstīti vēsturiski fakti, taču nav atrasts neviens taustāms pierādījums, kas apstiprinātu Vecajā derībā teikto. Labs piemērs ir Otrā Mozus grāmata. Grāmatā teikts, ka tūkstošiem izraēliešu esot klejojuši pa Sīnaja pussalu. Bībelē ļoti konkrēti norādītas viņu apmeša­nās vietas, kas ir atrodamas arī šodien, taču nav atrasta ne­viena šā perioda keramikas lauska, ne rokassprādze vai kas cits, kas apstiprinātu Otrajā Mozus grāmatā teikto. Tāds pats pierādījumu trūkums vērojams, kad arheologi mēģina rast apstiprinājumu citiem Bībeles notikumiem. Vai jums tas ne­šķiet dīvaini? Vai tad nevajadzēja saglabāties kaut niecīgiem sīkumiem, kas liecinātu vismaz par kādu no Bībelē aprak­stītajiem notikumiem?

Malone zināja, ka Hadāds tāpat kā daudzi citi ticēja Bībe­lei tikai kā vēstures liecībai. Šīs zinātnieku nometnes pār­stāvji uzskatīja, ka sava tiesa patiesības tajā ir, taču pavisam maz. Malone ari to visu stipri apšaubīja. No izlasītā viņš bija secinājis, ka tie, kuri aizstāv šo vēstījumu kā patiesu vēstu­ri, vadās drīzāk no teoloģiskiem nekā zinātniskiem apsvē­rumiem.

Bet vai nav vienalga?

Džordž, jūs jau iepriekš esat to visu teicis, un es jums piekrītu. Man jāzina, kas ir tik svarīgs, ka uz spēles likta jūsu dzīvība?

Hadāds piecēlās no krēsla un veda viesus pie kartēm no­klātajām sienām. Es tās vācu visus pēdējos piecus gadus. Tas nebija viegli. Kauns atzīties, bet dažas pat esmu noza­dzis.

No kurienes? jautāja Pema.

Galvenokārt no bibliotēkām. Retas grāmatas daudzviet nav atļauts kopēt. Turklāt kopējot zūd detaļas, bet tieši tās ir svarīgākās.

Hadāds piegāja pie kartes, kurā bija attēlota mūsdienu Izraēlas valsts. Kad 1948. gadā šī zeme tika sadalīta un cionistiem piešķirts prasītais gabals, daudzi runāja par Ābra­hāma derību. Par Dieva vārdu, ka šis reģions… Hadāds pielika pirkstu pie kartes, …tieši šī zeme esot piederējusi Ābrahāmam.

Malone ievēroja robežas.

Tā kā es saprotu senebreju valodu, man bija iespēja no­jaust kaut ko vairāk. Varbūt pat pārāk daudz. Pirms apmē­ram trīsdesmit gadiem es ievēroju kaut ko interesantu. Bet, lai pienācīgi novērtētu šo atklāsmi, ir pienācīgi jānovērtē Āb­rahāms.

Malone zināja šo stāstu.

Pirmajā Mozus grāmatā, iesāka Hadāds, aprakstīts kāds notikums, kas dziļi ietekmēja pasaules vēsturi. To va­rētu pat nosaukt par svarīgāko dienu cilvēces vēsturē.

Malone klausījās, kā Hadāds stāsta par Ābramu, kurš ce­ļoja no Mezopotāmijas uz Kanaānu, klejodams ļaužu vidū un uzticīgi izpildīdams Dieva pavēles. Viņa sieva Sarai jopro­jām bija neauglīga, tāpēc ieteica Ābramam pārgulēt ar viņas uzticīgo kalponi, ēģiptiešu verdzeni, vārdā Hagara, kas bija palikusi kopā ar viņiem, kopš faraons bija izdzinis viņu dzim­tu no Ēģiptes.

Ābrama un Hagaras pirmā dēla Ismaēla dzimšana, turpināja Hadāds, iegūst svarīgu nozīmi mūsu ēras septī­tajā gadsimtā, kad Arābijā top jauna reliģija. Islāms. Korāns sauc Ismaēlu par apustuli un pravieti. Viņa Kungs viņu labi ieredzēja. Ābrama vārds parādās divdesmit piecās no simt četrpadsmit Korāna nodaļām. Līdz pat mūsdienām Ibrāhīms un Ismaēls ir izplatīti musulmaņu vārdi. Pašā Korānā mu­sulmaņiem pavēlēts sekot Ābrahāma reliģijai.

Viņš nebija ne jūds, ne kristietis, bet bija patiess ticībā un pie­vienojās nevis dieviem, bet Dievam.

Labi, Koton. Redzu, ka pēc mūsu iepriekšējās tikšanās esat pārlasījis Korānu.

Malone pasmaidīja. Mazliet iemetu aci. Aizraujoša la­sāmviela.

Korānā skaidri teikts, ka Ābrahāms un Ismaēls lika pa­matus Namam.

Kaāba, ieminējās Pema. Islāma svētākajam templim.

Malone bija pārsteigts. Kad tad tu sāki pētīt islāmu?

Nesāku. Taču skatos Histon/ Channel.

Viņš pamanīja Pemas smaidu.

Kaāba atrodas Mekā. Katram pieaugušajam musulma­nim jādodas uz turieni svētceļojumā. Nelaime tikai tāda, ka ik gadu sapulcējas tik daudz cilvēku, ka vairāki simti tiek sabradāti līdz nāvei. Ziņās par to bieži stāsta.

Arābi, sevišķi arābu musulmaņi, uzskata sevi par Ismaēla pēctečiem, turpināja Hadāds.

Malone zināja, kas sekos. Trīspadsmit gadus pēc Ismaēla dzimšanas Dievs pavēstīja Ābramam, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām. Vispirms viņš pavēlēja tam mainīt vārdu uz Ābrahāmu un viņa sievai no Sarai uz Sāru. Pēc tam Dievs paziņoja, ka Sārai piedzims dēls. Ne Sāra, ne Ābra­hāms tam nenoticēja, tomēr pēc gada piedzima īzāks.

Viņa piedzimšanas diena, iespējams, bija vissvarīgākā diena cilvēces vēsturē, paziņoja Hadāds. Pēc tam viss mainījās. Bībeles un Korāna vēstījums par Ābramu atšķiras. Katrā tas ir citāds. Bet Bībelē teikts, ka Tas Kungs teicis Āb­rahāmam, ka viņam un viņa mantiniekam īzākam piederēs visa zeme, kas atrodas viņiem apkārt Kanaānas zeme.

Pārējo Malone zināja. Dievs vēlreiz parādījās īzāka dēlam Jēkabam, atkārtoja zemes solījumu un piebilda, ka Jēkaba pēcteči būs tauta, kuriem uz mūžīgiem laikiem piederēs Ka­naānas zeme. Jēkabam bija pavēlēts mainīt vārdu uz Izraē­lu. Jēkaba divpadsmit dēli izveidoja atsevišķas ciltis, kuras kopā saturēja Dieva un Ābrahāma noslēgtā derība. No visu dēlu ģimenēm izauga divpadsmit izraēliešu ciltis.

Ābrahāms ir visu triju pasaules galveno reliģiju tēvs, turpināja Hadāds. Ar viņu saistās islāma, jūdaisma un kris­tietības pirmsākumi, taču viņa dzīvesstāsts katrā reliģijā ap­rakstīts citādi. Viss Vidējo Austrumu konflikts, kas ilgst jau tūkstošiem gadu, ir tikai strīds par to, kurš vēstījums ir pa­reizais un kurai reliģijai piešķirtas dievišķās tiesības uz zemi. Arābiem kā Ismaēla pēctečiem. Jūdiem kā Izāka pēctečiem. Kristiešiem kā Kristus pēctečiem.

Malone atcerējās Bībeli un piebilda:

Tas Kungs sacīja Ābramam izej no savas zemes, no savas cilts uti no savām tēva mājām uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vār­du, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolā­dēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.

Tu to saki ar tādu pārliecību, brīnījās Pema.

Tie ir svarīgi vārdi, paskaidroja Hadāds. Ebreji uz­skata, ka tie piešķir viņiem ekskluzīvas tiesības uz Palestīnu. Daudzus savas dzīves gadus esmu veltījis Bībeles pētī­jumiem. Tā ir apbrīnojama grāmata. Un tās atšķirība no visām citām episkajām leģendām ir vienkārša. Nav nekā mistiska vai maģiska, tikai cilvēku atbildība.

Vai jūs ticat? jautāja Pema.

Hadāds pašūpoja galvu. Reliģijai? Nē. Pārāk skaidri esmu redzējis tās negodīgumu. Dievam? Tas ir pavisam kas cits. Bet es esmu redzējis, kā Viņš pagriež mums muguru. Es piedzimu musulmaņu ģimenē. Mans tēvs bija musulma­nis tāpat kā viņa tēvs. Taču pēc 1948. gada kara pār mani nāca kāda atklāsme. Tad Bībele pārņēma visas manas do­mas. Es vēlējos izlasīt to pašā sākotnējā formā. Uzzināt, ko īsti tā nozīmē.

Kāpēc izraēlieši grib jūs nogalināt? jautāja Malone.

Viņi ir Ābrahāma pēcteči. Tie, kurus Dievs solīja svētīt, bet viņu ienaidniekus nolādēt. Miljoniem cilvēku gājuši bojā gadsimtu gaitā, tūkstošiem pēdējo piecdesmit gadu laikā tikai tādēj, lai pierādītu šos vārdus. Nesen es biju spiests iesaistīties strīdā. Kāds īpaši augstprātīgs virs vietē­jā krodziņā apgalvoja, ka Izraēlai esot absolūtas tiesības pa­stāvēt. Viņš nosauca sešus iemeslus, kuriem pamatā bija ar­heoloģija, vēsture, praktiskums, cilvēcība, aizsardzība un viņam pašam vissvarīgākais tiesības. Hadāds bridi klu­sēja. Tiesības, Koton. Bībelē dotās tiesības. Dieva zeme, kas piešķirta izraēliešu tautai, par ko svinīgi paziņots Vecajā derībā.

Malone gaidīja.

Bet ja nu mēs esam visu pārpratuši? Hadāds uzmeta niknu skatienu Izraēlas kartei, kas atradās līdzās Saūda Arābijas kartei.

Turpiniet, lūdzu, atskanēja sveša balss.

Visi pagriezās.

Dzīvokļa durvīs stāvēja maza auguma vīrietis ar brillēm un paplāniem matiem. Viņam līdzās sieviete pāri trīsdes­mit, sīciņa, tumšmataina. Abiem rokās bija pistoles ar klusi­nātājiem. Pazinis šo ieroču marku, Malone uzreiz saprata, kā­das valsts labā viņi strādā.

Tā bija Izraēla.