Aleksandrijas sargs

50,NODAĻA VAŠINGTONA 13:30

Vai jūs pārāk neizaicinājāt Deiliju? Grīns jautāja Stefā­nijai.

Viņa un Kasiopeja sēdēja Grīna limuzīnā, kura salonu no šofera atdalīja skaņu necaurlaidīga organiskā stikla starpsie­na. Grīns bija sagaidījis abas sievietes pilsētas centrā pēc tam, kad viņas bija atstājušas Deilija māju.

Viņš nebūtu mūs vajājis. Hetere varētu uzvilkt viņa drē­bes, bet ne apavus. Šaubos, vai viņa skrietu mums pakaļ ba­sām kājām un neapbruņota.

Grīnu tas, šķiet, nepārliecināja. Droši vien ir kāds iemesls, kāpēc atklājāt Deilijam, ka esat ielauzušās viņa mājā.

To es arī gribētu zināt, ierunājās Kasiopeja. Mēs būtu varējušas izkļūt no mājas tā, ka viņš neko nenojaustu.

Un es joprojām būtu dzīvs mērķis. Tagad viņam būs jāuzmanās. Pie manis ir kaut kas tāds, kas viņam vajadzīgs. Un Deilijs ir tirgonis, ja arī nekas cits.

Grīns norādīja uz grāmatu "Skarbais". Kas tur tik sva­rīgs?

Stefānija pasniedzās pēc piezīmjdatora, ko bija likusi Grī­nam paņemt līdzi. Viņa ielika vienu no atmiņas kartēm brīvā pieslēgumvietā un paroles ailē ierakstīja KRUSTMĀTE B.

To arī uzzināja tava aģente? jautāja Kasiopeja.

Viņa pamāja ar galvu. Ēstuve kaut kur Mērilendā. Deilijs bieži dodas uz turieni nedēļas nogalēs. Ēdieni laucinieku gaumē. Viņš tādus iecienījis. Man tas šķita savādi biju iedo­mājusies, ka Deilijs ir pieczvaigžņu restorānu gardēdis.

Ekrānā parādījās failu saraksts, un katrs no tiem bija ap­zīmēts ar vienu vārdu.

Kongress, viņa paziņoja.

Viņa noklikšķināja uz kāda faila.

Es uzzināju, ka Deilijs ir lielisks laiku un datumu pārzi­nātājs. Kad viņš grib piespiest kādu kongresmeni attiecīgi nobalsot, viņa rīcībā ir precīzas ziņas par visām naudas sum­mām, ko šis kongresmenis jebkad saņēmis. Savādi, jo viņš pats nekad tieši nerīkojas ar naudu. Netīro darbu paveic lobiji, kuriem patik iztēloties, ka viņi ir labi ieredzēti Balta­jā namā. Tas man lika pieņemt, ka viņš veic uzskaiti. Tik laba atmiņa nevienam nevar būt. Viņa norādīja uz ekrānu. Šeit ir piemērs. Viņa saskaitīja. Sešu gadu laikā šis vīrs saņēmis četrpadsmit maksājumus, kuru kopsumma ir simt astoņdesmit tūkstoši dolāru. Te ir katra maksājuma datums, vieta un laiks. Viņa pašūpoja galvu. Nekas tā nebiedē politiķus kā detaļas.

Mēs runājam par kukuļiem? jautāja Grīns.

Viņa pamāja ar galvu. Maksājumi skaidrā naudā. Kaba­tas nauda. Ne tik daudz, lai piesaistītu uzmanību, bet pie­tiekami, lai saziņas kanāli paliktu atvērti. Vienkārši un jau­ki, bet Deilijs šādi krāj politisko kapitālu. Un Baltais nams to izmanto. Tā viņi ir pamanījušies pieņemt dažus burvīgus likumus.

Grīns raudzījās ekrānā. Laikam vismaz simts kongresmeņu.

Viņš rīkojas efektīvi. Tas jāatzīst. Nauda tiek izplatīta visur. Abās politisko spēku nometnēs.

Viņa noklikšķināja uz kāda cita faila, kas izrādījās sena­toru saraksts. Apmēram trīsdesmit vārdu. Viņam ir savi cilvēki arī federālo tiesnešu vidū. Arī tie mēdz iekļūt nau­das grūtībās tāpat kā visi citi, un Deilijam ir cilvēki, kuri labprāt izpalīdz. Es Mičiganā atradu vienu, kurš bija ar mieru runāt. Viņš bija uz bankrota robežas, un tad uzradās draugi ar naudu. Beidzot tomēr sirdsapziņa viņam nelika mieru, se­višķi pēc tam, kad Deilijs gribēja ietekmēt viņa spriedumu. Šķiet, ka advokāts tiesājamajā lietā bija liels ziedotājs parti­jai un vēlējās nelielu nodrošinājumu savai uzvarai.

Federālās tiesas ir īsts korupcijas perēklis, nomurmi­nāja Grīns. Es to saku jau gadiem ilgi. Ieceliet kādu amatā uz mūžu, un uzreiz sāksies ziepes. Pārāk liela vara, pārāk maza pārraudzība.

Stefānija paņēma vēl vienu atmiņas karti. Ar to vien jau pietiek, lai iesēdinātu vairākus no tiem maitasputniem.

Kāds daiļrunīgs apzīmējums!

Tas ir melno mantiju dēļ. Viņi izskatās pēc maitasput­niem, kas tup un gaida, kad varēs noskrubināt kādam upu­rim visus kauliņus.

Nekādas cieņas pret tiesu sistēmu, Grīns pasmaidīja.

Cieņa ir jānopelna.

Vai drīkstu iejaukties? ieminējās Kasiopeja. Kāpēc mums to visu nenodot atklātībai? Piesaistīt uzmanību? Es pa­rasti tā nerīkojos, bet šoreiz tas varētu iedarboties.

Grīns pašūpoja galvu. Kā jau teicāt, es neko daudz ne­zinu par izraēliešiem. Bet jūs neizprotat, kāda ir šīs admi­nistrācijas sabiedrisko attiecību mašinērija. Viņi visu sagrie­zīs kājām gaisā un nogremdēs aizmirstībā. Tā mēs zaudēsim gan Deiliju, gan nodevēju.

Viņam taisnība, piekrita Stefānija. Tur nekas nesa­nāktu. Mums jārīkojas pašiem.

Limuzīns apstājās sastrēgumā, un klusi iezvanījās Grīna mobilais tālrunis. Viņš pasniedzās, izņēma to no kabatas un ieskatījās ekrānā. Tas varētu būt interesanti. Nospiedis divas pogas, viņš atbildēja. Es jau gaidīju jūsu zvanu.

Par to es nešaubos, skaļrunī atsaucās Deilijs.

Varbūt tomēr nenonākšu tajā zārkā Vermontā.

Tāda jau ir šaha spēle. Katrs gājiens kā jauns piedzīvo­jums. Labi, atzīstu, ka jūsējais bija labs.

Par to uzslava pienākas Stefānijai.

Droši vien viņa ir turpat jums līdzās, tāpēc malacis, Stefānij!

Vienmēr laipni, Lerij.

Tas neko daudz nemaina, paziņoja Deilijs. Manis pie­minētie elementi joprojām ir aizkaitināti.

Jums viņi ir jānomierina, atbildēja Stefānija.

Vai vēlaties sākt sarunas? jautāja Deilijs.

Stefānija gribēja kaut ko iebilst, bet Grīns pacēla roku. Un kāds no tā būs labums?

Varētu būt liels. Uz spēles ir likts daudz.

Stefānija nespēja novaldīties. Vairāk nekā jūsu pakaļa?

Daudz vairāk.

Jūs melojāt, kad teicāt, ka neko nezināt par Aleksan­drijas saikni, vai ne? noprasīja Grīns.

Meli ir tik skarbs vārds. Pareizāk būtu teikt, ka es no­klusēju faktus nacionālās drošības interesēs. Un par to grē­ku man tagad jācieš?

Tas būtu tikai saprātīgi, ņemot vērā visu.

Stefānija zināja Deilijs apjēgs, ka viņi var nodot atklātī­bai viņa noslēpumus, kad vien grib. Gan viņai, gan Grīnam bija paziņas žurnālistu vidū, kuri ar lielāko prieku izceltu gaismā administrācijas netīros darījumus.

Nu labi. Deilija balsī iezagās sarūgtinājums. Kā vē­laties tikties?

Stefānija zināja atbildi. Publiskā vietā. Kur ir daudz cil­vēku.

Tā nav laba doma.

Mēs esam ar mieru tikai tā.

Telefona skaļrunis brīdi klusēja, tad Deilijs ierunājās:

Sakiet, kur un kad.