Aleksandrijas sargs

10. NODAĻA VAŠINGTONA 4:40

Stefānija apdomāja Brenta Grīna jautājumu kāpēc jūs man neuzticaties? un nolēma runāt ar priekšnieku skaidru valodu.

Šajā administrācijā visi grib tikt no manis vaļā. Pati ne­saprotu, kāpēc vēl esmu šeit. Tāpēc pašlaik neuzticos nevie­nam.

Grīns par šīm aizdomām pašūpoja galvu.

Tiem failiem bija piekļuvis kāds, kas zināja paroli, viņa piebilda. Tiesa gan, tika izskatīts vismaz kāds ducis failu, taču mēs abi zinām, kāds bija viņu mērķis. Par Aleksandrijas saikni ir zināms tikai dažiem. Pat es nezinu visus sīku­mus tikai to, ka mēs pielikām lielas pūles kaut kā tāda dēļ, kas šķita it kā bezjēdzīgs. Jautājumu ir daudz. Atbilžu nav. Saprotiet, Brent… Mēs nekad neesam bijuši tuvi draugi. Kāpēc lai es tagad jums uzticētos?

Teikšu skaidri, atbildēja Grīns. Es neesmu jūsu ienaidnieks. Ja tā būtu, tad mēs tagad šeit nerunātos.

Draugi un kolēģi man daudzreiz ir to teikuši, bet ne­varēja ticēt nevienam viņu vārdam.

Nodevēji tādi ir.

Stefānija nolēma pārbaudīt viņu vēl. Vai jūs nedomājat, ka vajadzētu piesaistīt vēl vairāk cilvēku?

Ar to jau nodarbojas FIB.

Brent, mēs taustāmies tumsā. Mums jāzina, kas īsti zināms Džordžam Hadādam.

Tad pienācis laiks ķerties pie Lerija Deilija Baltajā namā. Lai kādu ceļu mēs izvēlētos, visi vedis tieši pie viņa. Tāpēc labāk uzreiz vērsties pie pirmavota.

Stefānija piekrita.

Un Grīns pasniedzās pēc tālruņa klausules.

Malone dzirdēja, kā Lī Durāna slepkava aiz durvīm kliedz, ka šeit ir bruņots uzbrucējs, kas tikko nošāvis cilvēku.

Un viņam vēl joprojām rokā bija Glock.

Vai viņš ir miris? murmināja Pema.

Muļķīgs jautājums. Bet stāvēt šeit ar slepkavības ieroci bija vēl muļķīgāk. Nāc!

Mēs nedrīkstam viņu atstāt.

Viņš ir miris.

Pemas acīs pavīdēja histērija. Malone atcerējās, kā jutās pats, kad pirmoreiz redzēja kādu mirstam. Tev nevajadzēja to redzēt. Bet tagad mums jāiet.

Aiz durvīm atskanēja draudīgu soļu klaudzoņa uz grīdas plāksnēm. Droši vien apsardze. Saķēris Pemu aiz rokas, viņš parāva to uz Stūra kambara pretējo galu.

Viņi izskrēja cauri vairākām telpām. Tās visas bija līdzī­gas, ar nedaudzām senlaicīgām mēbelēm, blāvas rīta gais­mas apspīdētas. Viņš pamanīja novērošanas kameras un sa­prata, ka jāizvairās no tām. Iebāzis Glock jakas kabatā, viņš izvilka Beretta.

Viņi iegāja Karalienes kambarī.

Aiz muguras atskanēja balsis. Laikam bija atrasts līķis. Vi­ņiem tuvojās soļu duna un saucieni.

Karalienes kambarim bija trīs durvis. Aiz vienām bija kāp­nes, kas veda uz augšu, aiz otrām kāpnes uz leju, bet tre­šās durvis veda uz blakus esošo telpu. Neviena novērošanas kamera nebija redzama. Viņš nopētīja istabas iekārtojumu, pulēdamies izlemt, ko darīt. Pie ārējās sienas slējās milzīgs skapis.

Viņš nolēma riskēt.

Pieskrējis pie skapja, viņš sagrāba divviru durvju dzelzs rokturus. Skapis bija plašs un tukšs. Pietiekami daudz vie­las viņiem abiem. Viņš pamāja Pemai. Šoreiz viņa paklausīja bez vārda runas.

Lien iekšā, viņš čukstēja.

Pirms paslēpšanās skapī viņš atrāva vaļā abas durvis, kas veda uz kāpnēm. Tad ielīda slēptuvē, aizvēra aiz sevis dur­vis cerībā, ka vajātāji nodomās, ka viņi aizbēguši pa kāpnēm un tālāk pils dzīlēs.

Stefānija klausījās, kā Brents Grīns stāsta Lerijam Deilijam par notikušo. Viņu neatstāja doma, vai tas augstprātī­gais ēzelis jau tāpat nezina visu un vēl vairāk.

Es zinu par Aleksandrijas saikni, skaļrunī atskanēja Deilija balss.

Vai pastāstīsiet mums arī? pajautāja Grīns.

Kaut es to varētu. Nav atļauts.

Pat ģenerālprokuroram un elitārākā izlūkdienesta va­dītājai?

Tikai dažām personām. Atvainojiet, jūs abi pie tām ne­piederat.

Kā tad kādam izdevās ielūkoties? jautāja Stefānija.

Jūs vēl neesat atklājuši?

Varbūt esmu.

Iestājās saspringts klusums. Deilijs acīmredzot apdomāja Stefānijas teikto.

—Tas nebiju es.

Ko citu jūs teiktu?

Pievaldiet muti.

Viņa izlikās šo piezīmi nedzirdam. Malone atklās viņiem saikni. Viņš neriskēs ar savu dēlu.

Tad viņš būs jāaptur, atbildēja Deilijs. Mēs to nedo­sim nevienam.

Stefānija saprata, ko viņš gribēja teikt. Jūs gribat to sev, vai ne?

Tieši tā.

Viņa nespēja tam noticēt. Apdraudēta ir zēna dzīvība.

Tā nav mana problēma, paziņoja Deilijs.

Zvans Deilijam bija kļūda, un Stefānija redzēja, ka arī Grīns tagad to ir sapratis.

Lerij, Grīns neatlaidās. Palīdzēsim Malonem. Nesa­režģīsim viņa uzdevumu vēl vairāk.

Brent, tas ir nacionālās drošības jautājums, nevis lab­darības pasākums.

Interesanti gan, ierunājās Stefānija. Jūs it nemaz ne­raizējaties par to, ka kāds piekļuvis mūsu slepenajiem fai­liem un uzzinājis visu par bezgala svarīgo Aleksandrijas saikni. Tas taču ari it kā ir nacionālās drošības jautājums.

Jūs ziņojāt par ielaušanos pirms vairāk nekā mēneša. Lietu izmeklē FIB. Bet ko darāt jūs, Stefānij?

Man tika pavēlēts nedarīt neko. Un ko darījāt jūs, Lerij?

Skaļrunī atskanēja nopūta. Jūs tiešām protat krist uz

nerviem.

Bet viņa ir mana darbiniece, stingri noteica Grīns.

Es domāju tā, turpināja Stefānija. Lai kas arī ir šī saikne, tā kaut kā labi sader kopā ar jūsu Baltā nama ģeni­ālās ārpolitikas intrigām. Jums pat ir izdevīgs fakts, ka kāds ir piekļuvis failiem un informācija nonākusi svešās rokās. Tas nozīmē, ka jūs viņiem atļausiet paveikt visu netīro darbu.

Dažkārt, Stefānij, ienaidnieki var būt draugi. Deilijs pieklusināja balsi līdz čukstam. Un otrādi.

Stefānijas kaklu aizžņaudza kamols. Visļaunākās aizdomas bija apstiprinājušās. Jūs upurēsiet Malones dēlu preziden­ta labās slavas dēļ?

Es to neiesāku, atbildēja Deilijs. Bet gatavojos to iz­mantot.

Jums tas neizdosies, es par to parūpēšos.

Iejaucieties tikai, un jūs atlaidīs. Ne jau Brents, bet pats prezidents.

Tas nebūs tik vienkārši, iebilda Grīns.

Viņa balsī bija saklausāmi draudi.

jūs gribat teikt, ka aizstāvēsiet viņu? noprasīja Deilijs.

Bez šaubām.

Stefānija zināja, ka šos draudus Deilijs nevar neņemt vērā. Administrācija zināmā mērā varēja ietekmēt Grīnu kā ģenerālprokuroru. Bet, ja viņš aizietu vai tiktu atcelts no amata, Baltajam namam sāktos grūti laiki.

Skaļrunī iestājās klusums. Stefānija iztēlojās, kā Deilijs sēž savā kabinetā, lauzīdams galvu.

Būšu jūsu mājā pēc trīsdesmit minūtēm.

Kāpēc mums jātiekas? jautāja Grīns.

Varat man ticēt, tas būs tā vērts.

Atskanēja klikšķis, un saruna bija galā.

Stāvēdams skapī, Malone ieklausījās steidzīgajos soļos, kas atskanēja Karalienes kambarī. Pema stāvēja viņam cieši līdzās; tik tuvu viņi nebija bijuši gadiem ilgi. Viņš sajuta pa­zīstamo smaržu, saldu vaniļas aromātu, kas atsauca atmiņā gan prieku, gan bezgalīgu izmisumu. Savādi gan, kā smar­žas spēj uzjundīt atmiņas.

Viņš joprojām turēja rokā Beretta, cerēdams, ka nevajadzēs to likt lietā. Taču ari aizturēt viņu nedrīkst tikai ne tagad, kad jāglābj Gerijs. Protams, viens no iemesliem Durāna slep­kavībai bija nostādīt Maloni ārpus likuma. Vēl viens ne­ļaut uzzināt kaut ko noderīgu. Taču viņš nesaprata, kā vajā­tāji uzzinājuši par šo tikšanos. No Kristiangādes neviens nesekoja, par to viņš bija pārliecināts. Tas nozīmēja, ka Tor­valdsena telefonus noklausās. Tas nozīmēja, ka pretinieki zi­nāja, ka viņš dosies taisnā ceļā uz šejieni.

Viņš neredzēja Pemu, bet juta viņas saspringumu. Lai cik tuvi viņi kādreiz būtu bijuši, tagad viņi bija tikai svešinieki.

Varbūt pat ienaidnieki.

Viņa uzmanību piesaistīja balsis ārpusē. Soļi attālinājās, tad pazuda klusumā. Viņš gaidīja, turēdams pirkstu uz ieroča mēlītes, satraukumā nosvīdušām rokām.

Joprojām klusums.

Lai kaut ko redzētu, bija jāatver skapja durvis. Bet tas bija bīstami, ja istabā kāds bija palicis.

Taču nevarēja ari palikt te mūžīgi.

Viņš piesardzīgi pavēra durvis, turēdams ieroci gatavībā.

Karalienes kambaris bija tukšs.

Lejā pa kāpnēm, viņš bez skaņas nočukstēja, un viņi izskrēja pa atvērtajām durvīm un steidzās lejā pa vītņu kāp­nēm, kas piekļāvās pils ārējai sienai. Lejā viņi nonāca pie me­tāla durvīm, kuras, cerams, nebija aizslēgtas.

Durvis varēja atvērt.

Viņi izgāja ārā, saulainā rītā. No pils mūriem līdz jūrai ple­tās lekns zālājs, kurā gozējās gulbji. Pie apvāršņa vīdēja Zviedrijas krasts trīs jūdžu attālumā pār pelēcīgi brūno ūdeni.

Malone paslēpa Beretta zem jakas.

Jātiek no šejienes ārā, viņš paziņoja. Tikai lēni. Ne­piesaisti uzmanību. Juzdams, ka Pema joprojām ir satriek­ta pēc slepkavības, viņš uzmanīgi ieminējās: Tas tev kādu laiku rēgosies acu priekšā, bet tad pāries.

Aizkustinoša līdzjūtība. Viņas balss atkal bija niknu­ma pilna.

Tad sāc pierast. Šis droši vien nebūs vienīgais līķis, līdz viss būs galā.

Viņi devās uz aizsargvaļņu pusi, kas bija pavērsti pret jū­ras šaurumu. Tūristu šeit nebija daudz. Viņi nonāca vietā, kur savulaik bija Karogu baterija ar senlaicīgiem lielgaba­liem. Tieši šeit Šekspīrs bija licis Hamletam satiki tēva garu. Krastmalā slējās augsts mūris. Viņš iesvieda Glock nemierī­gajos viļņos.

Pils otrā pusē iekaucās sirēnas.

Viņi lēnām soļoja uz galvenās ieejas pusi. Pamanījis mir­gojošas bākugunis un skrienošus policistus, viņš pirms do­šanās ārā nolēma nogaidīt. Diez vai kāds bija aprakstījis viņu

izskatu, un viņš šaubījās, ka šāvējs būtu uzkavējies, lai to pa­ziņotu. Viņi noteikti negribēja, lai Maloni apcietina. Tāpēc viņš iejuka pūlī. Tad viņš pamanīja šāvēju.

Piecdesmit jardu attālumā pastaigas solī, lai nepiesaistītu uzmanību, tas devās tieši uz galveno ieeju,. Pema arī viņu pamanīja.

Tas ir šāvējs.

Es zinu.

Viņš sāka soļot ātrāk.

Tu to nedarīsi.

Tu mani neapturēsi.