Aleksandrijas sargs

13,NODAĻA VAŠINGTONA 5:45

Stefānija noraudzījās, kā Lerijs Deilijs atslīgst vienā no Brenta Grīna kabineta klubkrēsliem. Nacionālās drošības padomnieka vietnieks, kā bija solījis, ieradās pusstundas laikā.

Jauka vietiņa, Deilijs teica Grīnam.

Mājas.

Jūs gan pārāk daudz nerunājat, vai ne?

Vārdi jāizvēlas uzmanīgi tāpat kā draugi.

Draudzīgais smaids no Deilija sejas pazuda. Es cerēju,

ka mēs uzreiz neklupsim viens otram pie rīkles.

Stefānija bija noraizējusies. Pierādiet, ka jūsu apmeklē­jums ir mūsu laika vērts, kā solījāt pa telefonu.

Deilijs sažņaudza polsterētos krēsla roku balstus. Cerēju, ka jūs abi būsiet saprātīgi.

Tas atkarīgs no jums, atbildēja Stefānija.

Deilijs pārvilka plaukstu pār īsi apgrieztajiem, sirmajiem matiem. Viņš bija izskatīgs vīrietis, kura āriene pauda jau­neklīgu sirsnību, kas viegli spēja maldināt cilvēkus, tāpēc Stefānija sev atgādināja, ka jāsaglabā modrība.

Es pieņemu, ka jūs joprojām nevēlaties mums teikt, kas ir šī saikne? viņa jautāja.

Negribētos nonākt tiesas priekšā par Nacionālās drošī­bas likuma pārkāpšanu.

Kopš kura laika jūs baidāties pārkāpt likumus?

Kopš šā brīža.

Ko tad jūs meklējat šeit?

Cik daudz jūs zināt? jautāja Deilijs. Un nesāciet stās­tīt, ka nezināt neko, jo tad es tiešām būšu jūsos abos vīlies.

Grīns vēlreiz atkārtoja nedaudzās ziņas par Džordžu Hadādu.

Deilijs pamāja ar galvu. Izraēlieši Hadāda dēļ kļuva kā traki. Pēc tam jezgā iesaistījās ari saūdi. Tas gan mūs pār­steidza. Viņi parasti neinteresējas par Bībeles vai vēstures jautājumiem.

Un es pirms pieciem gadiem iesūtiju Maloni tajā purvā, neko nezinot? jautāja Stefānija.

Cik man zināms, tas ietilpst jūsu darba pienākumos.

Stefānija atcerējās, kā pasliktinājās situācija. Un kas bija

ar to sprādzienu?

Tad ari sākās lielākie mēsli.

Automobilī ievietota bumba bija nolīdzinājusi ar zemi kafejnīcu Jeruzālemē, kurā atradās Hadāds un Malone.

Sprādziens bija domāts Hadādam, stāstīja Deilijs. Protams, tā kā misija bija akla, Malone to nezināja. Tomēr viņam izdevās izdabūt šo vīru no turienes sveiku un veselu.

Kā mums paveicās, ironiski piebilda Grīns.

Nemaz nesāciet! Mēs nevienu nenogalinājām. Hadāda nāvi mēs nepavisam nevēlējāmies.

Stefānijas dusmas pieņēmās spēkā. Jūs pakļāvāt riskam Malones dzīvību.

Viņš ir profesionālis. Tas pieder pie darba.

Es nesūtu savus aģentus pašnāvnieku misijās.

Stefānij, skatieties patiesībai acīs. Vidējo Austrumu gal­venā nelaime ir tā, ka viena roka nekad nezina, ko dara otra. Šis atgadījums ir tipisks piemērs. Palestīniešu kaujinieki izvē­lējās nepareizo kafejnīcu.

Varbūt ari ne, iebilda Grīns. Varbūt izraēlieši vai saūdi izvēlējās īsto?

Deilijs pasmaidīja. Jūs sākat labi saprast. Tieši tāpēc mēs piekritām Hadāda noteikumiem.

Tad pastāstiet, kāpēc ASV valdībai ir tik svarīgi atrast pazudušo Aleksandrijas bibliotēku?

Deilijs klusi sasita plaukstas. Bravo! Labs gājiens, Brent. Es jau iedomājos ja jūsu ziņu avoti zina par Hadādu, tad gan jau būs izokšķerējuši ari to.

Atbildiet uz jautājumu, atgādināja Stefānija.

Kādreiz svarīga informācija glabājas visdīvainākajās vie­tās.

Tā nav atbilde.

Tas ir viss, ko jūs saņemsiet.

Jūs esat iesaistīts šajos notikumos, paziņoja Stefānija.

Nē, neesmu. Taču nenoliegšu, ka administrācijā ir daži cilvēki, kuri vēlas izmantot to kā ātrāko problēmas atrisinā­šanas veidu.

Un kāda ir problēma?

Izraēla. Uzpūtīgu ideālistu bariņš, kas negrib uzklausīt nevienu saprātīgu vārdu. Un tomēr katra sīkuma dēļ viņi sū­tīs tankus vai karakuģus iznīcināt visu un visus drošības vārdā. Kas notika pirms dažiem mēnešiem? Viņi sāka apšau­dīt Gazas joslu, viens no šāviņiem novirzījās no mērķa, izni­cinot veselu ģimeni piknikā jūras krastā. Un ko viņi saka? At­vainojiet. Žēl gan. Deilijs pašūpoja galvu. Ja vien izrādītu kaut nelielu piekāpību, kaut mazāko kompromisu, daudz ko varētu atrisināt. Bet nē. Viņiem vajag visu vai neko.

Stefānija zināja, ka pēdējā laikā arābu pasaule bija kļuvu­si daudz piekāpīgāka nekā Izraēla. Tas, protams, bija Irākas dēļ, kur amerikāņu apņēmība lika skaidri parādīta. Visā pa­saulē joprojām pieauga līdzjūtība pret palestīniešiem, ko vei­cināja vadības maiņa, mērenāka militāristu politika un izra­ēliešu stingrās rokas piekritēju ietiepība. Viņa atcerējās ziņās redzēto vienīgo dzīvo palikušo no nogalinātās ģimenes jaunu meiteni, kas skaļi vaimanā pie tēva līķa. Iespaidīgi. Taču viņa gribēja zināt, ko īsti iespējams darīt. Kā viņi ga­tavojas risināt Izraēlas problēmu? Tad atbilde radās pali no sevis. Lai to paveiktu, nepieciešama saikne?

Deilijs klusēja.

Malone vienīgais zina, kur tā ir, atgadināja Stefānija.

Tas ir sarežģījums. Bet nav nepārvarams.

Jūs gribējāt, lai Malone sāk rīkoties. Tikai nezinājāt, kā to panākt.

Nenoliegšu, ka šī ir tīri laba izdevība.

Ak, jūs, maitasgabals! nošņācās Stefānija.

Klausieties, Stefānij. Hadāds gribēja pazust. Viņš uzti­cējās Malonem. Izraēlieši, saūdi un pat palestīnieši visi do­māja, ka Hadāds gāja bojā tajā sprādzienā. Tāpēc mēs izpil­dījām viņa vēlēšanos un pēc tam atkāpāmies no visas šīs lietas un pievērsāmies citām. Bet tagad visu interese atkal ir uzkurināta, un mums ir vajadzīgs Hadāds.

Stefānija negribēja ļaut viņam justies tik apmierinātam. Bet kā tad visi pārējie, kas arī viņu medī?

Ar tiem es tikšu galā kā politiķis.

Grīna seja dusmās satumsa. Jūs gatavojaties noslēgt da­rījumu?

Tā tas pasaulē ir pieņemts.

Stefānijai bija jāuzzina vairāk. Ko gan tādu varētu at­rast divtūkstoš gadu vecos dokumentos? Un arī tikai pieņe­mot, ka manuskripti saglabājušies, kas ir maz ticams.

Deilijs iesāņus uzmeta viņai skatienu. Stefānija saprata, ka viņš ieradies, lai pierunātu viņu un Grīnu neiejaukties, tāpēc varbūt pasviedīs viņiem kādu kaulu.

Septaguint.

Stefānijai bija grūti apslēpt neizpratni.

Es neesmu speciālists, turpināja Deilijs, bet man tika pastāstīts, ka pāris simtus gadu pirms Kristus dzimšanas Aleksandrijas bibliotēkas zinātnieki pārtulkoja ebreju Svētos rakstus jeb Veco derību grieķu valodā. Tajos laikos tas bija liels sasniegums. Šis tulkojums ir vienīgais, kas mums pali­cis no oriģinālā senebreju teksta, jo tas ir pazudis. Hadāds apgalvoja, ka šajā tulkojumā un ari visos turpmākajos esot kāda fundamentala kļūda. Viņš teica, ka šī kļūme esot mai­nījusi visu, un viņš varot to pierādīt.

Nu un tad? jautāja Stefānija. Kā tas varētu kaut ko mainīt?

To es nedrīkstu teikt.

Nedrīkstat vai negribat?

šajā gadījumā tas ir viens un tas pats.

Pieminiet mūžīgi viņa derību, čukstēja Grīns. Vārdu, ko Viņš pavēlējis tūkstoš audzēm, derību, ko Viņš ir slēdzis ar Āb­rahāmu, un Viņa zvēresta apsolījumu, ko Viņš zvērējis īzākam. Un ko Viņš arī Jēkabam apstiprinājis kā likumu un izraēliešiem kā mū­žīgu derību, sacīdams: "Tev Es došu Kārnām zemi, ko es jums pie­šķīru kā dzimtīpašuma daļņ."

Stefānija redzēja, ka šie vārdi Grīnu patiesi aizkustina.

Svarīgs solījums, piebilda Grīns. Viens no daudziem Vecajā derībā.

Tātad jūs saskatāt mūsu intereses?

Grīns pamāja ar galvu. Es redzu domu, taču apšaubu iespēju to pierādīt.

Stefānija tomēr visu nesaprata, tāpēc taujāja tālāk. Ko jūs īsti darāt, L-erij? Dzenaties pakaļ rēgiem? Tas taču ir ne­prāts.

Varat man ticēt, ka tā nav.

Viņa beidzot apjauta biedējošo saistību. Malonem bija visas tiesības pārmest Stefānijai. Vajadzēja uzreiz paziņot viņam par ielaušanos. Un tagad bija apdraudēts Malones dēls ASV valdības dēļ, kas acīmredzot bija gatava upu­rēt zēnu.

Stefānij, ierunājās Deilijs. Es pazīstu šo skatienu. Ko jūs gatavojaties pasākt?

Viņa pat nedomāja šim ļaunajam dēmonam kaut ko atklāt. Tāpēc pazemojuma kauss bija jāizdzer līdz galam. Viņa pa­smaidīja un atbildēja: Tieši to, ko jūs vēlaties, Lerij. Itin neko.