Aleksandrijas sargs

1 5. nodaĻa VAŠINGTONA 7:20

Stefānija nopriecājās, kad Lerijs Deilijs bija aizgājis. Šis tips ar katru tikšanās reizi kļuva arvien nepatīkamāks.

Ko jūs domājat? jautāja Grīns.

Viens ir skaidrs. Deilijam nav ne jausmas, kas ir Aleksandrijas saikne. Viņš tikai zina par Džordžu Hadādu un cer, ka tas zinās kaut ko vairāk.

Kāpēc jūs tā domājat?

Ja viņš kaut ko zinātu, tad netērētu laiku ar mums.

Viņam vajag, lai Malone atrod Hadādu.

Bet kāpēc viņam vajadzīgs Hadāds, lai atrastu kādu saistību? Ja slepenie faili būtu pilnīgi, viņš netērētu laiku ar Hadādu. Viņš tikai nolīgtu dažus gudrus šifrētājus, noskaid­rotu, ko vajag, un dotos tālāk. Stefānija papurināja galvu. Deilijs prot aizmālēt acis, un tieši to viņš izdarīja ar mums. Viņam vajag, lai Kotons atrod Hadādu, jo viņš pats nenieka nezina. Viņš cer, ka Hadāds zina visas atbildes.

Grīns atlaidās krēslā, viņa sejā bija redzamas neslēptas raizes. Stefānija iedomājās, ka varbūt nav pienācigi novēr­tējusi šo Jaunanglijas džentlmeni. Viņš nostājās viņas pusē sarunā ar Deiliju un pat skaidri lika saprast, ka aizies no amata, ja Baltais nams atlaidis Stefāniju.

Politika ir netīra spēle, murmināja Grīns. Prezidents ir īsts neveiksminieks. Viņa darbā iestājies apsīkums. Laiks iet uz beigām. Viņš, protams, gudro par savu labo reputā­ciju, par savu vietu nākotnes vēstures grāmatās, un tādi cil­vēki kā Deilijs uzskata par savu pienākumu sagādāt to. Es jums piekritu. Viņš zvejo. Taču nespēju iedomāties, kas no­derīgs tur var atrasties.

Acīmredzot tas ir kaut kas pietiekami iedarbīgs, ja jau pirms pieciem gadiem par to cīnījās gan saūdi, gan izraēlieši.

Un tas ir zīmīgi. Izraēliešiem parasti nav noslieces uz tādiem untumiem. Kāds svarīgs iemesls lika viņiem vēlēties Hadāda nāvi.

Kotons ir īstā ķezā, atgādināja Stefānija. Viņa dē­lam draud briesmas, un viņš nesaņems no mums nekādu pa­līdzību. Oficiāli mēs sēdēsim dīkā un noskatīsimies, bet pēc tam izmantosim viņu savā labā.

Manuprāt, Deilijs pienācīgi nenovērtē savus pretiniekus. Viņu gājieni ir rūpīgi izplānoti.

Stefānija piekrita. Tāda ir visu birokrātu nelaime. Viņi domā, ka par visu var vienoties.

Viņa sarāvās, kad kabatā iezvanījās mobilais tālrunis. Viņa bija atstājusi ziņu netraucēt, izņemot īpaši svarīgus gadīju­mus. Viņa atbildēja, brīdi klausījās, tad pabeidza sarunu.

Es tikko zaudēju aģentu. To, kuru aizsūtīju satikt Ma­loni. Viņš nogalināts Kronborgas pilī.

Grīns klusēja.

Stefānijas skatienā iezagās sāpes. LI Durānam bija sie­va un bērni.

Vai no Malones ir kāda ziņa?

Stefānija papurināja galvu. Viņš nav zvanījis.

Varbūt jums tomēr bija taisnība. Varbūt ir jāiesaista ci­tas aģentūras?

Viņai aizžņaudzās kakls. Nekas neizdotos. Šoreiz jārī­kojas citādi.

Grīns nekustīgi sēdēja, sakniebis lūpas un raudzīdamies taisni uz priekšu, it kā zinādams, kas jādara.

Es esmu nolēmusi palīdzēt Kotonam, paziņoja Stefā­nija.

Un ko jūs varat darīt? Jūs neesat kaujas aģente.

Viņa atcerējās, ka Malone pirms dažiem mēnešiem Fran­cijā bija teicis to pašu, taču viņai misija bija izdevusies tīri labi. Es pieaicināšu palīgus. Cilvēkus, kuriem varu uzticē­ties. Man ir daudz draugu, kas man ir pakalpojumus parādā.

Es arī varu palīdzēt.

Negribu jūs tur iejaukt.

Bet es jau esmu iesaistījies.

Jūs neko nevarat darīt, viņa iebilda.

Jūs būtu pārsteigta, ja zinātu.

Un ko par to teiktu Deilijs? Mums nav ne jausmas, kas ir viņa sabiedrotie. Labāk būs, ja es rīkošos slepeni. Jūs pa­lieciet malā.

Grīna sejas izteiksme nemainījās. Un kā ar šārīta ziņo­jumu Kapitolijā?

To es sniegšu. Tas varētu nomierināt Deiliju.

Es jūs piesegšu, kā vien varēšu.

Stefānijas lūpu kaktiņos iezagās smaids. Vai zināt, šīs varbūt bija vispatīkamākās stundas, ko esam pavadījuši kopā.

-Žēl, ka neesam biežāk tā tikušies.

Man arī žēl, piekrita Stefānija. Bet tagad man jāpa­līdz draugam.