Aleksandrijas sargs

62.NODAĻA VĪNE

Torvaldsens atkāpās loga nišā, bet turpināja ieklausīties lejā notiekošajā sarunā. Amerikas viceprezidenta ierašanās Hermana namā izraisīja daudz jautājumu. Viņš aši uzmeta skatienu Gerijam un pielika pirkstu pie lūpām, liekot sagla­bāt klusumu.

Lejā nošķindēja glāzes.

Par mūsu draudzību, teica Hermans.

Tas man jūsos patīk, Alfrēd. Uzticība. Tā šajos laikos ir liels retums.

Varbūt jūsu priekšnieks domā tāpat.

Amerikānis iesmējās. Danielss ir muļķis. Viņš pārāk vienkāršoti raugās uz dzīvi un pasauli.

Un jūs teiktu, ka esat uzticīgs?

Pilnīgi. Piecus gadus es piecietu Deniju Danielsu, paklau­sīju viņam itin visā. Smaidīju. Aizstāvēju viņu. Viņa vietā uz­ņēmos dažas vētras. Bet vairs nevaru to izturēt. Amerikāņi nevar to izturēt.

Ceru, ka laiks netika pavadīts veltīgi.

šo gadu laikā es veidoju koalīcijas. Ieguvu draugus. Izlī­gu ar ienaidniekiem. Man ir viss nepieciešamais…

Izņemot naudu.

Es gan tā neteiktu. Man netrūkst uzticamu atbalstītāju. Arābu draugi ir visai dāsni.

Arī ordenis prot novērtēt tos, kas atbalsta tā mērķus. Jūsu prezidents nav labvēlīgs pret pasaules biznesu. Viņam laikam patīk tarifi, tirdzniecības ierobežojumi, atklāta ban­ku darbība.

Un tā ir vēl viena svarīga problēma. Varat man ticēt, Vašingtonā daudzi nav vienisprātis ar Danielsu.

Lejā nočīkstēja krēsli, liecinot, ka abi sarunas biedri ap­sēžas. Torvaldsens pielavījās tuvāk margām. Hermans sēdēja krēslā, bet viceprezidents uz viena no dīvāniņiem. Rokās viņiem bija glāzes.

Izraēla cenšas noskaidrot, kas notiek, ieminējās vice­prezidents. Viņi zina, ka saikne ir atklāta.

To es zinu, atbildēja Hermans. Kāds mans sabied­rotais tieši pašlaik ar to nodarbojas.

Mans biroja vadītājs ziņoja, ka Vācijā esot pazudusi iz­raēliešu novērošanas grupa, turklāt viens no viņu Ārlietu mi­nistrijas ierēdņiem, kurš turēts aizdomās par informācijas pārdošanu, atrasts nogalināts Rotenburgā. Uz Londonu no­sūtīta likvidēšanas vienība. Savādi, ka Telaviva tiešām vēlē­jās, lai mēs to uzzinātu.

Arī to, mans draugs, es jau zinu.

Tad jūs droši vien zināt arī to, ka viens no mūsu biju­šajiem aģentiem, Kotons Malone, ir cejā uz Sīnaju, turklāt pārsteidzošā kārtā kopā ar savu bijušo sievu un vēl vienu vīrieti.

Atbildes nebija.

Mums tas šķita interesanti, turpināja viceprezidents. Tāpēc mēs noņēmām šā vīrieša pirkstu nospiedumus no trapa margām, kam viņš pieskārās, kāpjot kara lidmašīnā uz Sīnaju. Viņš ir amerikānis. Džeimss Makolums. Vai pazīstat tādu?

Otrs vina vārds ir Dominiks Seibrs. Viņš strādā mūsu labā.

Un, tā kā jūs, Alfrēd, esat mans draugs, tad teikšu ar cieņu jūs esat īsts blēdis. Es to redzēju jūsu acīs. Jūs nezi­nājāt, ka šis jūsu cilvēks dodas uz Sīnaju.

Atkal klusums.

Viņam nav man jāatskaitās par katru soli. Svarīgi ir ti­kai rezultāti.

Nu tad pasakiet, kāpēc viņš ir kopā ar Kotonu Maloni un vai viņš atradis to bibliotēku?

Jus teicāt uz Sinaju. Tā, bez šaubām, varētu būt īstā vieta. Pietiekami tuvu Aleksandrijai, lai senajos laikos butu iespējams pārvadāt manuskriptus, bet arī pietiekami apslēp­ta. Tirdzniecības ceļi tur pastāvēja gan pirms, gan pēc Kris­tus laikiem. Faraoniem tur bija vara un tirkīza raktuves. Ēģiptieši Sīnaju labi pazina.

jūs pārzināt vēsturi.

Zināšanas ir liela vērtība. Sevišķi šeit.

Alfrēd, šis nav īstais brīdis intelektuāliem vingrināju­miem. Es cenšos būtiski izmainīt Amerikas ārpolitiku. Mēs ar Danielsu esam par to strīdējušies. Tagad es beidzot varu kaut ko darīt lielas labā. Pienācis laiks izrādīt arābiem tādu pašu labvēlību, kādu esam vienmēr atvēlējuši izraēliešiem. Un tāpat kā jums attiecībā pret jūsu algotņiem, arī mani in­teresē rezultāti, jūs ar savu grupējumu vēlaties gūt peļņu. Es gribu kļūt par noteicēju.

Un mēs vēlamies, lai jūs būtu šajā amatā.

Tad sakiet man, Alfrēd kad Savienoto Valstu prezi­dents mirs?

Dzirdot šos vārdus, pār Torvaldsena stīvo muguru pār­skrēja auksti drebuļi.

Šķiet, jūs sākat atbalstīt šo ieceri.

-Jūs mani pārliecinājāt.

Viss ir nokārtots, atbildēja Hermans. Danielsa sle­penajam braucienam uz Kabulu būs spožs noslēgums.

Kad viņa lidmašīna būs pacēlusies gaisā, teica vice­prezidents, es likšu visu apstiprināt, kā jau vienojāmies. Pagaidām tiek plānots, ka viņš dodas ceļā nākamajā ceturt­dienā. To zina tikai četri cilvēki. Viņš, es un mūsu abu biro­ju vaditāji. Pat Afganistānas prezidents nezina par viņa iera­šanos. Viņam tiks paziņots neilgi pirms lidmašīnas nosēšanās. Viss šis pasākums ir Baltā nama sabiedrisko attiecību dar­boņu iecerēts teātris. Prezidenta popularitātes celšana ar iedvesmojošu vizīti pie kareivjiem.

Raķetes jau ir tur, paziņoja Hermans. Darījums tika noslēgts ar vienu no galvenajiem bin Ladena vietniekiem. Viņš bija ļoti atsaucīgs. Šis būs viņu pirmais nozīmīgais uz­brukums Amerikai vairāku gadu laikā. Mēs jau iepriekš esam sadarbojušies ar šiem velniem, vienmēr ar apdomu un pie­sardzīgi, bet veiksmīgi.

Man tomēr kaut kas nedod mieru. Arābi nogalinās Da­nielsu. Bet mani draugi Arābijā uzskata, ka arī bin Ladens tur visiem ir apnicis. Viņi labprāt no tā atbrīvotos. Viņa iz­lēcieni neļauj mainīt pasaules viedokli. Viņi vienkārši nespēj saistīties ar mums, kamēr Izraēlas nostāja ir tik kategoris­ka. Bet, kad Danielsa vairs nebūs un politikas virziens mai­nīsies, viņi pievienosies mums, lai izrēķinātos ar bin Ladenu.

Mana Politikas komiteja uzskata, ka ar arābiem vieno­ties nebūs grūti.

Viņi to zina? viceprezidents pārsteigts jautāja.

Protams, ne. Viņi tikai pēta dažādus scenārijus, un viens no tiem ir Amerikas ārpolitikas maiņa. Mēs jau sen pēc tās ilgojamies.

Vai zināt, Alfrēd, par ko es raizējos?

Hermans klusi iesmējās. Nekādu pēdu nebūs. Sūtņi, kas mūsu uzdevumā apspriedās ar bin Ladenu par šo darījumu, nākamnedēļ tiks aizsūtīti pie Allāha. Par to parūpēsies jūsu pieminētais aģents. Nekāda saistība nebūs atrodama.

Jūs gan šim cilvēkam ļoti uzticaties, ieminējās vice­prezidents.

Viņš nekad nav mūs pievīlis.

Svarīgi, lai viņš tagad to nesāktu. Danielsa izbraukša­nas dienā es būšu Čikāgā. Baltais nams neko nepaziņos. Visi domās, ka prezidents Vašingtonā strādā, un pēkšņi viņu pa­rāda ziņās no Afganistānas. Tad mani paslēpj, līdz viņš atgriezīsies. Standarta procedūra pēc 11. septembra.

Un ko jūs darīsiet pēc tam, kad lidmašīna būs notriek­ta? jautāja Hermans.

Nodošu zvērestu un valdīšu turpmākos trīs gadus. Pēc tam kandidēšu vēlēšanās, palikšu vēl četrus gadus, bet pēc tam pacelšu cepuri.

Jums jāsaprot ja izdosies atrast pazudušo bibliotēku, tad nekavējoties sāksim īstenot savu plānu.

Protams! Jo ātrāk, jo labāk. Man vajag, lai Izraēla un arābi tiktu izsisti no līdzsvara. Es viņus pažēlošu, bet jīis sitīsiet. Saūdiem būs jāmeklē vienošanās. Viņi nevar atļau­ties savas valsts sagrāvi. Un es tikpat ļoti kā jūs vēlos naf­tas cenu pazemināšanos. Daži dolāri par barelu izmainīs mūsu valsts iekšējo kopproduktu par miljardiem dolāru. Es mobilizēšu Ameriku atriebties par Danielsa nāvi. Tur man neviens neuzdrošināsies iebilst. Mums pievienosies visa pa­saule. Arābi karāsies mata galā, lūgdamies pēc palīdzības. Tad viņi iekāps mūsu kuģī, un mēs visi uzvarēsim.

Mana Politikas komiteja uzskata, ka destabilizācija būs plaša.

Vai nav vienalga? Mans reitings celsies līdz debesīm. Nekas tā neiedvesmo amerikāņus kā vienotība ap karogu. Un es gatavojos turēt to savās rokās turpmākos septiņus ga­dus. Arābi ir tirgoņi. Viņi sapratīs, ka pienācis laiks sadar­boties, jo īpaši tad, ja tas kaitēs Izraēlai.

Jūs gan esat visu labi pārdomājis.

Dažus pēdējos mēnešus neesmu domājis gandrīz ne par ko citu. Mēģināju pierunāt Danielsu mainīt kursu, bet viņš attiecībā pret Izraēlu ir nelokāms. Tā sasodītā valstiņa, kas ir tikai tāda ASV apgabala lielumā, mūs visus piebeigs. Ret to es negribu pieļaut.

Kad mēs tiksimies nākamreiz, teica Hermans, jūs jau būsiet Savienoto Valstu prezidents.

Alfrēd, neskaitot teroristus, kuri dos liktenīgo triecie­nu, mēs esam vienīgie cilvēki uz šis planētas, kuri zina, kas notiks. Es par to parūpējos.

Es arī.

Nu tad lai tas notiek, un baudīsim ieguvumu.