Aleksandrijas sargs

80. NODAĻA

Malone nogriezās ap pēdējo stūri un ieraudzīja durvis, ko ieskāva divi spārnoti lauvas ar cilvēku galvām. Viņš pazina šos simbolus. Cilvēka prāts, zvēra spēks un putna brīvība. Marmora durvis bronzas eņģēs bija atvērtas.

Viņi iegāja pa tām un pārsteigti raudzījās uz lielo bagā­tību.

Viņš iedomājās cik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai izveido­tu kaut ko tik apbrīnojamu? Uz flīžu grīdas rindās ar šau­rām ejām starp tām bija novietotas diagonālas lādes, ar kau­dzi pilnas ar rokrakstu ruļļiem. Piegājis pie vienas no tām, viņš izvilka augšējo rulli. Dokuments bija lieliski saglabājies, taču viņš neuzdrošinājās to atritināt. Ieskatījies rulli, viņš re­dzēja, ka teksts vēl ir salasāms.

Nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds pastāv, brīnī­jās Pema. Prātam neaptverami.

Malone bija redzējis daudz ko pārsteidzošu, taču nekas nevarēja sacensties ar šo brīnumaino telpu. Augstu pie vie­nas no sarkanajām sienām viņš ieraudzīja latiņu vārdus. AD COMMUNEM DELECTATIONEM. Visu priekam. Sargi ir paveikuši neiedomājamu darbu.

Viņš pamanīja griezumus vienā sienā. Piegājis tuvāk, Ma­lone atklāja, ka tas ir pārējo telpu plāns ar to nosaukumiem latiņu valodā. Viņš pārtulkoja tos Pemai.

Piecas telpas, viņš secināja. Viņi var būt jebkur.

Viņa uzmanību piesaistīja kustība pie tālākajām durvīm.

Viņš ieraudzīja Makolumu, pēc tam Džordžu Hadādu.

-Slēpies, viņš pavēlēja Pemai un pacēla ieroci.

Makolums viņu pamanīja, nogrūda Hadādu uz grīdas, no­mērķēja pāri telpai un izšāva. Malone nometās uz grīdas, pa­slēpdamies aiz plauktiem. Lode atsitās pret granīta kolon­nām viņam aiz muguras.

Jūs gan esat veikli, Makolums noteica.

Negribējām atstāt tevi vienu.

Mani izklaidē Bibliotēkas glabātājs.

Vai esat jau iepazinušies?

Viņš pārāk daudz runā, taču pārzina savu saimniecību.

Malone gribēja zināt. Ko tagad?

Tev un kundzītei diemžēl būs jāmirst.

Es brīdināju, ka nevajag ar mani naidoties.

Beidz, Malone. Es esmu nonācis tik tālu un nedomāju tagad zaudēt. Vai zini ko spēlēsim godīgi! Mēs abi viens pret otru. šeit. Ja uzvarēsi, večuks un kundzīte būs drošībā. Sarunāts?

Tu izvirzi noteikumus. Rīkojies saskaņā ar tiem.

Hadāds klausījās Seibra un Malones sarunu. Tiem abiem bija jānokārto rēķini, bet viņam pašam bija jāatmaksā parāds. Viņš atkal atcerējās Sargu, ko satika toreiz, pirms daudziem gadu desmitiem, jauno vīrieti, kas apņēmīgi un bez bailēm raudzījās viņam sejā. Viņš toreiz neko nesaprata. Taču tagad, redzējis bibliotēku un kļuvis par tās Glabātāju, viņš saprata, kas toreiz, 1948. gadā, bija prātā nelaimīgajam vēstnesim.

Viņš bija bez iemesla nogalinājis krietnu cilvēku.

Un nožēloja to visu mūžu.

Piecelieties, Seibrs pavēlēja Bibliotēkas glabātājam un noraudzījās, kā vecais virs pieslejas kājās. Labi, Malone. Es rīkojos. Viņš nāk. Viņš pamāja ar ieroci. Ejiet.

Bibliotēkas glabātājs lēni devās pa eju starp diagonālajām lādēm. Seibrs palika turpat, paslēpies aiz rindas gala.

Nogājis trīsdesmit pēdas, Bibliotēkas glabātājs apstājās, pagriezās un ieskatījās viņam sejā ar caururbjošu skatienu. Seibrs nevarēja izprast šo veco vīru. Kaut kas viņā vēstīja par briesmām, it kā viņš jau būtu paredzējis tādu notikumu attīstību un tāpēc nebaidījās. Atkal radās doma nogalināt Bibliotēkas glabātāju, taču tas pārāk sakaitinātu Maloni.

Un to viņš nevēlējās.

Vēl ne.

Malone bija vienīgais atlikušais šķērslis. Kad tas būs no­vākts, bibliotēka piederēs viņam.

Tāpēc viņš atviegloti nopūtās, kad sirmgalvis beidzot bija aizgājis.