Aleksandrijas sargs

58. NODAĻA VĪNE 22:50

Alfrēds Hermans aizvēra savu privāto apartamentu dur­vis, novilka mantiju un noņēma ķēdi. Pārāk smaga nasta viņa nogurušajam ķermenim. Viņš izklāja tērpu uz gultas, apmie­rināts ar asamblejas norisi. Pēc trim stundām ordeņa biedri beidzot bija sākuši saprast. Ordeņa plāns bija reizē grandi­ozs un asprātīgs. Tagad bija nepieciešams apstiprinājums so­lījumam, ka pierādījums drīz būs klāt.

Taču viņš jau bija sācis raizēties.

Pārāk sen nebija saņemta nekāda ziņa no Seibra.

Sirds nemierā sažņaudzās. Neierasta sajūta. Lai nezaudētu laiku, viņš bija pasteidzinājis grafiku. Iespējams, ka šis būs viņa pēdējais lielais pasākums Zilā krēsla padomnieka amatā pilnvaru termiņš tuvojās beigām. Zelta aunādas ordeņa mēr­ķis bija izdevīgums un panākumi. Daudzas valdības tikušas pārveidotas, dažas pat gāztas, lai nodrošinātu šis organizā­cijas labklājību. Hermana jaunākā iecere varētu nospiest uz ceļiem vēl dažas, varbūt pat amerikāņus, ja vien viņš pietie­kami gudri izspēlēs savas kārtis.

Viņš jau iepriekš zināja, ka Torvaldsens varētu traucēt, tāpēc arī bija licis Seibram sagatavot finanšu dosjē. Toreiz, sēdēdams Schmetterlinghaus un vērodams, kā Seibrs neiebilstot uzņemas šo uzdevumu, viņš pat nespēja iedomāties, ka Torvaldsens varētu būt tik agresīvs. Viņi taču bija seni pazi­ņas. Varbūt ne gluži tuvi draugi, bet domubiedri gan. Tomēr dānis pārsteidzoši ātri saskatīja Kopenhāgenas notikumu saistību ar Hermanu un ordeni.

Viņš nebija domājis, ka ir kāda norāde.

Tas atkal lika aizdomāties par Seibru.

Cik neuzmanīgi viņš ir rīkojies?

Vai varbūt tīši?

Atmiņā atausa Margaretes brīdinājumi par šo cilvēku. Pārāk liela brīvība. Pārāk liela uzticēšanās. Kāpēc šis darbo­nis nezvana? Pēdējo ziņu no Seibra viņš bija saņēmis, kad tas devās uz Londonu meklēt Džordžu Hadādu, pa ceļam iegrie­žoties Rotenburgā. Hermans vairākkārt bija zvanījis aģentam, bet neveiksmīgi. Seibrs viņam bija vajadzīgs. Šeit. Tagad.

Pie durvīm klusi pieklauvēja.

Viņš šķērsoja istabu un pagrieza durvju rokturi.

Laiks izrunāties kārtīgi, paziņoja Torvaldsens.

Hermans piekrita.

Torvaldsens ienāca un aizvēra aiz sevis durvis. Alfrēd, tu taču to visu nedomā nopietni. Vai spēj iedomāties, kādas tam var būt sekas?

Henrik, tu runā kā ebrejs. Tas ir tavs trūkums. Tev ap­tumšojuši skatu iedomātie Dieva solījumi par to, kas tev it kā pienākas.

Es runāju kā cilvēks. Kā var zināt, vai Vecā derība ir pareiza? Man par to nav ne jausmas. Taču islāma pasaule nepacietīs nekādus mājienus par to, ka viņu svētāko zemi ap­traipījis jūdaisms. Viņi nikni pretosies.

Saūdiem, atbildēja Hermans, pirms informācijas no­došanas atklātībai tiks dota iespēja patirgoties. Tā mums ir pieņemts. Un tu to zini. Bruņota pretošanās būs viņu vaina, nevis mūsu. Mūsu mērķis ir tikai peļņa. Politikas komisija uzskata, ka varēs iegūt daudzas mūsu ordeņa biedriem izde­vīgas koncesijas. Un es piekrītu.

Tas ir vājprāts! iesaucās Torvaldsens.

Un ko tu gatavojies darīt?

Visu, kas nepieciešams.

Tev nav tik stiprs mugurkauls, Henrik.

Es vēl varu tevi pārsteigt.

Hermans nobrīnījās, tāpēc nolēma izaicināt sarunas bied­ru. Varbūt tev vajadzētu vairāk pievērst uzmanību savām darīšanām. Es ievācu ziņu par tavu finansiālo stāvokli. Kas to būtu domājis, ka stikla ražošana ir tik nedroša. Tava Adelgade Glasvaerker panākumi ir atkarīgi no veselas virknes ne­pastāvīgu faktoru.

Un tu domā, ka vari tos ietekmēt?

Esmu gluži pārliecināts, ka varu izraisīt sarežģījumus.

Mana tīrā vērtība ir tāda pati kā tava.

Hermans pasmaidīja. Bet tu augstu vērtē labu reputā­ciju. Būtu kaut kas neiedomājams, ja kādu no taviem uzņē­mumiem sāktu vajāt neveiksmes.

Vari mēģināt, Alfrēd, ja vēlies.

Hermans iedomājās, ka viņiem katram pieder miljardiem eiro, ko lielākoties uzkrājušas iepriekšējās paaudzes, un viņi šo bagātību tagad uzticīgi sargā. Un neviens no viņiem nav muļķis.

Atceries, atgādināja Torvaldsens, pie manis ir tava meita.

Hermans paraustīja plecus. Bet pie manis esi tu un zēns.

Tiešām? Tu esi gatavs riskēt ar viņas dzīvību?

Hermans vēl nebija izlēmis, kā atbildēt uz šo jautājumu,

tāpēc noprasīja:

Vai tas viss ir Izraēlas dēļ? Es zinu, ka tu iedomājies sevi par patriotu.

Bet es zinu, ka tu esi liekulis.

Hermanu pārņēma dusmas. Tā tu vēl nekad nebiji ar mani runājis.

Tavi uzskati man nav nekas jauns. Tavs antisemītisms ir acīm redzams. Tu centies to neizrādīt ordenī tomēr ir vairāki ebreji -, taču tas nav noslēpjams.

Laiks atmest izlikšanos. Tava reliģija ir traucēklis. Tā ir bijis vienmēr.

Torvaldsens paraustīja plecus. Ne vairāk kā kristietība. Mēs tikai atteicāmies no karošanas un vērojām, kā kristieši Augšāmcēlušā Kunga vārdā nogalina arvien vairāk cilvēku.

Es neesmu reliģiozs cilvēks. Tu to zini, Henrik. Mani mērķi ir politika un peļņa. Un ordeņa biedri ebreji? Viņu in­tereses ari ir tādas pašas. Asamblejā neviens neizteica iebil­dumus. Izraēla ir traucēklis progresam. Cionisti baidās no patiesības.

Ko tu domāji ar to, ka iesaistīsies arī kristieši?

Ja Aleksandrijas bibliotēka tiks atrasta, tur ir teksti, kas varētu atmaskot visas Bībeles melīgumu.

Torvaldsenu tas nepārliecināja. To nebūs viegli panākt.

Vari man ticēt, Henrik. Es esmu visu sīki pārdomājis.

Kur ir Ērgļa nagi?

Hermans uzmeta viņam atzinīgu skatienu. Visu cieņu. Bet par viņu tu neesi noteicējs.

Toties tu gan esi.

Viņš nolēma runāt bez aplinkiem. Tu nevari uzvarēt. Pie tevis ir mana meita, bet tas mani neapturēs.

Varbūt man jāizsakās skaidrāk. Mana ģimene Dānijā pārcieta nacistu okupāciju. Daudzi tika nogalināti, un mēs nogalinājām daudzus vāciešus. Esmu bieži sastapies ar bries­mām. Margarete man ir vienaldzīga. Viņa ir augstprātīga, izlutināta, dumja sieviete. Man visvairak rūp mans draugs Kotons Malone, viņa dēls un mana pieņemtā dzimtene. Ja vajadzēs nogalināt Margareti, es to izdarīšu.

Hermans bija raizējies par draudiem no ārpuses, taču vis­lielākie sarežģījumi bija radušies paša mājās. Šis vīrs jāno­mierina. Vismaz uz neilgu laiku.

Es varu tev kaut ko parādīt.

Tev tas jāaptur.

Uz spēles ir likts daudz kas vairāk nekā tikai mūsu biz­nesa intereses.

Tad parādi.

Likšu to sagatavot.