Aleksandrijas sargs

24. N odala VAŠINGTONA 9:50

Paēdusi brokastis, Stefānija pamāja viesmīlim, lai atnes rē­ķinu. Viņa sēdēja restorānā Dipona lokā, netālu no viesnī­cas, kur bija apmetusies. Viņa bija mobilizējusi visus Magelāna nodaļas spēkus, un septiņi no divpadsmit šā dienesta juristiem tieši palīdzēja viņai. Lī Durāna slepkavība bija pa­matots iemesls rīkoties, taču šie centieni bija saistīti arī ar zināmu risku. Drīz par Stefānijas izmeklēšanu uzzinās arī citas izlūkošanas aģentūras, bet tas nozīmēja, ka tas nepa­liks noslēpums arī Lerijam Deilijam. Pie velna viņus visus! Malonem bija vajadzīga Stefānijas palīdzība, un viņa to nepie­vils. Vēlreiz…

Viņa samaksāja rēķinu, iekāpa taksometrā un pēc piecpa­dsmit minūtēm izkāpa Septiņpadsmitajā ielā pie Nacionālās alejas. Diena bija jauka un saulaina, un sieviete, kurai viņa pirms divām stundām bija zvanījusi, sēdēja uz ēnaina sola ne­tālu no Otrā pasaules kara memoriāla. Tā bija sportiska, gar­kājaina blondīne, turklāt Stefānija zināja, ka arī pietiekami gudra, lai sarunās ar viņu visi ievērotu piesardzību. Stefānija pazina Heteri Diksoni gandrīz desmit gadus. Diksone bija Iz­raēlas pilsone, šo uzvārdu ieguvusi neilgā laulībā. Viņa dar­bojās Vašingtonas misijā, kas bija daļa no Mossad Ziemeļame­rikas kontingenta. Viņas bija strādājušas gan kopā, gan pretējās nometnēs, un jautājumā par Izraēlu viņas bija pretinieces. Ste­fānija cerēja, ka šīsdienas tikšanās būs draudzīga.

Priecājos tevi redzēt, viņa apsēzdamās teica.

Diksone, kā vienmēr, bija ģērbusies stilīgi brūni zeltaini

rūtainās biksēs, baltā Oksfordas stila kreklā un melnā buklē vestē.

Pa telefonu izklausījās, ka esi noraizējusies.

Tā ir. Man jāzina, ko jūsu valdībai vajag no Džordža Hadāda.

Izlūkdienesta aģentiem raksturīgā māksloti vienaldzīgā izteiksme pazuda no Diksones pievilcīgās sejas. Tu neesi velti tērējusi laiku.

Tāpat kā jūsējie. Dažas pēdējās dienas visi runā tikai par Hadādu. Viņa atradās neizdevīgā situācijā, jo viņas kontaktpersona ar izraēliešiem bija Lī Durāns, kurš nepaguva paziņot visu uzzināto.

Un kāpēc tas interesē amerikāņus? noprasīja Dikso­ne.

Pirms pieciem gadiem viens no maniem aģentiem Hadā­da dēļ gandrīz aizgāja bojā.

Un tad jūs šo palestīnieti paslēpāt. Paturējāt tikai sev. Nepapūlējāties pateikt sabiedrotajiem.

Saruna jau sāka kļūt bīstama. Bet jūs pat nepapūlējāties mums pateikt, ka mēģinājāt nogalināt šo cilvēku kopā ar manu aģentu.

Par to es neko nezinu. Tas nav manā kompetencē. Toties zinu, ka Hadāds atkal ir uzradies un mums viņš ir vajadzīgs.

Mums arī.

Un kāpēc tas jums ir tik svarīgi?

Stefānija nesaprata, vai Diksone pūlas kaut ko izokšķe­rēt vai tikai velk laiku.

To tu pasaki, Hetere. Kāpēc saūdi pirms pieciem gadiem nolīdzināja līdz ar zemi vairākus ciematus Rietumu Arābijā? Kāpēc Mossad vajā Hadādu?

Viņa ieurbās ar skatienu aģentes sejā.

Kāpēc viņam bija jāmirst?

Maloni pārņēma rāmas nolemtības apziņa. Izlūkdienestā bija kāds dzelžains likums nekaitināt izraēliešus. Malone bija pārkāpis šo likumu, ļaudams izraēliešiem noticēt, ka Ha­dāds ir gājis bojā sprādzienā kafejnīcā. Tagad viņš saprata, ka tie zina patiesību. Lī Durāns teica, ka izraēlieši ir aktivi­zējušies, taču neieminējās par to, ka Hadāda noslēpums ir atklāts. Citādi Malone nebūtu ļāvis Pemai nākt līdzi.

Dzīvokļa durvis tomēr vajadzētu aizslēgt, paziņoja iebrucējs. Visādi ļaudis klīst apkārt.

Vai jums ir vārds? noprasīja Malone.

Sauciet mani par Ādamu. Viņa ir Ieva.

Interesanti segvārdi izraēliešu likvidēšanas vienībai.

Ko tas nozīmē? satraucās Pema. Likvidēšanas?

Malone pagriezās pret viņu. Viņi ieradušies pabeigt dar­biņu, ko iesāka pirms pieciem gadiem. Viņš pievērsās Hadādam, kurš neizrādīja ne mazākās bailes. Ko viņi grib ap­klusināt?

Patiesību, atbildēja Hadāds.

Par to es neko nezinu, paziņoja Ādams. Es neesmu nekāds politiķis. Tikai algots darbinieks. Man dota pavēle likvidēt. Jūs to saprotat, Malone. Jūs arī strādājāt šajā jomā.

Jā, to nevarēja noliegt. Taču Pemai viss šķita pavisam citādi.

Jūs visi esat jukuši! viņa iesaucās. Jūs runājat par nogalināšanu kā par pavisam parastu darbu.

Patiesībā, atbildēja Ādams, tas ir mans vienīgais darbs.

Kad Malone tikko bija sācis strādāt Magelāna nodaļā, viņš bija iemācījies, ka izdzīvošana daudzos gadījumos atkarīga no lēmuma, kad nogaidīt un kad bēgt. Ieskatījies sejā savam senajam draugam, pieredzējušajam kareivim, viņš saprata, ka Hadāds ir gatavs izdarīt izvēli.

Man ļoti žēl, čukstēja Malone.

Man arī, Koton. Bet es jau pieņēmu lēmumu, kad zvanīju.

Vai viņš nepārklausljās? Zvanījāt?

Pirmoreiz pirms kāda laika un vēl divreiz nesen. Uz Rietumkrastu.

Džordž, tas bija muļķīgi.

Varbūt. Taču es zināju, ka jūs atnāksiet.

Tas gan labi, jo es pats to nezināju.

Hadāda skatiens kļuva bargāks. Jūs man daudz iemā­cījāt. Es atceros katru noteikumu un vēl nesen tos stingri ievēroju. Arī to, kā glabāt vissvarīgāko. Viņa balsī skanēja rūgtums un nolemtība.

Vajadzēja vispirms piezvanīt man.

Hadāds papurināja galvu. Es to esmu parādā Sargam, kuru nošāvu. Tagad jāatdod parāds.

Kāda pretruna! ierunājās Ādams. Godīgs palestīnie­tis.

Un izraēlietis, kas slepkavo, atbildēja Hadāds. Bet Vnēs esam tādi, kādi esam.

Malone domās apsvēra visas iespējas. Kaut kas bija jāda­ra, bet Hadāds laikam nojauta viņa plānus. Jūs esat izda­rījis visu, ko spējat. Vismaz pagaidām. Hadāds norādīja uz Pemu. Sargājiet viņu.

Koton, tu nedrīksti ļaut viņu nogalināt, Pema izmisī­gi čukstēja.

Kā nu ne, rūgti iebilda Hadāds. Tad viņš uzmeta nik­nu skatienu Ādamam. Vai drīkstu pēdējoreiz noskaitīt lūg­šanu?

Ādams pamāja ar ieroci. Kā lai atsaka tik saprātīgam lūgumam?

Hadāds piegāja pie kādas kumodes un norādīja uz atvilkt­ni. Tur ir spilventiņš, ko es parasti lieku zem ceļiem. Vai drīkst?

Ādams paraustīja plecus.

Hadāds lēni atvēra atvilktni un ar abām rokām izņēma tumši sarkanu spilvenu. Pēc tam vecais vīrs devās uz loga pusi, un Malone ieraudzīja, kā spilvens noslīd uz grīdas.

Parādījās pistole.

Cieši satverta Hadāda labajā rokā.

Stefānija gaidīja atbildi uz jautājumu.

Hadāds apdraud Izraēlas drošību, teica Diksone. Tā bija pirms pieciem gadiem, un tāpat ir arī tagad.

Varbūt paskaidrosi?

Kāpēc tu to nejautā saviem cilvēkiem?

Stefānija bija cerējusi izvairīties no šādas iztaujāšanas, taču nolēma atbildēt godīgi. Mums ir domstarpības.

Un kurā pusē esi tu?

Mans bijušais aģents iekļuvis nepatikšanās. Esmu nolē­musi viņam palīdzēt.

Kotons Malone. Mēs zinām. Taču viņš pats zināja, ar ko riskē, kad paslēpa Hadādu.

Viņa dēls nezināja.

Diksone paraustīja plecus. Daudzus manus draugus ir nogalinājuši teroristi.

Vai tu neesi pārāk svētulīga?

Nedomāju vis. Palestīnieši mums neatstāj izvēli, kā rī­koties ar tiem.

Viņi nedara neko sliktāku kā ebreji 1948. gadā. Stefā­nija nespēja novaldīties.

Diksone pasmīnēja. Ja es būtu zinājusi, ka mēs atkal sāk­sim veco strīdu, nebūtu nākusi.

Stefānija zināja, ka Diksone neko nevēlējās dzirdēt par četrdesmito gadu beigu terorismu, kas daudz vairāk nāca no izraēliešu, nevis arābu puses. Taču viņa nedomāja dot ko­lēģei atlaides. Ja vēlies, varam atkal parunāt par viesnīcu King Dāvid.

Šī Jeruzālemes viesnīca kalpoja par britu militārās un kriminālās izmeklēšanas dienestu galveno štābu. Pēc rei­da kādā vietējā ebreju aģentūrā un slepenu dokumentu aizvešanas uz viesnīcu kaujinieki 1946. gadā atbildēja ar bumbas sprādzienu. Deviņdesmit viens cilvēks nogalināts, četrdesmit pieci ievainoti, piecpadsmit no bojāgājušajiem ebreji.

Briti tika brīdināti, atcirta Diksone. Mēs neesam vai­nīgi, ja viņi to neņēma vērā.

Ko gan maina tas, ka viņiem piezvanīja? Stefānija ne­atlaidās. Tas bija terora akts ebreji pret britiem -, lai dik­tētu savas prasības. Ebreji vēlējās, lai briti un amerikāņi at­stāj Palestīnu, un centās to panākt ar jebkādiem līdzekļiem. Tāpat kā gadu desmitiem bija rīkojušies palestīnieši.

Diksone papurināja galvu. Man apriebušās tās stulbības. Nakba ir tikai joks. Arābi četrdesmitajos gados paši aizbēga no Palestīnas, jo bija pārbijušies līdz nāvei. Bagātnieki krita panikā, bet pārējie bēga tāpēc, ka arābu līderi lika. Viņi visi tiešām ticēja, ka dažu nedēļu laikā mēs tiksim sakauti. Tie, kuri aizbēga, devās uz arābu kaimiņvalstīm ne tālāk par da­žām jūdzēm. Un neviens, ieskaitot tevi, nesaka ne vārdiņa par daudzajiem ebrejiem, kuri tika izdzīti no tām pašam arā­bu valstīm. Diksone paraustīja plecus. Iznāk tā nu un tad? Par viņu likteni nospļauties. Bet nabaga nelaimīgie arā­bi! Tā gan ir traģēdija!

Ja cilvēkam atņem zemi, viņš cīnīsies par to visu mūžu.

Mēs neko neatņēmām. Mēs nopirkām zemi, un tās lie­lākā daļa bija neapstrādāti purvi un krūmāji, kas nevienam nebija vajadzīgi. Un, starp citu, astoņdesmit procenti arābu, kuri devās projām, bija zemnieki, nomadi vai beduīni. Ze­mes īpašnieki, kuri sacēla visu to brēku, dzīvoja Beirūtā, Kai­rā un Londonā.

Stefānija to visu jau bija dzirdējusi. Izraēlieši joprojām skandina vienu un to pašu.

Diksone neatlaidās. Arābiem tikai vajadzēja pieņemt ANO 1947. gada rezolūciju, kurā tika paredzēta divu valstu arābu un ebreju izveidošana, un visiem būtu labi. Taču nē! Neparko! Nekādus kompromisus! Lai sāktu sarunas, obli­gāts priekšnosacījums gan toreiz, gan tagad ir repatriācija, bet tā nav iespējama. Izraēla ir realitāte, kas nekur nepazudls. Riebjas klausīties, kā visi jūt līdzi arābiem. Viņi dzīvo nometnēs kā bēgļi tāpēc, ka tā grib arābu vadoņi. Ja viņiem tas nebūtu pa prātam, viņi kaut ko darītu, lai situāciju labo­tu. Taču viņi izmanto šīs nometnes un nometinājuma zonas, lai kauninātu visu pasauli par 1948. gadā nodarīto. Taču vi­ņus pašus nekaunina neviens, arī amerikāņi ne.

Pašlaik, Hetere, mani interesē tikai Kotona Malones dēls un Džordžs Hadāds.

Balto namu arī. Mūsu ļaudis ziņoja, ka tu iejaucoties Ha­dāda lietā. Lerijs Deilijs teica, ka tu viņiem traucējot.

Viņš zina gan.

Telaviva nevēlas nekādu iejaukšanos.

Stefānija pēkšņi sāka nožēlot, ka aicinājusi Diksoni uz tik­šanos. Taču jautājums bija jāuzdod. Kas ir tik svarīgs? Pa­saki, un varbūt es vairs nejaukšos.

Diksone klusi iesmējās. Labs mēģinājums. Vai kāds tie­šām uz to iekrīt?

Es domāju, ka šoreiz varētu iedarboties. Stefānija bija cerējusi, ka viņu draudzībai ir kāda nozīme. Mums.

Diksone pameta skatienu apkārt uz betona celiņiem. Cil­vēki pastaigājās pa aleju, baudīdami jauko laiku. Šis ir no­pietns gadījums, Stefānij.

Cik ļauni ir?

Diksone aizslidināja roku aiz muguras, un tajā parādījās ierocis.

Tik nopietni.