Aleksandrijas sargs

39. NODAĻA VAŠINGTONA 3:30

Stefānija pārguruši sēdēja krēslā, Brents Grīns bija atlai­dies uz dīvāna viņai pretī. Viņš bija sašļucis pusguļus, kā viņa to vēl nekad nebija redzējusi. Kasiopeja augšstāvā bija aizmi­gusi. Vismaz viņa vienīgā būs atpūtusies. Stefānija gan jutās kā salauzta. Šķita, ka pagajušas četrdesmit astoņas dienas, nevis stundas, kopš viņa šeit sēdēja iepriekšējo reizi neuz­ticēdamās Grīnam, ar aizdomām uzklausīdama viņa teikto un nikna uz sevi par to, ka pakļāvusi briesmām Malones dēla dzīvību.

Galvenā ziņu pienesēja izraēliešiem ir Pema Malone.

Viņa turēja rokā diētisko Dr. Pepper, ko bija atradusi Grī­na ledusskapī. Viņa pacēla skārdeni. Vai jūs tiešām tādus dzerat?

Grīns pamāja ar galvu. Garšo tieši tāpat kā oriģinālais, tikai bez cukura. Man tā šķita laba doma.

Stefānija pasmaidīja. Jūs esat savādnieks, Brent.

Es tikai nemēdzu daudz, pļāpāt par to, kas man patīk.

Stefānija mocījās uzmācīgās raizēs un sirdssāpēs, un tas

neļāva pievērst uzmanību sarunai ar Grīnu. Viņi bija izslē­guši visas gaismas, lai ziņkāriem vērotājiem liktos, ka mājas vienīgais iemītnieks devies pie miera.

Vai domājat par Maloni? Grīns tumsā apjautājās.

Viņš ir nelaimē.

Jūs neko nevarat darīt, kamēr viņš nepieteiksies.

Viņa pašūpoja galvu. Ar to nepietiek.

Jums Londonā ir aģents. Kādas ir izredzes atrast Kotonu?

Diezgan vājas. Londona ir liela pilsēta, un kas zina, vai Malone tur vēl ir. Viņš varēja doties uz jebkuru vietu Liel­britānijā. Taču Stefānija negribēja domāt par neiespējamo, tā­pēc jautāja:

Cik ilgi jūs jau zināt par Pemu?

Neilgi.

Sarūgtināta, ka viņai tas noklusēts, Stefānija saprata lai kaut ko uzzinātu, kaut kas jādod pretī. Jūsu spēlē ir jauns dalībnieks.

Es klausos. Grīna balss liecināja, ka viņa interese ir uzkurināta. Beidzot Stefānija zināja kaut ko tādu, ko nezi­nāja viņš.

Viņa pastāstīja visu, ko Torvaldsens bija pavēstījis par Zel­ta aunādas ordeni.

Henriks man par to nav teicis ne vārda.

Vai tas kāds brīnums? Viņa iedzēra vēl malku limo­nādes. Viņš stāsta tikai to, ko vēlas.

Vai viņi nolaupīja Malones dēlu?

Man viņi ir galvenie aizdomās turamie.

Tas daudz ko izskaidro, secināja Grīns. Izraēlieši vi­sas šīs operācijas laikā bija neparasti piesardzīgi. Mēs izme­tām ēsmu cerībā, ka uz tās uzķersies viņu šejienes kontaktpersona. Jau vairākus gadus viņu diplomāti neoficiāli ievāc ziņas par Džordžu Hadādu. Kad Malone viņu paslēpa, mums neizdevās piemuļķot izraēliešus. Viņi pārmeklēja kafejnīcas drupas, taču tā bija iznīcināta pilnībā. Un tomēr, kad mēs izmetām makšķeri ar slepeno informāciju, izraēlieši rīkojās ļoti uzmanīgi.

Pasakiet ko tādu, ko es nezinu.

Malones dēla nolaupīšana izjauca mūsu plānus. Tāpēc es novilcināju mūsu tikšanos, kad jūs pirmo reizi piezvanī­jāt, lai to pavēstītu.

Bet es domāju, ka tas ir tikai tāpēc, ka jūs mani nevarat ciest.

Jūs protat krist uz nerviem, bet es jau esmu pieradis.

Stefānija pasmaidīja.

Grīns pasniedzās pēc sālītiem riekstiņiem kristāla traukā uz kafijas galdiņa. Stefānija arī bija izsalkusi, tāpēc pagrāba sauju.

Mēs zinājām, ka izraēlieši nebija vainojami Gerija Ma­lones nolaupīšanā, turpināja Grīns. Un mēs nevarējām saprast, kāpēc viņi nemaz neuztraucās, kad tas notika. Viņš apklusa. Kad jūs man piezvanījāt, es uzzināju par Pemu Maloni.

Stefānija klausījās.

Pirms apmēram trim mēnešiem viņa sāka attiecības ar kādu vīrieti. Tas bija veiksmīgs jurists kādā Atlantas firmā, vecākais partneris, taču arī ebreju patriots, dedzīgs Izraēlas aizstāvis. Drošības departaments uzskata, ka viņš palīdzējis finansēt vienu no kareivīgākajām frakcijām Izraēlas valdībā.

Stefānija zināja, ka amerikāņu nauda jau sen balsta Izraē­las politiku. Man nebija ne jausmas, ka jūs nodarbojaties arī ar tādām lietām.

Atkal tas pats, Stefānij! Jums nav ne jausmas par daudz ko no tā, ko es daru. Man ir publiskais tēls, kādu prasa šis amats. Taču, to uzņemoties, es negribēju būt tikai runājoša galva. Es esmu šīs valsts augstākā tiesībsargāšanas amatper­sona un veicu savu darbu.

Stefānija pamanīja, ka Grīns nav apēdis nevienu rieksti­ņu. Turēdams tos labajā plaukstā, viņš ar kreisās rokas pirk­stiem tumsā tos pārcilāja.

Ko jūs darāt?

Meklēju pusītes.

Kāpēc?

Uz tām ir vairāk sāls.

Kā, lūdzu?

Veselam zemesriekstam vidū nav sāls. Bet, ja rieksts ir pāršķelts uz pusēm un apbērts ar sāli, tad sāls ir divreiz vai­rāk.

Jūs jokojat.

Paņēmis divos pirkstos riekstiņu, Grīns iemeta to mutē.

Kāpēc riekstiņa pusei ir vairāk sāls nekā veselam?

Vai jūs nemaz neklausāties? viņš uzjautrināts atjautā­ja. Divām sālītām pusītēm ir vairāk sāls nekā vienam ve­selam. Viņš atkal iemeta mutē riekstiņu.

Stefānija nesaprata, vai Grīns runā nopietni vai tikai kai­tina viņu, taču prokurors turpināja meklēt riekstu pusītes. Un ko jūs darāt ar veselajiem riekstiem?

Pataupu vēlākam laikam. Ēdu tos tikai tad, kad nekā labāka nav. Bet labprāt iemainītu veselu pret pusīti.

Šādos brīžos Brents Grīns viņai patika. Viegls rotaļīgums. Savdabīga humora izjūta. Pēkšņi viņa sajuta vēlmi to aizstā­vēt. Jūs gribat atmaskot tos Baltā nama augstprātīgos lie­kuļus tikpat ļoti kā es. Jūs noteikti zināt, ko par jums runā. Viņi jūs saukā par godīgo cienīgtēvu Grīnu. Jums daudz ko noklusē. Jūs izmanto tikai sava tēla spodrināšanai.

Uzdrošinos domāt, ka neesmu sīkumains.

Kas gan tur sīkumains iedurt viņiem skabargu pakaļā? Lai nu kurš, bet viņi to ir pelnījuši. Arī pats prezidents.

Piekritu. Viņš notrauca no plaukstas riekstiņu atlie­kas un turpināja košļāt. Stefānija sāka viņu vērtēt arvien atzi­nīgāk.

Pastāstiet vēl kaut ko par Pemu.

Viņa ar to juristu satiekas kādus trīs mēnešus. Mēs zinām, ka viņš ir saistīts ar Heteri Diksoni. Viņi ir vairāk­kārt tikušies.

Stefānija samulsa. Es kaut ko nesaprotu. Kā izraēlieši varēja iedomāties, ka Pema piekritīs iesaistīties viņu spēlēs? Viņa un Malone jau gadiem ilgi nedzīvo kopā. Gandrīz ne­sarunājas. Un jūs pats teicāt, ka neticat, ka Geriju nolaupīja izraēlieši.

Izraēlieši laikam zināja kaut ko tādu, ko mēs nezinā­jām. Viņi to visu paredzēja, zināja, ka tas notiks, un zināja, ka Pema Malone sazināsies ar Kotonu. Tas ir vienīgais iz­skaidrojums. Viņa tika tīši gatavota. Tagad pastāstiet par to Zelta aunādas ordeni! Manuprāt, izraēlieši zināja, ka ari tas ir iesaistīts un kādā brīdī zēns tiks nolaupīts. Varbūt viņi paši gatavojās to darīt?

Pema ir spiedze?

Viņas līdzdalības apjoms mums nav zināms. Un Atlan­tas jurists, ar kuru viņa satikās, diemžēl aizvakar gāja bojā. Grīns brīdi klusēja. Nošauts autostāvvietā.

Tas nebija nekas jauns. Vidējo Austrumu ļaudis bieži no­vāca savējos.

Ko jūs par viņu zināt? jautāja Stefānija.

Mēs izmeklējām viņa līdzdalību ieroču iegādes finan­sēšanas darījumā. Telavivas oficiālās aprindas apgalvo, ka tie tiekot apkaroti, bet slepenībā tie tiek veicināti. Man ziņoja, ka tas jurists cītīgi aplidoja Pemu, pavadīja kopā ar viņu daudz laika. Pirka dāvanas. Viss, kā pienākas. Lai gan Pema izliekas stipra un droša, patiesībā viņa ir vientuļa un viegli ievainojama.

Stefānija viņa balsī kaut ko saklausīja. Vai tas raksturo arī jūs?

Grīns uzreiz neatbildēja, un Stefānija iedomājās, ka var­būt jautājums bijis pārāk uzmācīgs. Beidzot viņš klusi nočuk­stēja: Vairāk, nekā jūs varat iedomāties.

Stefānija vēlējās turpināt šo tematu un gatavojās jautāt vēl kaut ko, bet tad uz kāpnēm nodimdēja soļi. Durvīs parādī­jās Kasiopejas siluets.

Mums ir viesi. Tikko piebrauca auto.

Grīns piecēlās. Es neredzēju gaismas.

Tas piebrauca ar izslēgtiem lukturiem.

Stefānijai tas nepatika. Es domāju, ka tu guli.

Kādam taču jūs abus jāapsargā.

Iezvanījās tālrunis.

Neviens nepakustējās. Vēl viens zvans.

Grīns tumšajā istabā sameklēja bezvadu klausuli un atbil­dēja. Stefānija ievēroja, ka viņš izliekas samiegojies. Kādu brīdi viņš klusēdams klausījās.

Jā, protams, nāciet iekšā. Es pēc mirkļa būšu leja. Grīns nolika klausuli.

Lerijs Deilijs. Viņš ir ārā un grib mani satikt.

Tas nav labi, uztraucās Stefānija.

Varbūt nav. Bet jūs tagad paslēpieties, un noskaidrosim, ko tam velnam vajag.