Aleksandrijas sargs

8. NODAĻA OKSFORDŠĪRA, ANGLIJA 9:00

Džordžs Hadāds stāvēja pūļa vidū un klausījās ekspertu runas, zinādams, ka viņi kļūdās. Šis pasākums bija tikai mēģi­nājums piesaistīt preses uzmanību Tomasa Beinbridža muze­jam un nepelnīti aizmirstajiem Blečlija parka kriptoanalītiķiem. Tiesa gan, šie nezināmie vīrieši un sievietes Otrā pasaules kara laikā darbojās stingrā slepenībā un atšifrēja vāciešu Enigmas kodu, paātrinot kara beigas. Diemžēl par viņiem nebija izstāstīts viss, un daudzi no viņiem jau bija miruši vai pārāk veci, lai kaut kam pievērstu uzmanību. Hadāds saprata viņu sarūgtinājumu. Viņš ari bija vecs jau gandrīz astoņdesmit gadu zinātnieks. Savulaik arī viņš bija strādājis slepenībā.

Viņš arī bija izdarījis lielu atklājumu.

Viņu vairs pat nesauca par Džordžu Hadādu. Savā mūžā viņš bija pieņēmis tik daudz segvārdu, ka nespēja visus at­cerēties. Piecus gadus viņš bija pavadījis pilnīgā noslēgtībā, nesaņemot nekādas vēstis no ārpasaules. Vienā ziņā tas bija labi, bet citādā šis klusums viņu nomāca. Paldies Dievam, vismaz viens cilvēks zināja, ka viņš ir dzīvs, un šim cilvē­kam viņš pilnībā uzticējās.

Viņš tam bija parādā savu dzīvību.

Šodien, izejot no mājām, viņš riskēja. Taču viņš gribēja dzirdēt, ko teiks šie tā saucamie eksperti. Viņš bija izlasījis pasākuma programmu laikrakstā Times un bija spiests atzīt, ka briti pelnījuši atzinību. Viņi prata rīkot šādus preses pie­saistīšanas pasākumus viss iestudēts tik rūpīgi kā Holivu­das filmā. Daudz smaidīgu seju, solīdi uzvalki, foto un video­kameras. Hadāds centās izvairīties no to objektīviem. Tas nebija grūti, jo visu uzmanība bija pievērsta piemineklim.

Pavisam bija astoņi akmeņi, izkaisīti muižas dārzos; visus 1784. gadā bija uzstādījis toreizējais grāfs Tomass Beinbridžs. Hadāds zināja šīs dzimtas vēsturi. Beinbridži nopirka šo Oksfordšīras dižskābaržu mežu nostūrī paslē­pušos zemes īpašumu 1624. gadā un sešsimt akru zemesga­bala vidū uzcēla milzīgu karaļa Džeimsa laika stila savrupnamu. Nākamajām Beinbridžu paaudzēm izdevās paturēt šo īpašumu līdz 1848. gadam, kad to izsolē atpirka kronis un karaliene Viktorija atvēra namu un parku publikas ap­skatei kā muzeju. Kopš tā laika apmeklētāji nāca, lai kaut ar acs kaktiņu palūkotos uz bagātnieku grezno dzīvi pirms daudziem gadsimtiem. Beinbridžu nama bibliotēka tika uz­skatīta par vienu no izcilākajiem astoņpadsmitā gadsimta interjeru paraugiem. Taču pēdējos gados lielākā daļa apmeklētāju nāca pieminekļa dēļ, jo Beinbridža namā atra­dās mīkla, un divdesmit pirmā gadsimta tūristiem ļoti pa­tīk noslēpumi.

Viņš raudzījās uz balto marmora lapeni.

Augšā, viņš zināja, bija Les Bergers d'Arcadie 11 "Arkādijas gani II", nenozīmīgs Nikolā Pusēna darbs, ko viņš uz­gleznojis 1640. gadā kā iepriekšējā darba "Arkādijas gani" spoguļattēlu. Pastorālajā ainavā bija attēlota sieviete, kura noraugās uz trim ganiem, kas sastājušies ap kapakmeni un rāda uz tajā iegravētajiem burtiem. ET IN ARCADIA EGO. Hadāds zināja tulkojumu. Ari Arkādijā es esmu. Mīklaina frāze, kas neko jēdzīgu nenozīmē. Zem šā attēla dižojās vēl viens noslēpums noteiktos attālumos iekalti atsevišķi burti.

D O.V.O.S.V.A.V.V. M

Hadāds zināja, ka jauno reliģiju un sazvērestības teoriju piekritēji gadiem ilgi bija nopūlējušies ar šo burtu sakopoju­mu, kopš to pirms desmit gadiem bija no jauna atklājis kāds Guardian žurnālists, apmeklējot muzeju.

Dārgie viesi, dūšīgs gara auguma vīrietis teica mik­rofonos. Mēs ar prieku sveicam jūs visus Beinbridža namā. Varbūt tagad mēs beidzot uzzināsim, ko nozīmē šis vēstī­jums, ko Tomass Beinbridžs atstājis mums šajā piemineklī pirms vairāk nekā divsimt gadiem.

Hadāds zināja, ka runātājs ir muzeja kurators. Viņam bla­kus stāvēja divi cilvēki vīrietis un sieviete, abi paveci. Viņi abi bija kādreizējie Blečlija parka kriptoanalītiķi, kuriem bija uzdots izvērtēt iespējas uņ atšifrēt piemineklī it kā apslēpto kodu. Vismaz vairākuma viedoklis bija tāds, ka piemineklī ir apslēpts kods.

Kas gan cits tas varētu būt? daudzi jautāja.

Hadāds klausījās kuratora stāstījumu par to, kā ticis pub­licēts paziņojums par pieminekli un dažādi kriptogrāfi, teo­logi, valodnieki un vēsturnieki piedāvājuši simt trīsdesmit risinājumu.

Daži bija visai dīvaini, turpināja kurators. Saistīti ar Svēto Grālu, NLO un Nostradamu. Protams, šādiem risinā­jumiem nebija pietiekama pamatojuma, tāpēc tie ātri vien tika atmesti. Daži minētāji uzskatīja, ka šie burti ir anagramma, taču viņu piedāvātajiem vārdu sakopojumiem nebija lielas jēgas.

Par to Hadads nemaz nebrīnījās.

Diezgan cerīgu risinājumu piedāvāja kāds bijušais ame­rikāņu militārais atšifrētājs. Viņš izveidoja astoņdesmit divas atšifrēšanas matricas un gala rezultātā no šā sakopojuma ieguva burtus SEļ. Otrādā secībā JES. Izmantojot sarežģī­tu režģi, viņš ieguva Jesns H dcfy. Mūsu Blečlija parka kon­sultanti pieņēma, ka tas ir ziņojums, kas noliedz Kristus dievišķumu. Šis risinājums ir, maigi izsakoties, pārdrošs, tomēr intriģējošs.

Hadāds pasmīnēja par šīm muļķībām. Tomass Beinbridžs bija ļoti ticīgs cilvēks. Viņš neparko nebūtu noliedzis Kristu.

Uz paaugstinājuma uzkāpa vecā dāma. Viņas mati bija sudraba krāsā, mugurā pelēcīgi zils kostīms.

Šis piemineklis mums deva lielisku iespēju, viņa ieru­nājās melodiskā balsī. Kad mēs ar kolēģiem strādājām Blečlijā, mums bija krietni jānopūlas ar vāciešu kodiem. Tas bija tiešām grūts uzdevums. Bet, ja cilvēka prāts spēj izgudrot kodu, tas spēj arī to atšifrēt. Šie burti ir sarežģītāki. Perso­niski. Tas apgrūtina interpretāciju. Mūsu kolēģi, kuriem bija uzdots izpētīt visus simt trīsdesmit iespējamos risinājumus, nebija vienisprātis. Mūsu viedokļi atšķīrās tāpat kā visai sabiedrībai. Bet viena nozīme šķita tīri iespējama. Viņa pa­griezās un norādīja ar roku uz pieminekļi sev aiz muguras. Manuprāt, tā ir mīlestības vēstule.

Viņa apklusa, it kā ļaujot klausītājiem aptvert dzirdēto.

OVOSVAVV nozīmē Optimae Uxoris Optimae Sororis Viduus Amantissimus Vovit Virtutibus. Aptuvenā tulkojumā tas būtu uzticīga atraitņa veltījums vislabākajai no sievām un vis­labākajai no māsām. Tas nav īsti precīzs tulkojums. Sororis kla­siskajā latīņu valodā var nozīmēt gan no biedriem, gan no mā­sām. Un arī vir vīrs būtu labāk nekā viduus atraitnis. Taču galvenā nozīme ir skaidra.

Kāds žurnālists jautāja par burtiem D un M, kas atradās galvenās burtu kopas sākumā un beigās.

Pavisam vienkārši, atbildēja vecā dāma. Dis Manibus. Romiešu uzraksts. Sveiciens Pazemes dieviem. Līdzīgs mū­su novēlējumam dusi Dieva mierā. Šie burti atrodami uz daudziem romiešu kapakmeņiem.

Viņa šķita gluži apmierināta ar sevi. Hadāds vēlējās uz­dot dažus būtiskus jautājumus, kas liktu pārplīst viņas pār­gudrības burbulim, taču neteica neko, tikai vēroja, kā abi Blečlija parka veterāni fotografējas pie pieminekļa ar kādu no vāciešu Enigma atšifrēšanas ierīcēm, ko speciāli šim ga­dījumam bija aizņēmušies no muzeja. Smaidi, jautājumi, sla­vinošas runas.

Tomass Beinbridžs tiešām bija gudrs virs. Diemžēl viņš nespēja pārliecinoši izteikt savas domas, tāpēc viņa gudrība nīkuļoja un tā arī netika pienācīgi novērtēta. No astoņpa­dsmitā gadsimta viedokļa viņš šķita fanātiķis. Bet Hadāds viņu uzskatīja par pravieti. Beinbridžs tiešām kaut ko zinā­ja. Un šis savādais piemineklis mazsvarīgas gleznas spo­guļattēls un neizprotams desmit burtu sakopojums bija uz­stādīts ar noteiktu mērķi.

Vienu Hadāds zināja droši.

Tā nebija mīlestības vēstule, kods vai ziņojums.

Kaut kas pavisam cits. ,

Karte.