Aleksandrijas sargs

AUTORA PIEZĪME

Lai sarakstītu šo grāmatu, es daudz ceļoju. Devos uz Dāniju, Angliju, Vāciju, Austriju, Vašingtonu un Portugāli. Galvenā iecere radās kādās vakariņās Dienvidkarolīnā, kad viens no to rīkotājiem Kenets Hārvijs jautāja, vai esmu kaut ko dzirdējis par libāniešu zinātnieku Kamālu Salībī. Kad es teicu, ka ne, Kens iedeva man četras viņa grāmatas. Ap­mēram pēc gada radās doma par šo romānu. Kā vienmēr, šis stāsts ir faktu un izdomas apvienojums.

Tagad laiks norādīt robežu starp tiem.

Prologā aprakstītā nakba ir pat pārāk reāla traģēdija, kas joprojām posta attiecības Vidējos Austrumos.

8. un 34. nodaļā aprakstītajam piemineklim par ierosmi kalpoja īsta marmora lapene, kas atrodas Šagboro namā An­glijā. Neiv Age un sazvērestības teoriju piekritēji gadu des­mitiem lauzuši šķēpus par tās nozīmi. 8. nodaļā aprakstītā preses konference tiešām notika Šagboro namā, un piedā­vātie pieminekļa skaidrojumi atbilst īstu ekspertu izteikta­jām versijām. Doma, ka romiešu burti ir kartes apzīmējumi, ir mans izgudrojums.

Kā jau teicu, doma, ka Vecā derība ir vēstījums par seno jūdu dzīvi citā vietā, nevis Palestīnā, nepieder man. 1985. ga­dā Salībī šo teoriju aprakstīja grāmatā The Bible Came from Arabia ("Bībele ir nākusi no Arābijas"). Salībī izvērsa šīs teorijas vēl trijās citās grāmatās Who Was jesus ("Kas bija Jēzus", 1988), Secrets of the Bible People ("Bībeles tautas noslēpumi", 1988) un The Historiciti/ of Biblical Israel ("Bībeles Izraēlas vēs­turiskums", 1998). Džordža Hadāda atklājums Bībeles sais­tība ar Rietumarābiju kas aprakstīts 52. nodaļā, ir Salībī at­klājuma attēlojums. Turklāt pēc Salībī pirmās grāmatas iznāk­šanas Saūda Arābijas valdība tiešām lika ar buldozeru nolīdzināt veselus ciematus. Un vēl līdz pat šai dienai saūdi neļauj Asirā veikt arheoloģiskus izrakumus.

57. un 68. nodaļā redzamās kartes ir ņemtas no Salībī pē­tījumiem. Doma, ka zeme, ko Dievs apsolīja Ābrahāmam, at­rodas tik tālu no mūsdienu Palestīnas, ir, maigi izsakoties, strīdīga. Taču, kā norādīja Salībī un Džordžs Hadāds, šo te­oriju varētu viegli pierādīt vai apgāzt ar arheoloģijas palī­dzību. Vēl jāpiemin ari valoda. Grāmatā senās ebreju Bībeles valoda nosaukta par senebreju valodu. Par tās pareizrakstī­bu, gramatiku, sintaksi vai idiomām mūsdienās nav daudz zināms. Tā bija mācīto ļaužu valoda, reti lietota sarunās, kas izzuda no ikdienas lietošanas sestajā vai piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Apzīmējums senebreju valoda pretstatā Bī­beles vai rabīnu ebreju valodai vai vēl kādam citam aprak­stošam apzīmējumam izvēlēts tikai, lai lasītājam būtu vieg­lāk saprast.

20., 23. un 57. nodaļā minētās neatbilstības Bībelē nav ne­kas jauns. Zinātnieki jau gadsimtiem ilgi strīdas par šiem jau­tājumiem. Bībele ir dzīvs un plūstošs dokuments, kuras in­terpretācijā katra paaudze devusi savu ieguldījumu.

Stāsts par Dāvidu Ben-Gurionu 22. nodaļā atbilst patie­sībai. Mūsdienu Izraēlas pamatlicējs tiešām pēc 1965. gada radikāli mainīja savu politiku, kļūstot arvien piekāpīgāks pret arābiem. Tāpēc viņš tika izstumts no Izraēlas politiskās darbibas līdz pat savai nāvei 1973. gadā. Protams, bibliotē­kas apmeklējums bija mans izgudrojums.

Stāsts par Nikolā Pusēnu 29. nodaļā ir patiess. Arī viņa dzīvē notika dramatisks pavērsiens. Gleznas "Arkādijas gani" liktenis aprakstīts atbilstoši patiesībai, un fragments no vēstules, kur aprakstīts, ko Pusēns varēja nejauši uzzi­nāt, ir īsts. Kāpēc Pusēns radīja darbu "Arkādijas gani II", pirmās gleznas spoguļattēlu (kas iekalts piemineklī Šagboro namā) tā joprojām ir mīkla.

Sargiem nav reālu prototipu. Ja tādi būtu bijuši, tad var­būt Aleksandrijas bibliotēka būtu izglābta. 21. nodaļā snieg­tais bibliotēkas izskata apraksts ir labākais, kāds bija pie­ejams. Izskaidrojums 21. nodaļā, kā varēja pazust vairāk nekā miljons manuskriptu, ir ticamākais no ekspertu minējumiem. 23. nodaļā aprakstītie zinību vīri visi ir dzīvojuši, taču diem­žēl, tā kā bibliotēka tika iznīcināta, neviens viņu darbs nav saglabājies. 32. nodaļā minētā Piri Reisa karte joprojām pa­stāv un sniedz nelielu ieskatu par zudušajām bagātībām.

Varoņa pārbaudījums,ir izgudrojums, kuram par pamatu izmantots kāds noslēpumains manuskripts ar nosaukumu "Sarkanā čūska". To es atradu Rennes-le-Cliateau, veicot pētī­jumus grāmatai The Templar l.egacy.

Zelta aunādas ordenis bija viduslaiku biedrība Francijā, kas tika izveidota, kā aprakstīts 18. nodaļā. Sabiedrisks or­denis ar šādu nosaukumu joprojām pastāv Austrijā, taču tam nav nekā kopīga ar šajā grāmatā aprakstīto izdomāto orga­nizāciju. Grāmatā aprakstītos ordeņa biedru tērpus un rotā­jumus iedvesmojuši 15. gadsimta vēstures materiāli.

Belemas Svētās Marijas klosteris atrodas Lisabonā. Es to apmeklēju divas reizes, un tā vēsturiskums un majestātis­kums, kas aprakstīti 46., 48., 51., 53. un 54. nodaļā, atbilst patiesībai. Tas ir apbrīnojams piemineklis tāpat kā pati Li­sabona.

Relikvārijs, kam ir tik svarīga loma varoņa pārbaudīju­mā, atrodas klosterī Belemā. Sudraba virsmas izskata pār­vēršanās zeltā, kad to apspīd saule, ir pamanīta jau pirms daudziem gadsimtiem. Mūsdienās, lai šis efekts būtu pastā­vīgs, sudrabs tiek apgaismots ar starmešiem. Protams, grā­matā tas netiek pieminēts.

Nacionālais aviācijas un kosmosa muzejs ir viena no ma­nām iecienītākajām vietām, un es priecājos, ka beidzot ra­dās izdevība iekļaut to grāmatā. Kronborgas pils (9. noda­ļa), Helsingora (11. un 14. nodaļa), Baumeisterhaus Rotenburgā (22. nodaļa) un Reinas ieleja un tilts, kas šķērso Mozeles upi Vācijas vidienē (27. nodaļa), visi ir reāli.

Sv. Hieronīma un Sv. Augustīna vēstules (63. un 65. no­daļa) ir mans izgudrojums. Šie abi zinību vīri aktīvi piedalī­jās agrīnās baznīcas veidošanā. Vēstulēs parādīts, kā Hiero­nīma Vecās derības tulkojums no senebreju valodas latīņu valodā varēja tikt sagrozīts, lai kalpotu topošās baznīcas mēr­ķiem. Norādītās neatbilstības Hieronīma tulkojumā ir Salībī, nevis mans atklājums, taču tās tiešām izraisa interesantus jau­tājumus.

Es nekad neesmu lēcis ar izpletni no C130H, bet pulkve­dis Berijs Kings ir to darījis un pastāstīja man savus iespai­dus.

Abatija Sīnajā (72. nodaļa) ir daudzu šajā nomaļajā reģio­nā izvietoto abatiju apvienojums. Saglabātās Aleksandrijas bibliotēkas atrašanās pazemē zem tās (78. nodaļa) nav ne­maz tik neiespējama. Senie ēģiptieši šajos kalnos veica pla­šus rakšanas darbus, un tuneļi varēja saglabāties arī līdz lai­kam pēc Kristus dzimšanas.

Stāsts par Sīnajas Bībeli (63. nodaļa) atbilst patiesībai. Alepo kodekss (23. nodaļa) no mūsu ēras 900. gada ir izlikts apskatei Jeruzālemē un joprojām ir visvecākais saglabājies Vecās derības manuskripts. Tomēr Bībele, kas tapusi pirms Kristus dzimšanas kā 79. nodaļā aprakstītā bez šaubām, izmainītu visu, kas ir zināms par Veco derību.

Konflikts Vidējos Austrumos turpinās. Apbrīnojami, kā trīs pasaules lielākās reliģijas jūdaisms, islams un kristietī­ba pielūdz vienu un to pašu vietu Jeruzālemē. Divus tūk­stošus gadu šīs karojošās ideoloģijas cīnījušās par prioritāti, taču, kā teikts 7. nodaļā, pašos pamatos šī cīņa nav par zemi, brīvību vai politiku. Patiesībā tās centrā ir pavisam citas vēr­tības.

Dieva vārds.

Katrai no šīm trim reliģijām ir sava versija. Un katra de dzīgi tic, ka abām pārējām nav taisnība.

Un tieši tas daudz labāk nekā visi citi argumenti izskaid ro, kāpēc konflikts turpinās.