Aleksandrijas sargs

79. NODAĻA sīnaja pussala

Seibrs nespēja noticēt tik pārsteidzošai veiksmei. Viņš bija atradis Aleksandrijas bibliotēku! Visapkārt bija ruļļi, papiru­si, pergamenti un grāmatas, ko vecais virs sauca par kodek­siem nelieli sējumi ar trauslām, nobrūnējušām lapām, sagul­dīti plauktos cits citam līdzās kā līķlši.

Kāpēc gaiss ir tik svaigs? viņš jautāja.

Ventilatori pievada sauso gaisu no ārpuses, bet šeit kalns to atvēsina. Tas arī ir viens no pēdējo gadu desmitu jauninājumiem. Mani priekšteči Sargi bija izdomas bagāti. Viņi ļoti nopietni izturējās pret saviem pienākumiem. Vai jūs arī tā darīsiet?

Viņi stāvēja trešajā telpā ar nosaukumu Mūžības zāle. Augstu pie sienas lepojās vēl viens mozaīkas hieroglifs tu­pošs vīriņš ar augstu paceltām rokām kā futbola tiesnesim. Visā telpas garumā ar šaurām ejām stiepās plaukti ar kodek­siem. Bibliotēkas glabātājs bija paskaidrojis, ka šīs ir septītā gadsimta grāmatas no laikiem neilgi pirms tam, kad īsto Aleksandrijas bibliotēku pēdējoreiz izlaupīja musulmaņi.

Daudz kas tika izglābts pēdējos mēnešos pirms politis­kās varas maiņas, stāstīja Bibliotēkas glabātājs. Šo vārdii vairs nav nekur citur uz šis planētas. Ja tos izpētītu, mainī­tos daudzi fakti un notikumi, ko pasaule uzskata par vēs­turi.

Šādas runas Seibram' patika. Tas viss nozīmēja vienu varu. Viņam bija jāuzzina vairāk, turklāt airi. Malone droši vien jau piespiedis kādu citu Sargu izvest viņu caur labirin­tu. Taču sāncensis varēja ari vienkārši gaidīt, kamēr viņš iz­nāks ārā. Tas šķita pat ticamāk. Seibrs bija iezīmējis katras durvis, pa kurām viņi izgāja, ieskrāpējot akmenī krustiņu. Atrast atpakaļceļu nebūs grūti. Un tad viņš tiks galā ar Maloni.

Bet vispirms bija jānoskaidro jautājums, kas nelika mieru Alfrēdam Hermanam.

Vai šeit ir kādi manuskripti par Veco derību?

Hadāds nopriecājās, ka viesis beidzot nonācis pie sava ap­meklējuma mērķa. Viņš bija ļoti nopūlējies, lai to panāktu. Pēc savas nāves inscenēšanas Londonā viņš gaidīja, vai ar noklausīšanās mikrofoniem un videokamerām aprīkotajā dzīvoklī iegriezīsies vēl kāds. Un, protams, šis pats vīrs, kurš tagad draudēja viņam ar ieroci, atrada datorā atstāto informāciju un audiokaseti.

Beinbridža namā Hadāds gaidīja Maloni, jo zem gultas paslēptajos materiālos bija skaidra norāde uz turieni. Seibra ierašanās bija pārsteigums. Tas, ka viņš nogalināja divus vī­rus, kurus pats bija iesūtījis namā, tikai apstiprināja aizdo­mas par viņa jaunajiem nodomiem.

Viens no Sargiem sekoja Malonem uz viesnīcu Savoy un redzēja, kā tas brokasto kopā ar Seibru. Pēc tam tas pats Sargs novēroja, kā abi šie vīrieši un Malones bijusī sieva iekāpj lidmašīnā uz Lisabonu. Tā kā Malones pārbaudījuma tekstu bija sarakstījis pats Hadāds, viņš lieliski zināja, uz ku­rieni dodas trijotne.

Tāpēc uz Lisabonu tika aizsūtīti Ādams un Ieva. Pārlieci­nāties, ka nekas netraucēs Malonem un viņa jaunajam sabied­rotajam doties uz Sīnaju.

Hadāds bija domājis, ka viņus apdraud valdības Izraē­las, Saūda Arābijas un ASV -, taču tagad viņš saprata, ka vis­lielākās briesmas draud no divu metru attālumā stāvošā cil­vēka. Viņš cerēja, ka Seibrs darbojas pats uz savu galvu. Un nepacietība iebrucēja vārdos un rīcībā lika ticēt, ka briesmas ir novēršamas.

Mums ir daudz tekstu par Bībeli, viņš atbildēja. Šai tēmai bija svarīga vieta bibliotēkas pētījumos.

Vecā derība. Senebreju valodā. Vai tādi manuskripti šeit ir?

-Trīs. Divi tiek uzskatīti par senāku tekstu kopijām. Viens oriģināls.

Kur?

Hadāds norādīja uz durvīm, pa kurām viņi bija ienākuši. Pirmajā telpā. Darbības zālē. ja vēlaties kļūt par Bibliotē­kas glabātāju, jums jāzina, kur atrodas materiāli.

Kas ir teikts tajās Bībelēs?

Hadāds izlikās nesaprotam. Kādā ziņā?

Es esmu redzējis vēstules. No Hieronīma un Augustī­na. Tajās ir rakstīts, ka Vecā derība tikusi izmainīta. Tulko­jumi pārveidoti. Šo jautajumu pētīja arī citi aicinatie četri cilvēki. Viens no tiem, palestīnietis, pirms pieciem gadiem apgalvoja, ka Vecā derība nav stāsts par jūdu tautas dzīvi Palestīnā, bet kaut kur citur, Saūda Arābijā. Ko jūs par to zināt?

Daudz ko. Un tiem cilvēkiem ir taisnība. Vispārpieņem­tie Bībeles tulkojumi ir nepareizi. Vecā derība tiešām vēsta par jūdu dzīvi citur, nevis Palestīnā. Arābijas rietumos. Es­mu šeit, bibliotēkā, izlasījis daudzus manuskriptus, kas to pierāda. Esmu pat redzējis senās Arābijas kartes, kurās no­rādīti Bībelē minēti vietu nosaukumi.

Ieroča stobrs atkal pavērsās tieši pret viņu. Parādiet!

Tie jums neko nenozīmēs, ja vien neprotat lasīt seneb­reju vai arābu valodā.

Saku vēlreiz, vecais! Parādi, vai arī es tevi nošaušu un pēc tam ķeršos klāt taviem darbiniekiem.

Hadāds paraustīja pleus. Es tikai cenšos palīdzēt.

Seibram nebija ne jausmas, vai viņa priekšā noliktās rok­rakstu loksnes un sējumi ir tas, ko meklēja Alfrēds Hermans.

Tas nebija tik svarīgi. Viņš bija nolēmis pārņemt savā ziņā visu šo saimniecību.

Tie ir traktāti, ko otrajā gadsimtā sarakstījuši filosofi, kas Aleksandrijā nodarbojās ar pētījumiem, stāstīja Biblio­tēkas glabātājs. Tad judi sāka veidoties par politisku spē­ku, piesaucot savas it kā vēsturiskās saknes, pieprasot tiesī­bas uz zemi. Izklausās pazīstami? Šie zinātnieki noskaidroja, ka nekādu vēsturisko sakņu nav. Viņi izpētīja Vecās derības tekstus senebreju valodā, kas glabājās bibliotēkā, un notei­ca, ka stāsti, ko jūdi tajos laikos vēstīja mutiski, stipri atšķiras no rakstītajiem tekstiem, sevišķi pašiem senākajiem. Šķiet, ka laika gaitā stāsti arvien vairāk un vairāk tika pielāgoti jūdu toreizējai dzimtenei, par kādu bija kļuvusi Palestīna. Viņi vienkārši bija aizmirsuši savu pagātni Arābijā. Ja nebū­tu vietu nosaukumu, kas palika nemainīgi, un senebreju va­lodā rakstītās Vecās derības, šie vēstures fakti nekad netik­tu atklāti.

Bibliotēkas glabātājs norādīja uz vienu sējumu.

Šis ir daudz vēlāks. Piektais gadsimts. Kad kristieši no­lēma, ka vēlas, lai Vecā derība tiktu iekļauta viņu Bībelē. Šajā traktātā skaidri pateikts, ka tulkojumi tikuši izmainīti, lai sa­skaņotu Veco derību ar topošo Jauno. Apzināts mēģinājums sagrozīt vēstījumu, izmantojot vēsturi, reliģiju un politiku.

Seibrs raudzījās uz grāmatām.

Bibliotēkas glabātājs norādīja uz kādu pergamentu kau­dzīti caurspīdīgā plastmasas kastē. Šī ir visvecākā Bībele, kāda mums ir. Sarakstīta četrsimt gadus pirms Kristus dzim­šanas. Visa senebreju valodā. Nekur pasaulē nav nekā tam­līdzīga. Cik man zināms, visvecākā Bībele ārpus šīm sienām ir tapusi deviņsimt gadus pēc Kristus dzimšanas. Vai to jūs meklējat?

Seibrs klusēja.

-Jūs esat savāds cilvēks, pēkšņi paziņoja Bibliotēkas gla­bātājs.

Kā to saprast?

Vai zināt, cik aicināto uzdrošinājušies šeit iekļūt? Dau­dzi tūkstoši gadsimtu gaitā. Mūsu viesu saraksts ir iespai­dīgs. Tas sākās divpadsmitajā gadsimtā ar arābu filosofu Averoesu, kurš savos darbos kritizēja Aristoteli un izaicinā­ja Augustīnu. Viņš šeit pētīja rakstus. Tālaika Sargi izlēma, kad ir pienācis laiks dalīties zināšanās, bet rūpīgi izvēloties tā cienīgos. Daudzi no tiem ir cilvēki, par kuriem neviens neko nezina, vienkārši cilvēki, vīrieši un sievietes ar izci­lām prāta spējām, kas bija nonākuši Sargu uzmanības lokā. Šie gaišie prāti deva savu ieguldījumu mūsu zināšanu krāju­mā. Laikos, kad vēl nebija radio, televīzijas un datoru, Sar­gi dzīvoja visās lielākajās pilsētās, vienmēr modri raugoties pēc aicināmajiem. Akvinas Toms, Dante, Petrarka, Bokačo, Pusēns, Čosers visi šie dižie cilvēki ir bijuši šajā telpā. Montēns Šeit sarakstīja savas "Esejas". Frensiss Bēkons šeit, Dar­bības zālē, izteica savu slaveno paziņojumu: "Mana darbī­bas joma ir visas zināšanas."

Vai tas viss kaut kādā ziņā attiecas uz mani?

Vecais vīrs paraustīja plecus. Es tikai cenšos izskaidrot jūsu pienākumus. Jūs teicāt, ka vēlaties būt Bibliotēkas gla­bātājs. Tādā gadījumā jums tiks piešķirts liels gods. Ļaudis, kuri šeit kalpojuši agrāk, tikušies ar Koperniku, Kepleru, De­kartu, Robespjēru, Bendžaminu Frenklinu. Pat Ņūtonu! Un visi šie dižie vīri šeit smēlās jaunas zinības un savos darbos dāvāja tās pasaulei.

Un neviens no viņiem neteica ne vārda, ka bijis šeit?

Kāpēc gan? Mēs netīkojam pēc atzinības. Slavu gūst viņi. Mēs viņiem palīdzējām. Tas ir mūsu pienākums. Apbrīnojams sasniegums nosargāt šo tradīciju. Vai jūs spēsiet to turpi­nāt?

Tā kā Seibram pat prātā nenāca vēl kādam rādīt šīs bagā­tības, viņš jautāja to, ko tiešām vēlējās uzzināt. Cik Sargu ir šeit?

Deviņi. Mūsu rindas ir ļoti sarukušas.

Kur viņi ir? Es ārā redzēju tikai vienu.

Klosteris ir liels. Viņi devušies savos darbos. Seibrs pamāja ar ieroci. Iesim atpakaļ uz pirmo zāli. Man ir jāredz vēl kaut kas.

Vecais vīrs pagriezās, lai ietu.

Seibrs apsvēra iespēju nogalināt viņu tūlīt. Taču tagad jau Malone droši vien bija apjēdzis, kas notiek. Viņš vai nu gai­dīja pie labirinta izejas, vai bija ceļā caur to. Jebkurā gadījumā večuks vēl varēja noderēt.