Aleksandrijas sargs

33. NODAĻA CETURTDIENA, 6. OKTOBRIS LONDONA 3:15

Seibrs raudzījās piezīmjdatora ekrānā. JaLi trīs stundas viņš pētīja no Džordža Hadāda datora leju pielādētos failus.

Un bija bezgala pārsteigts.

Viņš bija uzzinājis tikpat daudz kā tad, ja būtu noprati­nājis pašu palestīnieti, turklāt nebija jānopūlas, lai piespiestu viņu runāt. Hadāds acīmredzot daudzus gadus bija pētī­jis ziņas par Aleksandrijas bibliotēku un noslēpumainajiem Sargiem un uzkrājis iespaidīgu datu apjomu.

Vesela virkne failu bija veltīti angļu grāfam Tomasam Beinbridžam, par kuru viņš bija dzirdējis arī no Alfrēda Her­mana. Hadāds apgalvoja, ka šis Beinbridžs astoņpadsmitā gadsimta beigās apmeklējis Aleksandrijas bibliotēku un vē­lāk aprakstījis piedzīvoto romānā, kurā, kā bija teikts piezī­mēs, bija iekļautas norādes uz tās atrašanās vietu.

Vai Hadāds bija sadabūjis šo grāmatu?

Vai to aiznesa Malone?

Bija ari ziņas par Beinbridža senču īpašumu uz rietumiem no Londonas. Hadāds acīmredzot vairākkārt bija to apmek­lējis un uzskatīja, ka tur arī ir paslēptas norādes, sevišķu uz­manību pievēršot marmora lapenei un kaut kam ar nosau­kumu "Sv. Hieronīma atklāsme". Taču par abu šo objektu nozīmi nekas sīkāk nebija paskaidrots.

Vēl bija ari varoņa pārbaudījums.

Pirms stundas viņš bija atradis stāstījumu par to, kas no­tika pirms pieciem gadiem Hadāda Rietumkrasta mājā. Seibrs ar lielu interesi izlasīja šis piezīmes un domās apkopoja noti­kumus, satraukumam pieaugot arvien vairāk.

Jūs sakāt, ka bibliotēka joprojām pastāv? Hadāds jautāja Sargam.

Mēs to sargājam gadsimtiem ilgi. Saglabājām to, kas būtu aizgājis bojā tumsonības un alkatības dēj.

Hadāds pacilāja aploksni, ko viesis bija viņam pasnie­dzis. Vai šis varoņa pārbaudījums rāda ceļu?

Sargs pamāja ar galvu. Tiem, kuri saprot, ceļš būs acīm redzams.

Bet ja es nesapratīšu?

Tad mēs nekad vairs neredzēsimies.

Hadāds apsvēra iespējas un teica:

Baidos, ka tam, ko es vēlos atrast, labāk būtu palikt apslēptam.

Kāpēc jūs tā sakāt? No zināšanām nevajag baidī­ties. Es pazīstu jūsu darbu. Es arī pētu Veco derību. Tā­pēc arī mani izraudzījās sūtīšanai pie jums. jaunākā vīrieša seja atplauka smaidā. Mums ir tādas bagātības, ko jūs nevarat pat iedomāties. Oriģinālie teksti. Sarakste. Analīze. To veikuši seno laiku pētnieki, kas zināja vairāk nekā jūs un es. Es nezinu senebreju valodu tik labi kā jūs. Saprotiet, Sargiem ir sasniegumu līmeņi, un vienīgais veids, kā tikt augstāk, ir gūstot panākumus. Tāpat kā jūs mani piesaista Vecās derības interpretācija kristietībā un manipulācijas ar to. Vēlos uzzināt ko vairāk, un jūs, kungs, varat mani pamācīt.

Un mācīšanās palīdzēs jums tikt augstāk?

Ja jūsu teorija būs liels sasniegums mums abiem.

Tad viņš atvēra aploksni.

Seibrs sameklēja aploksnes satura aprakstu. Hadāds acīm­redzot dokumentu bija ieskenējis. Vārdi bija rakstīti asi sturainā, vīrišķīgā rokrakstā, viss teksts latiņu valodā. Par laimi, Hadāds vēstījumu bija iztulkojis. Seibrs izlasīja varoņa pār­baudījuma aprakstu, kas it kā rādīja ceļu uz Aleksandrijas bibliotēku.

Cik savādi ir manuskripti, dižais ceļotāj nezināmajā. Tie šķiet atsevišķi, taču ir kā viens vesels tam, kurš zina, ka varavīksnes krāsas saplūstot veido baltu gaismu. Kā atrast šo vienu staru? Tas ir noslēpums, bet iegriezies ka­pelā līdzās Težo Betlēmē, kas veltīta mūsu svētajam aiz­bildnim. Sāc ceļojumu ēnās un noslēdz to gaismā, kur zvaigzne atkāpjoties atrod rozi, caururbj koka krustu un pārvērš sudrabu zeltā. Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta. Tad tāpat kā Pusēna gleznotos noslēpuma apmulsinātos ganus tevi apmirdzēs iedvesmas gaisma. Pārkārto četrpadsmit akmeņus, pēc tam liec lietā kvadrātu un kompasu, lai atrastu taku. Pusdien­laikā sajūti sarkanās gaismas klātbūtni, skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sarkani kvēlojošu. Ta­ču pievērs uzmanību burtiem. Briesmas draud tam, kurš ierodas lielā ātrumā, ja izraudzītais ceļš būs pareizs, ce­ļojums būs drošs.

Seibrs papurināja galvu. Mīklas. Tā nebija viņa stiprā puse. Un viņam arī nebija laika ar tām nopūlēties. Viņš bija izska­tījis visus no datora pārkopētos failus, taču Hadāds nekur nebija atšifrējis šo vēstījumu.

Un tas bija slikti.

Viņš nebija ne vēsturnieks, ne valodnieks vai Bībeles pēt­nieks. Alfrēds Hermans it kā bija lietpratējs šajās jomās, taču Seibrs nebija pārliecināts, ka austrietis ir īpaši izglītots. Viņi abi bija oportūnisti, kas centās gūt labumu no unikālas situ­ācijas.

Tikai dažādu iemeslu dēļ.

Hermans centās izpelnīties slavu, ieiet Zelta aunādas or­deņa vēsturē. Varbūt pat atvieglot Margaretei varas pār­ņemšanu. Palīdzība viņai bija pat ļoti vajadzīga. Seibrs zinā­ja, ka pēc tēva nāves Margarete uzreiz izrēķināsies ar viņu. Ja viņš varētu šo sievieti apsteigt, tikt soli priekšā, drošībā no viņas tvēriena, viņa plāns varētu izdoties. Viņš vēlējās biļeti ceļojumam uz augstākajām aprindām. Vietu izredzēto vidu. Pietiekami lielu varu, lai kļūtu par pilntiesīgu Zelta aun­ādas ordeņa biedru. Ja pazudušajā Aleksandrijas bibliotēkā tiešām bija tādas bagātības, kā domāja Alfrēds Hermans, tad tās iegūšana nozīmēja daudz vairāk nekā ģimenes bagātības.

Iezvanījās mobilais tālrunis.

Ekrānā parādījās aģentes vārds. Sen jau bija laiks. Viņš atbildēja.

Malone devies ceļā, viņa paziņoja. Sasodīti agri. Ko man darīt?

Uz kurieni viņš devās?

Ar autobusu līdz Pedingtonas stacijai, pēc tam ar vil­cienu uz rietumiem.

Vai Oksfordšīra ir uz to pusi?

Tieši tajā maršrutā.

Acīmredzot arī Maloni māca ziņkārība. Vai pieaicināji papildspēkus, kā es liku?

Viņi ir šeit.

Gaidiet mani Pedingtonas stacijā. Es jau braucu.

Viņš nospieda sarunas beigšanas pogu.

Laiks sākt nākamo posmu.

Stefānija iešļāca Brentam Grīnam sejā glāzi ūdens. Viņas bija ievilkušas sazāļoto vīrieti virtuvē un piesējušas pie krēsla ar iepakošanas līmlenti, ko Kasiopeja bija atradusi atvilkt­nē. Ģenerālprokurors atguvās no bezsamaņas un samirkšķi­nāja acis, lai dabūtu no tām ārā ūdeni.

Vai labi izgulējāties? apjautājās Stefānija.

Grīns vēl nebija gluži atmodies, tāpēc Stefānija palīdzēja viņam ar vēl vienu šļācienu.

Pietiek, izdvesa Grīns, plaši iepletis acis slapjajā sejā, rītasvārkiem mirkstot ūdenī. Pieņemu, ka jums bija pama­tots iemesls pārkāpt tik daudzus federālos likumus. Vārdi no viņa mutes nāca bezgala gausi un tik klusi kā apbedīša­nas kantora vadītājam, bet Grīnam tas bija gluži dabiski. Ste­fānija nekad nebija dzirdējusi viņu runājam ātri vai skaļi.

To jūs man pasakiet, Brent. Kā labā jūs strādājat?

Brents palūkojās uz kāju un roku apsējiem. Bet es cerē­ju, ka mūsu attiecības sāk attīstīties tālāk.

Tā arī bija, līdz jūs mani nodevāt.

Stefānij, man jau gadiem ilgi visi stāsta par jūsu straujo dabu, taču pats vienmēr esmu apbrīnojis šo jūsu īpašību. To­mēr tagad sāku saprast, par ko citi žēlojas.

Stefānija pienāca tuvāk. Es jums neuzticējos, bet jūs bijāt manā pusē pret Deiliju, un es nodomāju, ka varbūt tikai varbūt man nebija taisnība.

Vai varat iedomāties, kas notiktu, ja apsargi ienāktu mani apraudzīt? Starp citu, to viņi dara katru nakti.

-Jauks mēģinājums. Jūs atteicāties no apsardzes jau pirms vairākiem mēnešiem. Teicāt, ka tā nav nepieciešama, ja vien nepaaugstināsies draudu līmenis, bet pašlaik tā nav.

Un kā jūs zināt, ka pirms nokrišanas uz terases es ne­nospiedu trauksmes pogu?

Stefānija izņēma no kabatas raidītāju. Brent, es tur ale­jā nospiedu savu trauksmes pogu, un vai zināt, kas notika? Itin nekas!

-Šeit varētu būt citādi.

Viņa zināja, ka Grīns tāpat kā citas augstākās administra­tīvās amatpersonas nēsā līdzi signalizācijas ierīci. Tā momen­tā noraida signālu tuvākajam apsardzes postenim vai slepe­nā dienesta komandcentram. To varēja izmantot arī, lai noteiktu raidītāja īpašnieka atrašanās vietu.

Es vēroju jūsu rokas, viņa paziņoja. Abas bija tukšas. Jūs bijāt pārāk aizņemts, pūloties saprast, kas jums iedzēla.

Grīna seja saspringa, un viņš paraudzījās uz Kasiopeju. Jūs man iešāvāt?

Viņa graciozi paklanījās. Vienmēr laipni.

Kas tā bija par vielu?

Ātras iedarbības līdzeklis, ko atradu Marokā. Aši, nesā­pīgi, īslaicīgi.

Varu apstiprināt to visu. Grīns atkal pievērsās Stefā­nijai. Tā laikam ir Kasiopeja Vita. Viņa pazina jūsu vīru Larsu, pirms viņš padarīja sev galu.

Kā, ellē, jūs to zināt? Viņa par to nebija stāstījusi ne­vienam šajā Atlantijas okeāna krastā. To zināja tikai Kasio­peja, Henriks Torvaldsens un Malone.

Jautājiet to, kā dēļ esat ieradusies, Grīns klusi un apņē­mīgi atbildēja.

Kāpēc atsaucāt manu apsardzi? Jūs atstājāt mani izraē­liešiem saplosīšanai. Atzīstieties, ka jūs to izdarījāt.

Jā, izdarīju.

Šī atzīšanās Stefāniju pārsteidza. Viņa bija pārāk pieradusi pie meliem. Zinot, ka saūdi mēģinās mani nogalināt?

To arī es zināju.

Stefānija juta uzbangojam dusmas un, apspiedusi vēlmi cirst pļauku, tikai noteica:

Es gaidu.

Vitas kundze, ierunājās Grīns. Vai jūs varētu pie­skatīt šo sievieti, līdz visas briesmas būs garām?

Kas jums par daļu? dusmojās Stefānija. Jūs man neesat nekāds sargs.

Kādam tas ir jāuzņemas. Zvanīt Heterei Diksonei nebi­ja prāta darbs.

Varat man to neatgādināt.

Paskatieties uz sevi. Te nu jūs esat uzbrūkat Savieno­to Valstu augstākajai tiesībsargāšanas amatpersonai, neko vai gandrīz neko nezinot. Turpretī jūsu ienaidniekiem ir pie­ejams visplašākais spiegošanas tīkls, ko viņi pilnībā ari iz­manto.

Ko, pie velna, jūs tur vervelējat? Jūs neatbildējāt uz jau­tājumu.

Tas tiesa. Neatbildēju. Jūs gribējāt zināt, kāpēc es atsaucu jūsu apsardzi. Atbilde ir vienkārša. Mani lūdza to izdarīt, un es paklausīju.

Kas jūs lūdza?

Grīns raudzījās viņā rāmi un nesatricināmi kā Buda.

Henriks Torvaldsens.