Aleksandrijas sargs

71. NODAĻA sīnaja pussala

Malone ieskatījās pulkstenī. 11:58. Viņš jau vienreiz bija ielūkojies caur loga ailēm, bet nekas nebija redzams. Pema un Makolums stāvēja lejā un noraudzījās, kā viņš balansē uz četrpadsmit akmeņiem.

Pienāca pusdienlaiks, un tālumā ieskanējas baznīcas zva­nu melodija.

Cik spocīgi, ieminējās Pema. Šeit, tuksneša vidū.

Viņš piekrita. Izklausās savādi. Kā no debesim, viņš no­domāja.

Saule cepināja. Armijas formastērps bija sviedriem piemir­cis.

Viņš atkal ieskatījās logu ailēs.

Acu priekšā parādījās vesela virkne punktu, kas stiepās pār kalnu grēdas muguru. Kā melnas acis tie iespējams, vientuļnieku alas izraibināja klinšu sienu. Tad viņš kaut ko pamanīja. Uz viena kalna nogāzes augšup stiepās akmeņai­na taka. Kamieļu ceļš? Pirms aizbraukšanas viņš Lisabonā bija uzzinājis, ka šā reģiona kalnos slēpjas ieplakas ar auglīgu zemi, ko vietējie beduīni sauc par farsh. Parasti tur ir atro­dams ūdens, un tieši tur arī apmetas nedaudzie šā apvidus iedzīvotāji. Sv. Katrīnas klosteris dienvidos, pie Mozus kal­na, atradās šādā farsh. Viņš pieņēma, ka apkart jābūt ari ci­tām šādām ielejām.

Viņš vēroja, kā ēnas izgaist un granīta kalnu krāsa no zil­ganpelēkas pārvēršas par biešu sarkanu. Līkumainā taka uz kalna nogāzes, tagad tumši sarkanbrūna, atgādināja čūskas siluetu. Abas logu ailes apņēma šo skatu kā gleznas rāmis.

Skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sarkani kvē­lojošu.

Kaut ko redzi? prasīja Pema.

Visu.

Stefānija sašutusi paskatījās uz Leriju Deiliju. Jūs gribat teikt, ka viceprezidents gatavojas noslepkavot prezidentu?

Manuprāt, tieši tas pašlaik notiek.

Un kā gan var būt, ka jūs vienīgais visā pasaulē esat to pamanījis?

Nezinu, Stefānij. Varbūt vienkārši esmu tik gudrs. Taču zinu, ka kaut kas briest.

Stefānijai bija jāuzzina vairāk. Tāpēc arī Danielss bija viņu sūtījis.

Lerij, jūs tikai cenšaties glābt savu ādu.

Stefānij, jūs rīkojaties kā tajā anekdotē, kur cilvēks mek­lē pazaudētu monētu zem ielas laternas. Iet garām kāds cits un jautā, ko viņš dara. Tas atbild: "Meklēju pazudušo nau­das gabalu." Otrs jautā: "Kur tu to pazaudēji?" Pirmais no­rāda tālumā un saka: "Tur kaut kur." Otrs brīnās: "Kāpēc tad meklē šeit?" Tas atbild: "Tāpēc, ka te ir gaisma." Tā ir arī jūsu kļūda, Stefānij. Beidziet meklēt tur, kur ir gaisma, un skatieties tur, kur jāskatās.

Tad dodiet kādu konkrētu pierādījumu.

Kaut es varētu. Ir tikai tādi sīkumi, kas papildina cits citu. Tikšanās, no kurām viceprezidents izvairās, lai gan kā kandidātam viņam tās būtu vajadzīgas. Naidojas ar cil­vēkiem, kuri viņam vēlāk būtu noderīgi. Neliekas ne zi­nis par partiju. Nekā uzkrītoša. Tikai tādi sīkumi, kurus es kā pieredzējis politikas vilks pamanu. Tas viss ir zināms tikai dažiem administrācijas ļaudīm. Bet tie neko nemēdz izpaust.

Vai Brents Grīns ir viens no viņiem?

Nav ne jausmas. Brents ir savāds cilvēks. Svešinieks vi­siem. Es vakar mēģināju viņu mazliet ietekmēt. Piedraudē­ju. Taču viņš nenobijās. Es gribēju redzēt, kā viņš to uzņems. Pēc tam kad jūs uzradāties manā mājā un atradāt to grāma­tu, es sapratu, ka jūs būsiet mana sabiedrotā.

Kļūdījāties, Lerij. Es neticu nevienam jūsu vārdam. Pre­zidentu nogalināt nav viegli.

Es gan tā nedomāju. Katrs, kurš izdarījis vai mēģinājis izdarīt atentātu pret prezidentu, bijis vājprātīgs, fanātiķis vai veiksminieks. Iedomājieties, ko varētu paveikt profesionāļi.

Tur viņam bija taisnība.

Kur tad ir tās atmiņas kartes?

Pie manis.

Es ceru, ka tā, jo, ja tās ir pie kāda cita, mums ir zie­pes. Viņi zinās, ka esmu tiem uz pēdām. Būs grūti izskaid­rot, kāpēc ierakstīju sarunas ar viceprezidenta biroja vadī­tāju. Man vajag tās kartes, Stefānij.

Nedabūsiet, Lerij. Man ir šāds ieteikums. Varbūt vien­kārši piesakieties pats, atzīstieties, ka uzpirkāt kongresmeņus, un lūdziet federālo aizsardzību. Tad varēsiet stāstīt šīs pasaciņas visiem, kam nebūs slinkums klausīties.

Deilijs atlaidās krēslā. Vai zināt, man šķita, ka mēs abi beidzot varēsim parunāt kā cilvēki. Taču nē, jūs atkal palie­kat pie sava. Es darīju to visu tāpēc, ka tā vēlējās prezidents.

Tas jau bija interesantāk.

Viņš zināja, kā jūs izrīkojaties ar Kongresu?

Kā gan citādi es Baltajā namā tik strauji varēju virzīties uz augšu? Viņš gribēja, lai lēmumi tiktu pieņemti, un es gā­dāju, lai tas notiek. Prezidentam bija labi panākumi Kongre­sā, un tas arī izskaidro, kāpēc viņš tik viegli tika pie otrā termiņa.

Vai jums ir kādi pierādījumi, ka viņš ir tajā iesaistīts?

Danielsa sarunu ieraksti? Nē. Tikai realitāte, Stefānij. Kādam jāgādā, lai viss notiek. Tā tas pasaulē iekārtots. Es esmu Danielsa cilvēks. Es to zinu, un viņš to zina.

Stefānija pameta skatienu uz Kasiopeju un atcerējās, ko viņa bija teikusi, braucot šurp. Viņas tiešām nezināja, kam var uzticēties, ieskaitot prezidentu.

Deilijs piecēlās no galda un nosvieda pāris dolāru dze­ramnaudai. Jūs ar Grīnu līdz šim domājāt, ka tas notiek Danielsa politiskā mantojuma dēļ. Es jums sastāstīju to, ko jūs vēlējāties zināt, lai iemidzinātu jūsu modrību. Deilijs papurināja galvu. Runa ir par to, vai Danielss paliks pie dzīvības. Nav vērts ar jums tērēt laiku. Es ar to tikšu galā citādi.

Malone soļoja pa priekšu pa drūmo kalnu nogāzi. Virs gal­vas lidinājās ērgļi un maitasputni. Zeltainā saules gaisma ce­pināja galvu un karsēja sasvīdušo ķermeni. Uz takas bija sa­biruši sīki akmeņi, cieto augsni veidoja sakaltis māls un smiltis.

Pa līkumaino čūskas taku viņi uzkāpa līdz virsotnei, kur trīs sagāzušies klints bluķi veidoja tuneli pāri kalna korei. No akmeņiem nobira smalki putekļi, nošalcot kā ūdens. Par spīti karstajai saulei, koridorā bija vēsi. Viņš ēnā atviegloti uzelpoja. Izeja vīdēja trīsdesmit pēdu attālumā.

Pēkšņi priekšā nozibēja kaut kas sarkans.

Redzējāt? viņš jautāja.

Jā, atbildēja Pema.

Viņi apstājās un vēroja, kā zibsnis atkārtojas.

Tad viņi saprata, kas notiek. Pusdienlaika saules stari, iespraucoties plaisās starp trim klinšu bluķiem, apspīdēja sār­to granītu un iekrāsoja tuneli tumši sarkanā krāsā.

Neparasta parādība.

Skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sarkani kvē­lojošu.

Acīmredzot, viņš ieminējās, šajā apvidū ir daudz niknu sarkanu čūsku.

Pusceļā viņš pamanīja granītā iegrebtus vārdus. Viņš ap­stājās, nolasīja latīņu vārdus un iztulkoja tos angliski.

Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vie­ta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. Viņš zināja šos vārdus. No Otrās Mozus grāmatas. To Dievs teica Mozum no degošā ērkšķu krūma.

Vai tas notika šeit? jautāja Pema.

To neviens nezina. Visas trīs reliģijas pieņem, ka īstā vie­ta bija Džebel Musa kalns kādas divdesmit jūdzes uz dien­vidiem no šejienes. Bet kas gan to var zināt?

Tuneļa galā viņu sagaidīja pēkšņs silta gaisa vilnis, un viņš ielūkojās izliektajā farsh, kur zaļoja cipreses. Dzidri zilajās de­besis slīdēja viegli, balti mākonīši kā sausas zāles kušķi. Viņš kā ķirzaka piemiedza acis zvērojošajā saulē.

Cieši pie pretējās nogāzes milzīgu krauju paēnā slējās mūri un celtnes, kas šķita izaugušas no pašām klintīm. To krāsas dzeltena, brūna un balta kā maskēšanās tērps saplūda ar apkārtni. Sargtorņi slējās mākoņos. Zaļie slaido ciprešu silu­eti izcēlās pret oranžajiem jumta dakstiņiem. Celtņu izmē­ros un formās nebija vērojama skaidra loģika. Savādais ēku sablīvējums Malonem atgādināja Itālijas kalnu pakājē redzē­ta zvejnieku ciemata mežonīgo burvību.

Klosteris? jautāja Pema.

Kartē bija norādīts, ka šajā apvidū tādi ir tris. Un ne­viens nav īpaši slepens.

Akmens pakāpienu taka veda lejup. Pakāpieni bija stāvi, pa trim kopā starp slīpiem gludas klints posmiem. Apakšā cita taka stiepās pāri ieplakai, garām mazam ezeriņam cip­rešu paēnā un līkločiem vijās augšup uz klostera ieeju.

Šī ir īstā vieta.

Stefānija vēroja, ka Deilijs iziet no restorāna. Kasiopeja pienāca, apsēdās pie galdiņa un apjautājās:

Uzzināji ko noderīgu?

Viņš apgalvo, ka Danielss zinājis, ko viņš dara.

Ko citu viņš varēja teikt?

Deilijs nepieminēja to, ka mēs vakar bijām Kempdeividā.

Neviens mūs neredzēja, tikai tie aģenti un Danielss.

Tā tiešām bija. Viņas vienas pārnakšņoja namiņā, kur pie

durvīm dežurēja divi aģenti. Kad viņas piecēlās, cepeškrās­nī bija sagatavotas brokastis. Danielss pats viņām piezvanī­ja un lika sarunāt tikšanos ar Deiliju. Tātad Deilijs tiešām to nezināja vai izlikās nezinām.

Kāpēc lai prezidents vēlētos, lai mēs tiekamies ar Dei­liju, zinot, ka tas var pateikt kaut ko pretēju viņa apgalvoju­miem? viņa jautāja drīzāk pati sev, nevis Kasiopejai.

Pievieno šo jautājumu pārējo neskaidrību sarakstam.

Pa lielo skatlogu Stefānija vēroja, kā Deilijs smagi soļo pa

grantēto stāvlaukumu pie sava Ltind Rover. Šis cilvēks viņai nekad nebija paticis. Beidzot atradusi pierādījumus viņa ne­tīrajiem darījumiem, viņa juta patiesu gandarījumu.

Taču tagad viņa sāka šaubīties.

Atradis auto stāvlaukuma tālākajā galā, Deilijs iesēdās pie stūres.

Viņām arī bija jādodas projām. Laiks sameklēt Brentu Grī­nu un noskaidrot, ko viņš uzzinājis. Danielss nebija licis ru­nāt ar Grīnu, taču viņas nolēma, kas tas būs noderīgi.

Jo īpaši tagad.

Norībēja sprādziens, satricinot ēku.

Pārbīli nomainīja apjausma, ka restorāns nav cietis. Ska­ļie izsaucieni un daži kliedzieni pieklusa, kad arī pārējie at­skārta, ka ēka stāv kā stāvējusi.

Viss bija kārtībā.

Tikai ne ārā.

Pa lielo fasādes logu viņa vēroja liesmu apņemto Lerija Deilija Land Rover.