Aleksandrijas sargs

41. NODAĻA VAŠINGTONA

Stefānija un Kasiopeja atgriezās virtuvē, bet Grīns aizgā­ja atvērt ārdurvis. Viņas atkal nostājās slēptuvē aiz virpuļdurvīm un klausījās, kā Grīns ieved Deiliju ēdamistabā un abi vīrieši apsēžas pie galda.

Brent, paziņoja Deilijs. Mums jāapspriež daži jautā­jumi.

Tādi ir bijuši vienmēr, Lerij.

Mums ir nopietna problēma. Un daudzskaitlī es to saku tāpēc, ka atnācu palīdzēt tev to atrisināt.

Es cerēju, ka tas būs kaut kas svarīgs, ja jau nācāt šādā laikā. Varbūt pastāstīsiet, kas tā ir par problēmu?

Pirms neilga brīža kādā muižā netālu no Londonas tika atrasti trīs līķi. Diviem iešauts galvā, vienam krūtīs. Dažu jūdžu attālumā atrasts vēl viens līķis sieviete. Ar lodi galvā. Tā paša kalibra ierocis, ar kuru nogalināti abi vīri. Muižā bija nozagts apkopēju dienesta busiņš, paši apkopēji apdullināti. Busiņš pamests tuvējā pilsētā. Kāds redzējis, ka no tā izkāpj vīrietis un sieviete, bet pēc tam iekāpj vilcienā uz Londonu. Pedingtonas stacijas novērošanas kameru ierak­sti apstiprināja, ka no tā vilciena izkāpa Kotons Malone un viņa bijusī sieva.

Stefānija saprata, uz ko viņš mērķē.

Es pieņemu, atbildēja Grīns, jūs domājat, ka šos čet­rus cilvēkus nogalināja Malone.

Tā izskatās.

Acīmredzot jūs, Lerij, nekad neesat izmeklējis slepka­vību.

Un jūs esat?

Veselas sešas lietas. Kad biju štata prokurora palīgs, jums nav ne jausmas, vai tas bija Malone, kas nošāva šos cil­vēkus.

Varbūt nav. Tomēr man ir pietiekami daudz ziņu, kas britus satracinātu ne pa jokam. Pierādījumus lai viņi samek­lē paši.

Stefānija saprata, ka tas Kotonam var radīt nopietnus sa­režģījumus, un Kasiopejas skatiens liecināja, ka ari viņa domā tāpat.

Briti ir identificējuši Maloni. Viņš vēl nav saņemts ciet tikai tāpēc, ka viņi jautāja mums, ko viņš tur meklē. Viņi vē­las zināt, vai viņš ir oficiālā uzdevumā. Vai jūs gadījumā ne­zināt atbildi?

Iestājās saspringts klusums, un Stefānija iztēlojās akmenscieto izteiksmi Grīna sejā. šāda loma viņam padevās visla­bāk.

Tas nav manā jurisdikcijā. Un kurš apgalvos, ka Malo­nes darbība tur ir kaut kādā ziņā saistīta ar mums?

Tad es laikam izskatos pēc muļķa.

Ne vienmēr.

Jauki, Brent. Jūs jokojat. Tas ir kas jauns. Bet, kā jau tei­cu, Malone tur ir ieradies ar kādu noteiktu mērķi, un viņa dēļ gājuši bojā četri cilvēki neatkarīgi no tā, vai tieši viņš nospieda gaili. Un es nojaušu, ka tas ir saistīts ar Aleksan­drijas saikni.

Ļoti pārsteidzīgi secinājumi. Vai tā tiek noteikta Baltā nama politika?

Neiesaku iesaistīt Balto namu. Pašlaik jūs neesat viņiem tīkamāko cilvēku sarakstā.

Ja prezidents vairs nevēlas, lai kalpoju savā amatā, es tur varu līdzēt pavisam vienkārši.

Šaubos, vai ar aiziešanu no amata pietiks.

Stefānija saprata, ka Deilijs beidzot nonācis pie sava ap­meklējuma istā mērķa.

Kas jums padomā? noprasīja Grīns.

Lieta ir tāda. Prezidenta popularitātes rādītāji nav pā­rāk labi. Tiesa gan, līdz otrā termiņa beigām vēl ir trīs gadi, bet mēs gribētu aiziet, slavas apmirdzēti. Kurš gan to nevē­lētos? Un nekas tā neuzspodrina popularitāti kā uzvara, un vislabākie ienaidnieki, ko uzvarēt, ir teroristi.

Šoreiz jums taisnība.

Kur ir Stefānija?

Kā lai es zinu?

To jūs man pasakiet. Pirms pāris dienām jūs bijāt ga­tavs aiziet no amata, lai Viņu atbalstītu. Es viņai ieteicu ne­iesaistīt šajā lietā Magelāna nodaļu, bet viņa tūdaļ sacēla kā­jās visu sasodīto aģentūru. Vai viņa rīkojās ar jūsu ziņu?

Es viņai neesmu nekāds uzraugs.

Prezidents viņu atlaida. Viņa ir atbrīvota no amata.

Neapspriežoties ar mani?

Viņš apspriedās pats ar sevi, un ar to pieliek. Stefānija ir patriekta.

Un kas tagad vadīs Magelāna nodaļu?

Vai vēlaties dzirdēt kādu stāstiņu? To neesmu sacerējis es. Tas bija vienā no manām iecienītākajām grāmatām. "Skar­bais", autors Kriss Metjūss. Viņš gan ir citā politiskajā no­metnē, tomēr gudrs vīrs. Viņš stāsta, kā bijušais senators Bils Bredlijs piedalījies viņam par godu rīkotā pieņemšanā. Bredlijs vēlējās vēl mazliet sviesta, bet nekādi nevarēja sasaukt viesmīli, kurš nesa paplāti. Beidzot viņš pats piegāja pie vies­mīļa un paziņoja, ka tas laikam nezina, kas viņš ir. "Es esmu Bils Bredlijs, Roudsa stipendijas ieguvējs, profesionāls bas­ketbolists, ASV senators, un es vēlētos vēl mazliet sviesta." Viesmīlis to visu uzklausīja rāmā garā un atbildēja, ka Bred­lijs laikam nezinot, kas ir viņš. Tāpēc viņš to pateica. "Es esmu cilvēks, kurš ir atbildīgais par sviestu." Saprotiet,

Brent, tas, kas ir mūsu rokās, dod mums varu. Un tātad pašlaik es esmu atbildīgais par Magelāna nodaļu.

Vai tad jūs pirms darba Baltajā namā nebijāt korporatī­vais lobijs? Bet vēl pirms tam politiskais konsultants? Kas jums tik pēkšņi ļāva kļūt par Tieslietu departamenta vissle­penākās izlūkdienesta aģentūras vadītāju?

Tas, ka prezidents augstu vērtē manu viedokli.

Un ari tas, ka jūs viņam katrā izdevīgā brīdī bučojat pa­kaļu?

Es nenācu šurp strīdēties par piemērotību amatam. Lē­mums ir pieņemts. Tātad kur ir Stefānija?

Droši vien viesnīcā.

Esmu izdevis orderi viņas arestam.

Un kurš Tieslietu departamentā palīdzēja jums to pa­nākt?

Formalitātes nokārtoja Baltā nama padomnieks. Šī sie­viete ir pārkāpusi vairākus likumus.

Varbūt pateiksiet, kurus tieši?

Ko teiksiet par uzbrukumu ārvalsts pilsonim? Izraēlas misijas darbiniece man apzvērēja, ka Stefānija mēģināja vi­ņu nogalināt. Nejauks puns uz šīs sievietes galvas ir skaidrs pierādījums.

Jūs gatavojaties izvirzīt apsūdzību?

Gatavojos aizsūtīt šo sievišķi kaut kur labi tālu, kur nav žurnālistu.

Un no turienes viņa nekad vairs neatgriezīsies.

Atkal klusums.

Visādi sūdi gadās, Brent.

Tas attiecas arī uz mani?

Vispār jā. Šķiet, ka izraēlieši jūs necieš, bet negrib teikt, kāpēc. Varbūt viņiem krīt uz nerviem jūsu muļķīgā spredi­ķošana par kristīgo konservatīvismu. Deilijs apklusa. Vai varbūt tāpēc, ka jūs esat tāds idiots. īsti nezinu.

Savādi gan izpaužas jūsu cieņa pret manu amatu.

Es cienu cilvēkus, kuri iecēla mani amatā, un jums arī vajadzētu viņus cienīt. Runāsim skaidru valodu. Mums no­derētu iespaidīgs teroristu uzbrukums, un jūs kā tā upuri ne­viens pārāk neapraudās. Mums tas ir īpaši izdevīgi. Divi zaķi ar vienu šāvienu un tā tālāk. Jūs tiekat novākts. Izraēlieši ir apmierināti. Mūsu popularitātes rādītāji uzlabojas. Visi rau­gās uz prezidentu kā uz nācijas vadoni. Dzīve ir skaista.

Tātad jūs esat ieradies, lai draudētu Savienoto Valstu ģenerālprokuroram?

Kā jūs varat tā teikt? Es ierados, lai nodotu tālāk drau­dus. Ir tikai taisnīgi, ja jūs to uzzināt, lai varētu veikt kādus drošības pasākumus. Stefānija arī. Kaut kāda iemesla dēj iz­raēlieši ir nikni uz viņu.-Bet jūs jau, protams, nezināt, kur viņa atrodas, tāpēc viņu brīdināt nevar. Žēl gan. Bet ar jums ir pavisam citādi. Uzskatiet, ka jums tas ir darīts zināms.

Pieņemu, ka izraēlieši paši nemaz neiesaistīsies slepka­vošanā?

Protams, ne. Tā nav teroristu valsts. Taču viņi ir pietie­kami attapīgi un prot nolīgt izpildītājus. Viņi ir saistīti ar teiksim tā nejaukiem tipiem. Tāpēc arī jūs tiekat brīdināts.

Stefānija dzirdēja, kā viens no runātājiem pieceļas.

Tas viss pieder pie darba, Brent.

Bet, ja es uzvedīšos labi un nepārkāpšu robežu, tie ne­jaukie tipi liks man mieru.

To es nevaru droši apsolīt. Bet pamēģiniet, un tad jau redzēs.

Iestājās mokoši ilgs klusums. Stefānija iztēlojās, kā preti­nieki raugās viens otrā kā nikni lauvas.

Vai prezidenta slava ir tādu upuru vērta? jautāja Grīns.

Jūs domājat, ka tas viss ir tikai tāpēc? Nepavisam. Tas ir manas labās slavas dēļ. Ko es varu sniegt. Un tāds poli­tiskais kapitāls ir vērtīgāks par zeltu.

Viņa dzirdēja attālināmies soļus uz cietkoksnes grīdas.

Lerij! iesaucās Grīns.

Soļi apstājās.

Es no jums nebaidos.

Bet vajadzētu.

Izmantojiet savu labāko izdevību. Pēc tam es izmanto­šu savējo.

Jā, kā tad, Brent. Kad būšu izmantojis savu izdevību, jus atgriezīsieties Vermontā sešas pēdas zem zemes.

Neesiet tik pārliecināts.

Deilijs klusi iesmējās. Jocīgākais visā šajā lietā ir tas, ka divi neciešamākie traucēkļi var palīdzēt šai administrācijai izlīst no mēsliem. Ne velti saka jāprot izmantot to, kas ir.

Mēs vēl varam jūs pārsteigt.

Domājiet vien tā. Lai jums jauka diena!

Durvis atvērās un atkal aizvērās.

Viņš ir projām, teica Grīns.

Stefānija iznāca no virtuves un paziņoja:

Tagad laikam jūs vairs nevarat mani izrīkot.

Viņa redzēja pārgurumu Grīna pelēkajās acīs. Arī viņa bija nogurusi.

Beidzot panācāt gan, ka jūs atlaiž.

Par to mums vismazāk jāraizējas, atteica Kasiopeja.

Valdībā ir nodevējs, pavēstīja Grīns. Un es esmu no­lēmis viņu atrast.

Varat man ticēt, ģenerālprokurora kungs, brīdināja Ka­siopeja. Jums nav ne jausmas, kādi ir šie nejaukie tipi. Deilijam taisnība. Izraēlieši paši nedarīs netīro darbu. Tam viņi nolīgst izpildītājus. Un viņu algotņi ir tiešām bīstami.

Tad mums visiem būs jāievēro īpaša piesardzība.

Stefānija gandrīz pasmaidīja. Brents Grīns bija drosmī­gāks, nekā viņa spēja iedomāties. Taču bija vēl kas. Viņa to nojauta jau iepriekš, bet tagad pārliecinājās. Jums ir plāns, vai ne?

Jā gan. Pavisam bezpalīdzīgs neesmu.