Aleksandrijas sargs

38.NODAĻA VĪNE 8:00

Hermans pastūma projām brokastu šķīvi. Ēšana viņam šķita pretīga nodarbe, sevišķi sabiedrībā, taču viņam patika pils ēdamzāle. Viņš pats bija izvēlējies tās dizainu un neogotiskos rotājumus. Logu ailes un griestus rotāja slavenu krustnešu ģerboņi, pie sienām lepojās gleznas, kurās bija at­tēlots kristiešu iebrukums Jeruzālemē.

Brokastis, kā vienmēr, bija krāšņs pasākums, kur viesus apkalpoja vesela armija viesmīļu baltās žaketēs. Viņa meita sēdēja garā galda pretējā galā, bet pārējās divpadsmit vie­tas aizņēma īpaši izredzētu ordeņa biedru grupa Politikas komiteja, kas iepriekšējā vakarā bija ieradušies, lai nedēļas nogalē piedalītos asamblejā.

Ceru, ka visi ir apmierināti, Margarete uzrunāja vie­sus. Sabiedrībā viņa jutās kā zivs ūdenī.

Hermans pamanīja, ka meita pikti sarauc pieri, ieraugot viņa neaizskarto šķīvi, taču viņa neko neteica. Pārmetumus izteiks bez lieciniekiem it kā laba ēstgriba vien varētu no­drošināt stipru veselību un ilgu mūžu. Kaut nu tas būtu tik vienkārši.

Vairāki komitejas locekļi tērgāja par pili un tās izsmalci­nāto iekārtojumu, ievērojot dažas izmaiņas, kas ieviestas kopš pavasara. Lai gan visi šie ļaudis bija turīgi, viņu īpašu­mi ne tuvu nevarēja sacensties ar Hermana bagātībām. Tomēr katrs no viņiem bija savā ziņā noderīgs, tāpēc viņš

pateicās tiem par atzinību un gaidīja. Beidzot viņš iejautājās:

Es vēlētos uzzināt, ko Politikas komiteja gatavojas ziņot asamblejai par 1223. koncepciju.

Šī iniciatīva, kas tika pieņemta pirms diviem gadiem pa­vasara asamblejā, paredzēja daudzpusīgu plānu situācijas destabilizēšanai Izraēlā un Saūda Arābijā. Šis plāns Hermanam patika, tāpēc viņš bija iefiltrējis spiegus Izraēlas un ASV val­dībā, kuri negaidīti noveda viņu pie Džordža Hadāda.

Pirms sākam, ierunājās komitejas priekšsēdētājs, vai varat pateikt, vai jūsu darbībai ir kādi rezultāti? Ja tā nav bijusi veiksmīga, mums būs jāmaina plāni.

Hermans pamāja ar galvu. Notikumi attīstās. Un strau­ji. Bet, ja man viss izdosies, vai informācijai ir sagatavots tir­gus?

Viens no komitejas locekļiem pamāja ar galvu. Mēs ap­jautājāmies Jordānijā, Sīrijā, Ēģiptē un Jemenā. Visi ir ieinte­resēti vismaz sākt sarunas.

Tas Hermanu iepriecināja. Viņš bija pārliecinājies, ka arā­bu valstīm interese par precēm, pakalpojumiem vai tero­rismu mēdz pieaugt tieši proporcionāli kaimiņu interesei.

Saūdus ignorēt ir riskanti, ieminējās kāds cits. Viņi ir saistīti ar daudziem mūsu ordeņa biedriem. Atriebība var izmaksāt dārgi.

Jūsu sarunu veicējiem, atbildēja Hermans, būs jāpa­nāk, lai tie saglabā mieru līdz brīdim, kad sadarbība ar vi­ņiem būs izdevīga mums.

Vai nav pienācis laiks mums atklāt, par ko tieši ir runa? gribēja zināt kāds komitejas loceklis.

Nē, atbildēja Hermans. Vēl ne.

Alfrēd, jūs mūs dziļi iesaistāt tādā lietā, kas, atklāti sa­kot, liek man šaubīties.

Un par ko jūs šaubāties?

Kas var būt tik kārdinošs Jordānijai, Sīrijai, Ēģiptei, bet slēpjams Saūda Arābijai?

Izraēlas likvidēšana.

Ēdamzālē iestājās klusums.

Tas, protams, būtu kopīgs mērķis visām šīm valstīm, taču tas nav iespējams. Izraēlai neko nevar nodarīt.

To pašu kādreiz teica par Padomju Savienību. Un to­mēr, kad tās mērķis tika nopietni apšaubīts, pēc tam tika pie­rādīts tā melīgums, jūs atceraties, kas notika. Sabrukums dažu dienu laikā.

Un jūs spējat to panākt? brīnījās kāds viesis.

Es netērētu jūsu laiku, ja nebūtu pārliecināts, ka tas ir iespējams. Kāds komitejas loceklis, sens Hermana draugs, šķita sarūgtināts par izvairīgajām atbildēm, tāpēc viņš maz­liet piekāpās. Teiksim tā. Kā būtu, ja tiktu apšaubīts Vecās derības patiesums?

Daži brokastotāji paraustīja plecus. Viens pajautāja:

Nu un tad?

Tas varētu pašos pamatos mainīt Vidējo Austrumu kon­flikta būtību, paskaidroja Hermans. Ebreji stingri kā klints aizstāv savas Toras patiesumu. Dieva vārds un tā tālāk. Neviens nav to īsti nopietni apstrīdējis, ir bijušas tikai runas, spriedelēšana. Ja pierādītu, ka Tora ir kļūdaina, iedo­mājieties, kā tas ietekmētu uzticēšanos ebrejiem. Iedomājie­ties, kā tas varētu uzkurināt pārējās Vidējo Austrumu valstis!

Viņš to domāja nopietni. Nevienam apspiedējam nebija iz­devies uzvarēt jūdus. Daudzi bija to mēģinājuši. Asīrieši. Ba­bilonieši. Romieši. Turki. Inkvizīcija. Pat Mārtiņš Luters tos nevarēja ciest. Tomēr tā saucamie Dieva bērni bija stūrgal­vīgi pretojušies. Hitlers laikam bija ļaunākais pārbaudījums. Un tomēr, kad karš bija beidzies, pasaule vienkārši ņēma un piešķīra jūdiem viņu bībelisko tēvzemi.

Kas jums ir pret Izraēlu? jautāja kāda komitejas lo­cekle. Es jau no paša sākuma pūlos saprast, kāpēc mēs iz­niekojam laiku.

Kopā ar vēl diviem cilvēkiem šī sieviete tiešām bija at­kritēja no šā plāna. Viņi bija mazākumā un salīdzinoši ne­kaitīgi, tāpēc viņš bija jāvis tiem izteikt savus iebildumus, lai radītu kaut vai demokrātijas ilūziju.

Runa nav tikai par Izraēlu, bet par daudz ko vairāk. Viņš redzēja, ka ir piesaistījis visu komitejas locekļu uzma­nību, pat savas meitas. Pareizi izspēlējot šo kārti, mēs va­rētu destabilizēt gan Izraēlu, gan Saūda Arābiju. Šajā lietā tās abas ir saistītas. Ja varēsim izraisīt pietiekami lielu saju­kumu abās valstīs, turēt to savās rokās un laist atklātībā īsta­jā laikā, mēs varētu neglābjami sašķobīt abu valstu valdības. Viņš pievērsās Politikas komitejas priekšsēdētājam. Vai esat apspriedušies, kā mūsu ordeņa biedri varēs izmantot šo pro­cesu, kad būsim to izraisījuši?

Vecais vīrs pamāja ar galvu. Viņš bija Hermana draugs jau daudzus gadu desmitus un viens no pirmajiem kandidātiem uz vietu padomē. Mūsu iecerētajam scenārijam pamatā ir pieņēmums, ka to, ko mēs varam piedāvāt, vēlas palestīnie­ši, jordānieši, sīrieši un ēģiptieši…

Tas nekad nenotiks, iebilda viens no atkritējiem.

Un kurš būtu varējis iedomāties, ka pasaule pieļaus gan­drīz miljona arābu pārvietošanu, lai piešķirtu ebrejiem dzim­to zemi? noprasīja Hermans. Daudzi Vidējos Austrumos teica, ka arī tas nekad nenotiks. -Šie vārdi izskanēja skar­bi, tāpēc viņš piekāpīgākā tonī piebilda: Mēs vismaz va­ram likt nojaukt to stulbo mūri, ko izraēlieši uzcēluši savu robežu aizsardzībai, un apšaubīt visas viņu izteiktās vēstu­riskās prasības. Cietīs cionistu augstprātība, varbūt pietie­kami, lai rosinātu apkārtējās arābu valstis kopīgai rīcībai. Turklāt es vēl neesmu pieminējis Irānu, kas ar lielāko prie­ku noslaucītu Izraēlu no zemes virsmas. Viņiem tā būtu īsta svētiba.

Kā to visu var panākt?

Ar zināšanām.

Jūs jokojat. Tam visam pamatā ir kaut kādas zinības?

Viņš nebija gaidījis šādu atklātu sarunu, taču šis bija sva­rīgs brīdis. Pie brokastgalda sapulcētajai komitejai ordeņa statūtos bija uzdots pienākums formulēt ordeņa kopīgo po­litisko rīcības plānu, kas bija cieši saistīts ar Ekonomikas ko­mitejas plāniem, jo ordenim politika un peļņa bija nešķirami jēdzieni. Ekonomikas komiteja bija noteikusi mērķi vismaz par trīsdesmit procentiem palielināt ieņēmumus tiem orde­ņa biedriem, kuri vēlas dāsni ieguldīt līdzekļus Vidējos Aus­trumos. Tika veikts pētījums, noteikts sākotnējo ieguldījumu apjoms eiro, izvērtēta potenciālā peļņa pašreizējos ekonomis­kajos un politiskajos apstākļos, pēc tam paredzēti vairāki scenāriji. Galarezultātā trīsdesmit procentu mērķis tika atzīts par sasniedzamu. Taču Vidējo Austrumu tirgi labākajā gadī­jumā bija ierobežoti. Viss reģions varēja sabrukt no visma­zākā satricinājuma. Katru dienu varēja izcelties katastrofa. Tāpēc Politikas komiteja centās nodrošināt sadarbības pastāvīgumu. Tradicionālās metodes uzpirkšana un draudi ne­iedarbojās uz cilvēkiem, kuri bija pieraduši pie spridzekļu jostām. Vīri, kuri bija lēmumu noteicēji Jordānijā, Sīrijā, Kuveitā, Ēģiptē un Saūda Arābijā, bija pārāk bagāti, pārāk labi aizsargāti un pārāk fanātiski. Tāpēc ordeņa biedri bija no­nākuši pie secinājuma, ka jāatrod jauna veida valūta, un Her­mans uzskatīja, ka drīz tā būs viņu rīcībā.

Zināšanas ir daudz iedarbīgākas par visiem ieročiem, viņš noslēpumaini nočukstēja.

Atkarībā no tā, kādas zināšanas, iebilda kāds viesis.

Hermans piekrita. Panākumi būs atkarīgi no tā, vai spē­sim izplatīt to, ko būsim uzzinājuši, īstajiem pircējiem par īsto cenu īstajā laikā.

Alfrēd, es jūs pazīstu, ieminējās viens no vecākajiem vīriem. Jūs noteikti esat visu rūpīgi izplānojis.

Hermans pasmaidīja. Notikumi beidzot sāk attīstīties. Arī amerikāņi izrāda interesi, un tas paver vēl bagātīgākas iespējas.

Kas ir ar tiem amerikāņiem? Margarete nepacietīgi no­prasīja.

šis jautajums Hermanu sadusmoja. Viņai jāiemācās neiz­rādīt savu nezināšanu. Šķiet, ka arī daži Savienoto Valstu varasvīri vēlas pazemot Izraēlu. Viņi uzskata, ka tas būtu labvēlīgi ASV ārpolitikai.

Bet kā tas viss ir iespējams? jautāja kāds no komitejas locekļiem. Arābi un arābi, tāpat kā arābi un ebreji karo jau gadu tūkstošiem. Kas tur tik sasodīti biedējošs?

Hermans bija noteicis sev un ordenim augstu mērķi, bet nojauta vēstīja, ka viņa centība tiks atalgota. Tāpēc viņš stin­gri ieskatījās acīs pie galda sēdošajiem vīriešiem un sievie­tēm un paziņoja:

Varbūt es zināšu atbildi uz šo jautājumu, pirms vēl būs beigusies šī nedēļas nogale.